Vīrietis spoguļattēlā • IR.lv

Vīrietis spoguļattēlā

Oskars Vizbulis. Ja vīrietis prastu runāt. Latvijas Mediji, 2022.
Arnis Koroševskis, Domuzīme

Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 6

Pirmo Oskara Vizbuļa prozas grāmatu Pēcjēzus vecuma sviests (2019) savulaik nodēvēju par «sakultu sviestu». Šķita, ka no nākamās, kam dots uzkrītoši triviāls nosaukums, arī nekas daudzsološs nav gaidāms. Nosaukumā ietvertā frāze norāda uz mūžīgo (stereotipizēto un vienlaikus pamatoto) pretnostatījumu starp vīriešu un sieviešu domāšanas veidu, komunikācijas spējām un neizbēgamajiem pārpratumiem, un savstarpējo nesaprašanos. Tomēr arī vairāku nodaļu nosaukumi (Visskaistākā sieviete tramvajā, Sieviete izģērbjas, Kad viņa aiziet, Kad aizcērt durvis, Mans netīrais noslēpums, Nemīlēt sevi utt.) lika domāt, ka šis būs kārtējais «bulvāru literatūras» tradīcijās ieturētais mēģinājums rakstīt par seksu un attiecībām — pieprasītām, lai arī galēji nomuļļātām tēmām, par kurām neko jaunu paust nav iespējams. Tomēr jau pēc pirmo nodaļu izlasīšanas nācās secināt, ka skeptiskais un ciniskais kritiķis ir rupji kļūdījies.

Romāns intonatīvi un saturiski izrādījās nobriedušāks par Vizbuļa agrāk rakstīto īsprozu. Tiesa, tas ir arī tumšāks un drūmāks. Romānā uznirst alkoholisms, savas eksistences truluma un bezjēdzīguma apzināšanās, nomācoši liels, faktiski nepārvarams rūgtums un vilšanās. Darbu var interpretēt kā psiholoģisku pašrefleksiju par noteiktas paaudzes (patiesībā — vairāku paaudžu) vīriešu nelaimi: «Mani piedzemdēja laikā, kad visiem vīriešiem jau no mazotnes centās iestāstīt, ka raudāt ir slikti. (..) Vēlāk tas mūs padarīja par akmens cietiem, agresīviem un bezsirdīgiem radījumiem, kuri bieži mira neilgi pēc četrdesmit, uzberzuši milzīgas iekšējās jeb psihosomatiskās tulznas. Tikai tagad nāku pie sajēgas, ja es prastu raudāt, tas man būtu palīdzējis nesaindēt savu veselību. Noteikti arī mana dzīve būtu citāda.» Ar šiem vārdiem spēj identificēties arī šīs recenzijas autors.

Seksuālās pieredzes atklāsme romānā savdabīgā veidā sasaucas ar Annas Auziņas romānu Mājoklis, citviet intonatīvi sajūtams Riharda Bargā rakstības stils. Skaudrais romāna sākums pat atgādina attālu, lai arī nepārprotamu sabalsošanos ar nu jau mūžībā aizgājušā kinokritiķa Viktora Freiberga lielisko grāmatu Kinomāna slimības vēsture. Vizbulis nekautrējas atsaukties arī uz Markesu un viņa «skumjām maukām», uz gara radniecību ar Selindžera Uz kraujas rudzu laukā varoni Holdenu, lai gan jāatzīst, ka autors, aprakstot savas jaunības laika uzdzīvi un hēdonismu, drīzāk tiecas līdzināties Beigbederam.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu