No āderēm līdz zvaigznēm

Ilggadīgā Dailes teātra aktrise Mudīte Šneidere 88 gadu vecumā dzīvo pilnu krūti, dodas garās pastaigās un raksta, bet teātri vairs neapmeklē

Viņa aplūko manus ciemakukuļus un nosaka: «Cik labi, ka neatnesāt puķes. Man ļoti žēl griezto ziedu, nespēju noskatīties, kā tie vāzē mirst.»

Aktrise un rakstniece Mudīte Šneidere atzīstas, ka šobrīd pēkšņi kļuvusi «šausmīgi slavena» — janvāra sākumā Latvijas Televīzija demonstrēja režisora Gunta Lēmaņa un scenārija autores Ilzes Strengas veidoto dokumentālo filmu Skaidrība. Vienkāršība. Kaislība par leģendāro latviešu aktieri Hariju Liepiņu, kuram šogad apritētu 95 gadi. Liepiņa dzīvesbiedre aktrise Mudīte Šneidere filmā apbūra ar savu stalto stāju un dzirkstošo asprātību un tagad tiek uzrunāta vairākām intervijām. 

Kā lai neuzrunā — Šneidere bija ģeniālā režisora Eduarda Smiļģa aktrise! Dailes teātrī strādāja 40 gadus un tikpat ilgi bija kopā ar savu mūža mīlestību aktieri Hariju Liepiņu, kura vārdā nosaukta aktiermākslas balva. 

Pēc vīra nāves Šneidere pievērsās rakstniecībai. Viņas pirmā grāmata Dzīves sadedzinātie (2000) guva milzīgus panākumus, tai sekoja nākamie literārie darbi par aktrisēm Antru Liedskalniņu un Lilitu Bērziņu, režisoru Eduardu Smiļģi un, protams, Hariju Liepiņu. Aizvadītajā gadā iznāca arī Mudītes dēla Āra Liepiņa grāmata Atpakaļ. Uz gaismu — desmit gadu garumā tapis dokumentāls stāsts par Āra sadzīvošanu ar psihisku slimību, kas izpostīja viņa jaunību un spēka gadus. Tā ir satriecoša liecība par padomju un pēcpadomju psihiatrijas slimnīcām un cilvēka cīņu par savu atgriešanos normālā dzīvē.

Diemžēl Āris pēkšņi aizgāja viņsaulē 2021. gada pavasarī Skotijā, kur bija atradis sev otrās mājas un jaunu dzīvi. Tagad Mudīte Šneidere ir tiešām viena. Bet viņa nav sabrukusi un turpina iet sev nolemto ceļu ar taisnu muguru un augšup izslietu zodu.

Vienmēr jauna

Pirmo reizi Mudīti Šneideri intervēju pirms 20 gadiem, kad biju ļoti jauna un viņa — joprojām jauna. Mēs klīdām pa Vecrīgas kafejnīcām un centra lielajiem parkiem un daudz smējāmies. Brīžam līdz asarām un krampjiem, no smiekliem tupāmies un turējāmies pie laternu stabiem. Garāmgājēji izbrīnā atskatījās — vai tiešām šīs dāmas dienas vidū būtu piedzērušās? Un mēs atkal smējāmies. 

Otrreiz dzīvē satiekoties, uzreiz pamanu, ka senais smieklu velniņš viņas acīs ir sparīgs un gaida, kad varēs uzšķilt negantu humoru. Mudīte gaužas par fotografēšanos, lai gan ir uzcirtusies un uzkrāsojusies — kā vienmēr. Dzīvojam vienā Rīgas rajonā, un visus šos gadus esmu Šneideri redzējusi uz ielas ejam savā cēlajā Smiļģa aktrises gaitā, augstu paceltu galvu un perfektu grimu. Un piegulošās biksēs, kādas neuzdrīkstētos vilkt pat divreiz jaunākas sievietes, jo augums viņām to neatļauj. Bet Šneiderei atļauj — viņai kājas kā gazelei un viduklis kā lapsenei! 

«Visi man prasa, kā izdodas saglabāt fizisko formu un enerģiju. Arī tu to jautāsi?» viņa sprēgā. Tomēr atbild: «Domāju, tas katram ir dabas dots lielums, ko nevar izvēlēties, iegūt vai uztrenēt. Cik enerģijas piešķirts tavā DNS, tik ir.» Un piebilst, ka visu mūžu bijusi liela staigātāja. 

Gājusi dabā kilometriem tālu, stundām ilgi. Staigājusi gan Rīgā un savās lauku mājās Kurzemē, gan teātra izrāžu izbraucienos. 

«Kad braucām viesizrādēs pa Latviju, autobuss vienmēr piestāja kādā smukā vietā pie dabas. Kamēr citi pauzi izmantoja, lai laiski gulšņātu pļavā vai ezermalā, es gāju un gāju, kur deguns rāda. Visvairāk patika iet apkārt ezeriem. Dabas skaistums ir mana lielākā vājība.»

Ar vīru Hariju Liepiņu viņiem bija sava vasaras paradīze — lauku māja Kurzemē pie Ventas. Liepiņš augām dienām makšķerēja, Šneidere tikmēr staigāja pa mežiem un pļavām. Nu jau sen viņai vairs nav lauku, nav arī mašīnas, bet tas netraucē baudīt iešanas un dabas priekus. «Arī Rīgā un pierīgā var piedzīvot dabas skaistumu. Iekāpt tramvajā vai vilcienā un nonākt mežā, ezermalā. Kas var būt brīnišķīgāks par saules zaķīšiem uz meža ceļa? Bet tādi ir arī Mežaparkā un Carnikavā!» Jautāta, kuras pastaigu vietas pierīgā iesaka, Šneidere paziņo: «Manas mīļākās pastaigu takas ir tās, kurās vēl neesmu bijusi.»

Staigāšana palīdzot sevi uzturēt arī sievišķīgā formā. Pēdējos 25 gadus dzīvodama viena, viņa katru rītu uzreiz smuki apģērbjas un uzkrāsojas, jo zina, ka drīz dosies pastaigā. Turklāt visās istabās uz Mudīti raugās vīra un dēla piemiņas fotogrāfijas. «Kā lai vazājos pa māju halātā un «neuzzīmētu» seju? Viņi taču mani redz! Kādreiz pat krāsojos, lai kāptu laivā pie Hara un vizinātos pa Ventu. Nevar aizvainot dabas skaistumu ar savu neuzkrāsoto ģīmi.»

Skats no kalna gala

«Tas izklausīsies jocīgi, bet man patīk būt vecai,» domīgi teic Šneidere. Vecums parasti tiek salīdzināts ar iešanu «no kalniņa lejiņā», bet viņa piedāvā pretēju domu — vecums ir kāpšana augšup līdz kalna galam, no kura paveras līdz šim neatklāts, plašs skats uz dzīves un pasaules kopainu. Kalna galā skaidrāk redzi visu, kas bijis, un pat spēj saskatīt to, kas būs. «Jaunībā un pusmūžā esi pārņemts ar savas dzīves notikumiem, uzdevumiem. Cīnies uz priekšu un redzi tikai to, kas ir tieši ceļā, — rožu ziedus vai ērkšķus. Bet neredzi dzīves kopainu, likumsakarības. Tikai vecumā, kad ambīcijas, ikdienas drāmas un kaislības atkāpušās, skatiens apskaidrojas.» Viņa smejas, ka ar gadiem fiziskā redze kļūst krietni sliktāka, bet «trešā acs» redz arvien labāk. Tagad redzot pilnībā sava mūža kalnu, kurā kāpusi, apkārtējos kalnus un ielejas līdz pat horizontam.

Šneidere domā, ka vecuma skaistums ir spēja piedot. «Esmu piedevusi tiem, kas darījuši pāri. Piedevusi Harijam Liepiņam, ka viņa dzeršanas posts mums ar Āri lika ciest. Pieņemu cilvēkus, kādi tie ir ar savām vājībām un nepilnībām. Nenosodu, nešausminos, neturu ļaunu prātu. No sava kalna galiņa cilvēkus redzu un saprotu daudz labāk.» 

Harija Liepiņa dzīves laikā Mudīte bijusi sabiedriska, bet pēc vīra nāves apzināti izvēlējusies un pat ar prieku pieņēmusi savu vienatni, kuru baudot līdz šai dienai. Viņa mazāk sarunājas ar cilvēkiem, bet vairāk sarunājas ar kosmosu — uzdod tam jautājumus un pacietīgi gaida atbildes. Nododas pārdomām un rakstīšanai. Vecumdienas esot paredzētas vērošanai, domāšanai un saprašanai, un šīs nodarbes viņai sagādājot patiesu prieku. 

Esot padomā uzrakstīt grāmatu par skaisto bohēmu Smiļģa laika teātrī, kādas vairs nekad pēc tam nav bijis. Smiļģis bijis pielaidīgs pret aktieru bohēmu, pat teicis: «No krrrog’ uz teātr’, no teātr’ uz krrrog’!» Bet īsta bohēma nav tikai vīns un šņabis. Tās ir dzīvas un dziļas sarunas, joki, dziedāšana un dejošana, iemīlēšanās un savstarpēja cilvēkmīlestība. Un tas viss — līdz rīta gaismai, lai gan vakarā atkal jāspēlē izrāde. Mudīte atceras, ka jaunībā pie viņas mājās pēkšņi ieradušies trīs dzejnieki — viņu vidū Ojārs Vācietis — un aicinājuši sev līdzi nakts bohēmā. Klīduši pa Rīgu, bijuši gleznotājas Birutas Baumanes darbnīcā, dzēruši lēto vīnu un runājuši, runājuši. Vasaras saulei lecot, mājupceļā sastapusi ielu mazgātājus un izgājusi cauri ūdens šaltij. Savā kāpņu telpā uz palodzes atradusi gulošu Hariju Liepiņu, kurš tolaik ar Mudīti «brūtējies». Gaidījis mīļoto. Neko nav pārmetis.

Jēga dzīvot

Mudītes Šneideres dzīvoklī šobrīd tiek veikts pamatīgs remonts, kāda nav bijis 40 gadus, jo ģimenei nekad nav pieticis tam naudas. 

«Skat — tas viss ir Āra nauda,» viņa nopūšas, rādot uz svaigi krāsotajām sienām pērļu pelēkā krāsā. «Iedomājies, mīļo meit, es pēc dēla nāves no Anglijas saņēmu lielu dzīvības kompensāciju. Tagad, 88 gadu vecumā, man pirmo reizi mūžā ir nauda. Vai tas nav likteņa absurds? Kam man tagad vairs nauda, ja man nav Āra? Es šeit sēžu ar tevi, runājos, pat smejos, bet man nav Āra…» 

Viņus ar dēlu vienoja liela abpusēja mīlestība un draudzība, dziļas sarunas, joki un kopēji piedzīvojumi dabā. Viņa gadiem ilgi rūpējās par savu vīru un dēlu — sargāja no sevis pašiem un dzīves sitieniem divus augumā lielus, skaistus un talantīgus vīriešus, kuri izrādījās daudz trauslāki par it kā trauslo Mudīti. Šneidere jau pusotru gadu gaida, kad nāks lielās asaras par Āra zaudējumu, bet tā arī nav kārtīgi izraudājusies. Neizdodas pie labākās gribēšanas. 

Pati brīžam brīnoties, kāpēc joprojām nav salūzusi un zaudējusi interesi par dzīvi. «Zini, kas mani tiešām interesē? Paspēt vēl redzēt un saprast, kādu pasauli pēc sevis atstāšu. Kā beigsies karš Ukrainā, kā dzīvos nākamās latviešu paaudzes,» viņa atzīstas. 

Mudītei vienmēr ieslēgts kāds starptautisks televīzijas ziņu kanāls, lai sekotu līdzi notikumiem Ukrainā un uzklausītu ekspertu viedokļus. Redzot, kā krievu okupanti apšaudīja civilās mašīnas ar bēgļu ģimenēm, kā tika bombardētas skolas, slimnīcas un Mariupoles teātris, aktrise vēlreiz izdzīvoja savas bērnības atmiņas. 

1944. gadā, tuvojoties padomju armijai, viņa kopā ar mammu un mazo māsu bēga uz Kurzemi. Krievi no lidmašīnām nemitīgi apšaudīja bēgļu kolonnu, katru reizi visi metās slēpties grāvmalās. Vienā šādā reizē desmit gadus vecā Mudīte ieraudzīja, ka viņai bizītes notraipītas asinīm, bet blakus gulošajai mammai deniņos ir caurums. Mirusī mamma palika guļam ceļmalā, jo bija jābēg tālāk. Mudīti ar māsiņu mierināja un drošībā pie radiem nogādāja vācu karavīri.

Krievu lidmašīnas lidojušas tik zemu, ka bēgļi varējuši saskatīt ložmetējnieku sejas. Arī šāvēji labi redzēja, ka tēmē uz sievietēm un bērniem. «Esmu satriekta, ka pagājuši 80 gadi, bet Krievijas mežonīgā nežēlība un necilvēcība ir tāda pati, nekas nav mainījies.» 

Šneidere tic, ka Ukraina uzvarēs, un cer pieredzēt Putina nāvi. 

Teātra ādere

Kad Šneidere iet garām Dailes teātrim, viņas sirds nesāk drebēt emociju pārpilnībā. Viņa mierīgi pasveicina kastaņkoku, ko abi ar vīru iestādīja, kad Dailes teātris ienāca jaunajās telpās Brīvības ielā. Mudīte turējusi stādu, Harijs racis. No visiem leģendāro aktieru stādītajiem kociņiem tieši viņējais esot izaudzis visbrašākais. 

«Es svētīju atmiņas par savu laiku Dailes teātrī, bet tām nepieķeros. Teātris man ir kā gara, skaista filma, ko esmu noskatījusies, — tā ir beigusies, es netinu ierakstu atpakaļ vēl un vēlreiz. Manī nav ne lepnības par bijušo, ne sāpju vai rūgtuma par kaut kādām nenospēlētām sapņu lomām,» saka Mudīte. Uz Dailes teātra izrādēm viņa nav bijusi vairākus gadus. Viņa vispār vairs neejot uz teātri. Kā tad tā? 

Mudīte teic: «Teātra uzdevums ir ļaut skatītājam asarās attīrīties vai smieklos izdziedināties. Bet man jau kādu laiku izrādēs vairs neizdevās piedzīvot ne asaras, ne smieklus. Pietrūka brīnuma sajūtas, pārdzīvojuma un lielās vertikāles.» Jautāju, ko viņa saprot ar vertikāli. Šneidere skaidro: «Teātra vertikāle ved no akas zemākajiem grodiem, kur atrodas ūdens āderes, līdz pat zvaigznēm debesīs. Tā spēj pieskarties cilvēka dziļākajai būtībai un savienoties ar augstāko esības jēgu, kosmosu, Dievu. Šodienas teātrī redzu tikai mīņāšanos apkārt vertikālei — staigāšanu pa horizontāli. Taču publika aplaudē, kritika slavē un dala balvas, un režisori notic, ka viņiem viss izdodas ģeniāli. Viņi varbūt pat nezina, ka atrodas uz horizontāles.»

Šneidere uzsver, ka īstu teātra mākslas vertikāli spēj radīt tikai ģeniāli režisori. Smiļģis bijis īsts ģēnijs. Ģenialitāte, viņasprāt, piemita arī Alfredam Jaunušanam un Pēterim Pētersonam. Mūsdienu teātrī viņa redz talantīgus režisorus, bet ne ģēnijus. Piebilst, ka šobrīd ģēnijam izpausties grūti, jo teātrim vairs nav to virsuzdevumu, kādi bijuši, piemēram, padomju laika prozai, dzejai un skatuves mākslai — vienlaikus būt par psihoterapiju, baznīcu un latviešu «partizānu kara» ierakumiem. Par īpašo vietu, kur mēs pasakām neizsakāmo un saprotam to, kas nav ticis skaļi pateikts. «Tagad teātris ir tikai teātris, viens no mākslu veidiem. Bet ģenialitātei vajag citu augsni — izmisumu, cerības, cīņu par vertikāli,» viņa spriež. 

Būdama Smiļģa skolas aktrise, Šneidere nespējot skatīties uz sagumušajiem aktieru augumiem un klausīties neprecīzo dikciju, un argumenti par mūsdienu teātra citādo režijas un aktierspēles valodu viņu nepārliecina.

«Kas vispār ir modernā teātra valoda un režija? No aktiera ķermeņa, balss, skatiena un emocijām nav iespējams izdabūt laukā ko pilnīgi nebijušu un citādu nekā pirms 500, 100 un 10 gadiem! Jo aktieris un skatītājs ir cilvēki, un cilvēks savā būtībā ir nemainīgs. Ja uzdosi sev lielos dzīves jautājumus, atklāsi, ka uz tiem jau precīzi atbildējuši Aristotelis, Homērs, Gēte un Nīče. Šekspīrs un Čehovs. Arī teātrī viss jau bijis — jaunā režijas valoda var izrādīties tas, ko senie grieķi savulaik atmetuši kā viņiem nederīgu.» Beigās Šneidere tomēr vēlīgi atzīst, ka Andris Keišs un Baiba Broka viņai patīkot gan…

No leģendārā Smiļģa Dailes teātra viņi palikuši tikai pieci laikabiedri: Juris Strenga, Lidija Pupure, Ilze Vazdika, Olga Dreģe un Mudīte Šneidere. Šiem cilvēkiem piemīt izcila profesionalitāte, skaista stāja, pašcieņa un dziļa inteliģence. Viņi ir izturīgi, ar mūžīgo dzinēju apveltīti. Jautāju Mudītei, vai viņa arī šodien varētu strādāt — izturēt mēģinājumu slodzi, kāpt uz skatuves un spēlēt izrādes? Viņa mierīgi atbild — protams, varētu. Varbūt kūleņus gluži nemestu, bet citādi neredzot nekādus profesionālās varēšanas šķēršļus. Un es viņai ticu, goda vārds.