Kara balsis.* Žurnālists Volodimirs Birjukovs atkal ir Rīgā un gatavojas atbalsta koncertam Ukrainai 25. februārī pie Kongresu nama
Atpakaļ Latvijā! Ukraiņu žurnālists un augstskolas pasniedzējs Volodimirs Birjukovs, ar Caffeine lielo krūzi rokā, priecīgi smaida. Viņš ieradies šeit, jo 25. februārī notiks koncerts Ukrainas atbalstam pie Kongresu nama iepretim Krievijas vēstniecībai. Viņš uzaicināts būt par vienu no vadītājiem, un tam ir jāgatavojas. Kopš kara sākuma apritējis gandrīz viens gads, un Volodimirs Latvijā pabijis vairākas reizes. Viņa slavenākais gājiens: ziedojumu vākšana pagājušajā vasarā kopā ar mūziķi Ralfu Eilandu. Gandrīz viens miljons eiro nonāca pie Ukrainas bruņotajiem spēkiem.
Šī reize Latvijā Volodimiram ir citāda: pirmo reizi viņš paliek nevis pie draugiem, bet noīrējis dzīvokli netālu no tirdzniecības centra Akropole. Ukrainas valdība ļauj trīsdesmitgadniekam šeit uzturēties ne ilgāk kā divus mēnešus. Tad jāatgriežas, jo viņš kā rezervists ir pakļauts karaklausībai. Tas nenozīmē, ka žurnālists nonāks frontē, bet tādu iespēju izslēgt arī nevar. Pagaidām viņš daudz noderīgāks jūtas šeit, kur var vēstīt par Ukrainā notiekošo un mierīgi attālinātā režīmā mācīt savus studentus Kijivas Politehniskajā institūtā. Ukrainas augstskolās mācības tagad notiek zūmā, un tam ir savs izskaidrojums: «Septiņdesmit tūkstoši studentu,» Volodimirs saka. «Ja lekciju laikā kaut kas notiek, viņiem nav, kur patverties.»
Lai arī ukraiņu žurnālists priekā dzirkstī par iespēju atkal satikt latviešu draugus, kara reālijām ir sekas: netālu no viņa Rīgas dzīvoklīša ir Dienvidu tilts, ko arī naktīs, griezīgi grabēdamas, šķērso fūres. Pie šīm skaņām Volodimirs saraujas, jo tās atgādina raķešu un dronu uzlidojumus Ukrainai, ko vēl nesen piedzīvojis. Kāda no tām pavisam nesen nokrita Volodimira mātes māju tuvumā, viņš to nakti pavadījis pie mammas un šausmās redzējis, kā dreb infopanelis guļamistabā, pie kura viņš cītīgi bija saspraudis lapiņas ar darāmajiem darbiem. Uzlidojuma naktī tās visas pārbirušas viņam pāri. Sīkums, jo tautieši citos Ukrainas reģionos no krievu terora pret mierīgajiem iedzīvotājiem tonakt gāja bojā.
Tagad dzīvespriecīgā, vitālā ukraiņa ikdiena sastāv no skraidīšanas pa veikaliem, elementāru sadzīves priekšmetu iegādes. Nav ne gultasveļas, ne pannu. Tikai matracītis! «Mums Ukrainā ierasts, ka dzīvokļus izīrē ar visām mēbelēm, sadzīves tehniku, traukiem,» viņš pastāsta. Latvijā otrādi — cilvēki nevēlas ievākties pie «svešām lietām», bet Volodimira gadījumā tas nozīmē, ka brokastu omletes un kafijas nav, kamēr vajadzīgās lietas nav iegādājies vai aizņēmies no draugiem. Viņa prieks par dzīvoklīti ir dubults tāpēc, ka mamma, kura palikusi savās mājās Kijivas priekšpilsētā, beidzot bijusi ar mieru atbraukt šurp. Tas vēl nav noticis, bet Volodimirs uz to cer. Būdama augsta ranga ukraiņu militārista sieva, viņa vienpadsmit mēnešus atteikusies no mājām izkustēties, izņemot tuvējo apkārtni, — ja nu tēvs tieši tad pārrodas atvaļinājumā. Tas ir noslēpums, kur viņš atrodas un kādus uzdevumus pilda, bet Volodimirs zina stāstīt, ka tētis un viņa kolēģi visu laiku tiek pārvietoti, lai izvairītos no riska nonākt krievu gūstā. Viņa skatiens kļūst skumjš, kad pastāsta, ka tētim vairs nekad nebūs iespējas apmeklēt savus vecākus un brāļa ģimeni Baltkrievijā — viņš dzimis jauktā ģimenē. Krievijas ietekmētajā kaimiņvalstī Volodimira tēvu kā ukraiņu militāristu tūdaļ arestētu. Ir vēl kāda nianse: tēvs un tēva brālis nu atrodas pretējās frontēs. Kad nesen tēvocim zvanījis, Volodimirs uzzinājis, ka nav jāuztraucas: ukraiņus no fašistiskā Zelenska režīma drīz atbrīvošot Krievijas spēki. «Tad es sapratu, ka mums nav, par ko runāt, un vairs nekad nesazināsimies,» žurnālists nopūšas. Smieklīgi un stulbi šādi Kremļa propagandas izteikumi var šķist, ja tos izsaka svešinieks. Volodimiram tie ir tēva radi. Tas sāp.
2023. gada ziemas mēneši ukraiņu žunālistam un daudziem viņa draugiem pagājuši ar noguruma sajūtu par karu. Un vienlaikus ar apziņu, ka tikai Ukrainas uzvara ir mērķis. «Katra Krievijas raķete, kas atlido uz ukraiņu dzīvojamajām mājām, mūs tikai saliedē. Ļoti gribas, lai karš beidzas, bet mēs jūtamies kā viens vesels katru reizi, kad viņi uzbrūk,» saka Volodimirs. Šobrīd karstais punkts ukraiņu acīs ir Bahmuta. Tā vēsturiski saistīta ar kazaku apmešanās vietu, un tieši tas, pēc ukraiņu žurnālista domām, ir Kremļa mērķis — simboliskā vietas nozīme. «Kā esmu dzirdējis, Ukrainas bruņotie spēki no Bahmutas tagad tiks atvilkti un gaidīs pavasari, kad jāpienāk Rietumu solītajai tehnikai uzbrukumam,» saka Volodimirs. «Ukraiņi ir gatavi, jo zina savu zemi daudz labāk nekā krievu okupanti,» viņš piebilst. Neslēpj, ka grib, lai karš ātrāk beidzas, un to vēlas arī visi viņa draugi. «Ukraiņi vēlas dzīvot, uzplaukt, attīstīties.»
Nesen Volodimirs sociālajos tīklos patroļļojis Krievijas popdziedātāju un Putina atbalstītāju Filipu Kirkorovu, kurš žēlojies, ka Ukrainas prezidents Zelenskis viņam atņēmis tautas mākslinieka nosaukumu. «Iedomājieties, mums vēl šādi padomju nosaukumi bija! Arī Kirkorovam! Bija smieklīgi vērot, kā es viņu pavilku uz zoba un saskrēja citas Krievijas zvaigznes viņu atbalstīt.» Žurnālists domā, ka dzēlieni feisbukā vai instagramā ir sīkums pret to absolūto atsalumu, kas nākamajās desmitgadēs būs vērojams starp Krievijas un Ukrainas pilsoņiem.
* Rakstu sērija Ukrainas kara balsis pieejama brīvpieejā, pateicoties AS Latvijas Finieris atbalstam. #KopāParUkrainu
Pagaidām nav neviena komentāra