Filmā liels uzsvars likts uz Maijas Doveikas spēlēto Astru — tieši ar viņu filmā visspilgtāk redzams padomju vides drūmums un neieinteresētība cilvēkos. Foto — Jānis Deinats
Režisores Ināras Kolmanes spēlfilma Mātes piens — ar bijību pret oriģinālu
Skatoties Noras Ikstenas pazīstamā un plaši tulkotā romāna ekranizāciju, viegli var aizklīst pārdomās par to, cik naivs gan ir teiciens — «es neinteresējos par politiku». Politika — it īpaši tik represīva, kāda tā bija PSRS — nemaz neatstāj iespēju par to neinteresēties. Tā tiešā vai pastarpinātā veidā nosaka lielu daļu cilvēka dzīves.
Kā romānā aprakstījusi Ikstena un filmā iemūžinājusi Kolmane, tā caurauž visu un ieēdas itin visur, arī šķietami tik nesaraujami ciešajā saiknē, kāda ir starp māti un bērnu. Totalitārā režīma dzelzs dūre, propagandas dogmas un to postošā ietekme vairāku paaudžu dzīvēs ir viens no filmas centrālajiem pavedieniem. Otrs ir mātišķuma portretējums. Tas ir tālu no idilliski apgarota, gluži otrādi — filmā to redzam raupju un skaudru.
