Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 6
No tālām bērnudienām uzausa atmiņas — vasara laukos pie manas vecāsmammas, varēja būt 1979. gads. Pagastā (toreiz gan oficiāli «pagasts» nepastāvēja, okupācijas vara bija ieviesusi «ciemu padomes») bija gadījies notikums — no Rīgas melnā Volgā bija atbraukusi bijusī Līčumuižu saimniece, izgājusi cauri savai bijušajai mājai, sabijusi tur piecas minūtes un aizbraukusi. It kā nemaz no Rīgas nedrīkstējusi braukt, jo trimdas latviete, bet pa kluso ieradusies, jo gribēja pirms nāves redzēt savu māju.
Es, apmēram piecus gadus vecs puika, toreiz iztēlojos gan melno Volgu, gan «cēlo saimnieci» — šķita, es redzu, kā viņa savu māju apstaigā kā kādu Jelgavas pili, kur mani kopā ar citiem tautas dejās dresēja izcilā dejotāja Maija Sālzirne. Es Līčumuižās nemaz nebiju bijis, nekāda cēlā staigāšana tur droši vien nemaz nevarēja sanākt, bet iztēle taču baro garu.
Mana vecāmamma Mīle Miķelsone pie pilnas saprašanas nodzīvoja garu mūžu — 98 gadus — un pieredzēja gan abus pasaules karus, gan Latvijas neatkarības atjaunošanu. Galda šūplādē viņa glabāja 1940. gada kalendāru, kas vēl bija paspējis iznākt brīvvalsts laikā. No tā es uzzināju Latvijas himnas vārdus, apskatīju Latvijas ģerboni. Viens no spilgtākajiem neatkarības atjaunošanas notikumiem manai vecaimammai bija 5 latu naudaszīmes izlaišana 1993. gadā — sajūsma bija milzīga, visa viņas nauda man bija jāsamaina latos.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.