Marija Luīze Meļķe. Nerealizēto potenciālu klubs. Orbīta, 2022.
Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 6
Ar Mariju Luīzi Meļķi nav jāiepazīstina, kaut arī šis ir viņas pirmais dzejoļu krājums. Viņa sen publiski zināma mākslinieces, aktrises un citās lomās. Pirms gadiem desmit Meļķei bija paprāvs fanu pulciņš dzejas slamos. Tagad viņai ir daudz nopietnākas ambīcijas. Dzejas grāmata šajā mākslas un ikdienas dzīves darbību spektrā var šķist tikai untums, tomēr tieši pie grāmatas var atgriezties; grāmata paliek, turklāt — iztulkojumiem atvērtā laukā.
Krājuma liriskā varone, šķiet, nespēj izšķirties, kurp varētu doties. Dzejolī Čau, Mio (34) uzrunātais kaķis atbildi, saprotams, nesniedz, tāpēc tā jāmeklē intonācijā, ar kādu izrunājams katrs nākamais «čau». Veidojas svārstīšanās kustība uz priekšu un atpakaļ, nespējot tikt tālāk. Nozīmes slēpjas atkārtojumā un atšķirībā, pastāvīgumā un nejaušībā, ar kādu piepeši iznirstoša zīme uzrunā lasītāju: «Čau / Es saku savam kaķim / Čau, Mio / Čau /Čau / Mio — tas ir viņa vārds / Čau / Čau, Mio / Čau / Mio murrā, bet man tas neder.» Ritms ir ārpusalfabētiska, ķermeniska dzejas formas īpatnība, līdzīgi kā skaņu (piemēram, «č» vai «m») sava veida psihosomatiskās īpatnības. Tādas nereti izmantojam saziņā ar dzīvniekiem, kurā tam — gluži nejauši — ir sava nozīme.
