Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 6
Vēstules tradicionāli ļāvušas ielūkoties cilvēku savstarpējo attiecību un vēsturisku notikumu aizkulisēs. Apjomīgā grāmata par Anšlavu Eglīti lielā mērā balstīta tieši epistulāro avotu maģijā. Tomēr autore nepaļaujas uz vēstulēm vien, viņa arī sarunājas ar Eglīša laikabiedriem un citas noderīgas liecības meklē rakstos. Monogrāfijas vēstījums būvēts pārdomāti, izvērtējot arī, ko stāstīt un ko paturēt neizstāstītu.
Stāsts veidots hronoloģiski, pat ievērota gredzenveida kompozīcija — no Eglīša vecāku attiecībām un Anšlava piedzimšanas līdz Anšlava un Veronikas attiecībām un nāvei (un vēl aiz tās atrodas daudz stāstāmā). Katra nodaļa ir ne tikai nogrieznis rakstnieka dzīvē, bet arī vēsturisks posms, kam doti simboliski nosaukumi, vedinot uz esejas tipa vēstījumu, — Ansītis un viņa vecāki, Vecā dzīvokļa fenomens (viena no emocionāli spēcīgākajām nodaļām par nespēju atgriezties Latvijā) u. c. Stāstījuma temps ir koncentrēts, bet nesasprindzināts. Intonācija — kā draudzīgā un interesantā lekcijā pie runīga tēmas pārzinātāja.
Katras nodaļas sākumā ir likts kāds zīmīgs paša Eglīša vai cita autora citāts. Un katru rakstnieka biogrāfijas posmu autore caurskata, reflektējot par tolaik publicētiem Eglīša darbiem. Rakstnieka dzīve un daiļrade tiek savīta, meklējot iespējamos tēlu prototipus, kritiski palūkojoties gan uz Eglīša jaunību, gan uz vecuma īpatnībām. Brīžiem pat nevar saprast, vai runa ir par Anšlavu un Veroniku vai par kāda aizraujoša romāna varoņiem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.