2022_12_O.-Keiss0.png
Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 6
No tālām bērnudienām uzausa atmiņas — vasara laukos pie manas vecāsmammas, varēja būt 1979. gads. Pagastā (toreiz gan oficiāli «pagasts» nepastāvēja, okupācijas vara bija ieviesusi «ciemu padomes») bija gadījies notikums — no Rīgas melnā Volgā bija atbraukusi bijusī Līčumuižu saimniece, izgājusi cauri savai bijušajai mājai, sabijusi tur piecas minūtes un aizbraukusi. It kā nemaz no Rīgas nedrīkstējusi braukt, jo trimdas latviete, bet pa kluso ieradusies, jo gribēja pirms nāves redzēt savu māju.
Es, apmēram piecus gadus vecs puika, toreiz iztēlojos gan melno Volgu, gan «cēlo saimnieci» — šķita, es redzu, kā viņa savu māju apstaigā kā kādu Jelgavas pili, kur mani kopā ar citiem tautas dejās dresēja izcilā dejotāja Maija Sālzirne. Es Līčumuižās nemaz nebiju bijis, nekāda cēlā staigāšana tur droši vien nemaz nevarēja sanākt, bet iztēle taču baro garu.
