Kritiens no skūtera, un dzīve izšķīst…

«Ne visiem dota tāda cieša, bezgalīga mīlestība, kāda bija mums ar Edgaru,» saka Evija Namiķe. Viņas vīrs mēnesi pēc kāzām, braucot ar skrejriteni, krita. Sešas nedēļas gulēja komā un tad nomira. Vēl mēnesi vēlāk pasaulē nāca abu meitiņa Alise Rūta

Evija ar Edgaru iepazinās pirms gadiem septiņiem. Edgars un viņa bērnības draugs Toms, internetā spēlējot spēles, bija sadraudzējušies ar Evijas māsas vīru. Vārds pa vārdam, un kļuva par draugiem arī ārpus spēļu pasaules. Kopēji pasākumi, ballītes, Evija ieskatījusies Edgarā. «Viņam nepatika, ka tā saku, bet es Edgarā iemīlējos pirmā,» atzīstas Evija. 

Solīti pa solītim arī Edgars ieskatījies Evijā. Edgars strādājis Rīgas lidostā, savukārt Evijas darbs bija saistīts ar jauniešiem, un darba dēļ bieži sanācis lidot uz ārzemēm. «Ikreiz pirms lidojuma Edgaram uzrakstīju īsziņu, viņš man atbildēja. Reizēm kopā aizgājām iedzert kafiju, viņš man pirka un nesa žurnālus, ko palasīt lidojuma laikā.» 

Ar laiku sarakste pārtapa dziļākās attiecībās. 2017. gadā Edgars uzaicināja Eviju kopā svinēt Jāņus. Pēc šiem Jāņiem abu attiecības kļuva pavisam tuvas, lai gan Edgars dzīvoja Rīgā, bet Evija Alūksnē.

«Atceros, Edgars bija saaukstējies, un es pa jokam sacīju, lai viņš brauc pie manis uz Alūksni, par viņu parūpēšos. Un viņš atbrauca arī,» atceras Evija. Pirmo attiecību gadu abi pavadījuši starp Rīgu un Alūksni, taču 2018. gada vasarā Evija uz Rīgu pārcēlās pavisam. Abi noīrēja pirmo kopējo mājokli — vienistabas dzīvoklīti Pļavnieku deviņstāvenē. Evija ar smaidu atceras — ja abi sastrīdējušies, nav bijis, kur sprukt. Vienam nācies iet vannā. Mazajā dzīvoklītī nodzīvojuši gadu, tad atraduši lielāku dzīvokli Teikā, kur pavadīja vairāk nekā trīs gadus.

«Mums ātri bija skaidrs, ka esam piedzimuši viens otram. Saskanēja vērtības, nākotnes skatījums, attieksme pret attiecībām.». 

Runājot par Edgaru, Evija joprojām jauc tagadni un pagātni, bieži lieto vārdu «ir». «Viņam ir lieliska humora izjūta, viņš ir skaists,» saka Evija. Viņa to bieži teikusi arī Edgaram, bet viņš vienmēr atbildējis: «Nomierinies!» 

Edgars bija draudzīgs, atvērts, viņam patika sarunāties ar cilvēkiem. «Labsirdīgs. Edgaram bija liela sirds. Nekad neatteica nevienam ģimenes loceklim, draugam. Ja kādam bija nepieciešama palīdzība, uzreiz bija klāt.» Evija saka — viņa vīru tik ļoti mīlējusi, ka ik pa laikam viņam atzinusies: gribas ielīst viņā un samīļot vīru no iekšpuses.

Evijas tvitera kontā rakstīts «IVF mamma», tāpēc pavaicāju viņai arī par šo pieredzi. «Jau diezgan agri man atklāja endometriozi — slimību, kad dzemdes iekšējam slānim līdzīgi audi attīstās tiem neatbilstošā vietā, radot hronisku iekaisumu. Un konstatēja neauglību. Biju pārliecināta, ka man šī smagā nasta būs jānes visu dzīvi. Vēl nebiju sagājusi kopā ar Edgaru, kad man tika veikta pirmā operācija, lai izņemtu endometriozes perēkļus,» atklāj Evija. 

Kad abi jau dzīvojuši kopā, ārsts Eviju pierunājis iestāties rindā uz valsts apmaksātu medicīnisko apaugļošanu. Rinda bijusi gara, tāpēc Evija Edgaram neko nav teikusi. Aptuveni pēc gada saņēma vēstuli, ka rinda pienākusi, un sekojis grūtais uzdevums to pavēstīt Edgaram. «Viņš zināja par manu slimību, neauglību un ziņu par pienākušo rindu uztvēra ar prieku. Jā, noteikti jāmēģina, viņš teica,» atceras Evija. Diemžēl pirmajā reizē procedūra izrādījās neveiksmīga.

Atkal pieteicās rindā, atkal gaidīja aptuveni gadu. «Neiedziļināšos detaļās, bet arī otrais mēģinājums neizdevās. Taču tas mums pavēra ceļu uz tā dēvēto pagarināto protokolu. Tas nozīmē, ka parādījās iespēja pieteikties arī olšūnu donoru programmai,» atklāj Evija.

Viņa neslēpj, ka abi neizdevušies mēģinājumi emocionāli bijuši ļoti sāpīgi. «Jā, tā varbūt nav zaudēta grūtniecība. Bet savā ziņā bērniņš jau bija izveidojies. Atceros, kādā pasākumā dzirdēju dziesmu Miedziņš nāk. Manā uztverē tā ir šūpuļdziesma mirušam bērniņam. Vismaz vārdi par to liecina. Klausoties dziesmu, pilnīgi sajutu divus mazos draudziņus, kas neiedzīvojās manā ķermenī. Un viņi tāpat vienmēr būs mani bērniņi, lai arī man netika dota iespēja viņus piedzīvot,» saka Evija.

Evijai un Edgaram pēc laika pavērās vēl viena iespēja tikt pie bērniņa — nu jau ar olšūnu donores starpniecību. «Kāds pāris bija atteicies, un iespēja saņemt šīs olšūnas radās mums,» atceras Evija. Viņa bija sacerējusies, ka donore būs līdzīga viņai: ne pārāk gara auguma, tumšiem matiem. Taču, kad atsūtīts apraksts, izrādījies, ka donore ir par vismaz 10 centimetriem garāka nekā Evija, gaišiem matiem, gaiši brūnām acīm. «Kad lasīju aprakstu, pēkšņi aptvēru, cik mazsvarīgs man ir izskats. Daudz svarīgāk šķita, ka vispār atradusies sieviete, kas ir ar mieru mums ziedot savas olšūnas. Mūsu dēļ iet cauri fiziski grūtam procesam, kas ķermenim rada milzīgu stresu,» saka Evija. 

Medicīniskās procedūras rezultātā Evija un Edgars tika pie trim embrijiem. Pirmais Evijas ķermenī neiedzīvojās, bet Alisīte tajā iemājoja mīļuprāt. «2021. gada novembra vidū bija transfērs, un desmit dienas vēlāk mēs jau pēc analīzēm zinājām, ka esmu stāvoklī. Sūtīju Edgaru uz aptieku, lai atnes grūtniecības testu. Tik ļoti gribēju redzēt tās divas svītriņas,» Evija noslauka acis. Šis īpašais tests šobrīd droši noglabāts Evijas atmiņu kastē.

Edgars un Evija nav varējuši sagaidīt dienu, kad par notikušo varēs pastāstīt topošajiem vecvecākiem. «Mana mamma sekoja līdzi visiem notikumiem, tāpēc viņu pārsteigt neizdevās. Bet Edgara vecākiem par brīnišķīgo notikumu izstāstījām pagājušā gada 3. decembrī, manā vārda dienā,» ar smaidu atceras Evija. Viņi nākuši ciemos un pasnieguši Evijai dāvanu. Vedekla atbildējusi, ka arī viņai un Edgaram ir mazas dāvaniņas. Likusi aizvērt acis un izstiept atvērtas plaukstas. Tajās topošie vecāki ielikuši knupīšus — vienu zilu, otru rozā. Pārējie ģimenes locekļi par gaidāmo bērniņu informēti Ziemassvētku vakarā, kad visi sanākuši kopā. Pārsteigumu viesiem sagādājusi Edgara māsīca Evija, kura arī paziņojusi, ka ir gaidībās. «Tas visiem bija šoks — abas Evijas stāvoklī! Visi kopā norunājām, ka šis būs laimīgākais gads, kāds jebkad bijis: gaidāmi divi bērniņi un divas kāzas.»

Diemžēl skaistākais un laimīgākais gads izvērtās pavisam citādi, nekā bija cerēts.

«Tu mani mīlēsi?»

12. maijā (gandrīz mēnesi pēc abu kāzām) Edgaram bija darba pasākums — viņš strādāja starptautiskā uzņēmumā Atea Global Services. Bija paredzēta tikšanās ar vadību no Norvēģijas, vēlāk vakariņas. Daudz ēdienu, dzērienu… Bija jau pāri pusnaktij, kad Evija un Edgars, kā parasti, sarakstījās WhatsApp. Evija vīram vaicāja, vai aizbraukt viņam pakaļ. Sieva bija jau sestajā grūtniecības mēnesī, tāpēc Edgars šādu iespēju kategoriski noraidīja — pats tikšot mājās. 

Evijas sirds bija mierīga, viņa bija pārliecināta, ka vīrs brauks ar taksometru. «Pamodos pulksten divos naktī un ieskatījos telefonā. Lietotnē redzēju Edgara atrašanās vietu, bija skaidrs, ka viņš jau brauc mājās un lēnām tuvojas,» atceras Evija. 

Pustrijos naktī Edgars zvanīja, lai nākot ielaist, esot pie slēdzamās kāpņu telpas durvīm. «Viņš uz mani jocīgi skatījās, tā kā mazliet norūpējies, tā kā vainīgs,» atceras Evija. Kad abi uzkāpa trešajā stāvā, Edgars uzreiz steidzies uz vannasistabu, viņam bija slikta dūša, ko Evija norakstīja uz alkohola lietošanu. «Kad Edgars iznāca no vannasistabas, viņš mani apķēra un pavaicāja: tu mani mīlēsi? Atbildēju — jā, protams — un pavaicāju, kas noticis,» stāsta Evija. 

Edgars pagriezis galvu, un viņa ieraudzījusi, ka viena galvas puse ir nobrāzta. Izrādās, vīrs braucis mājās nevis ar taksometru, bet ar elektroskrejriteni un netālu no Gaisa tilta nokritis. Evija notikušo pārdzīvojusi, bet Edgars sievu mierinājis — viss esot kārtībā, nekas traks nav noticis.

Vēl pēc brītiņa Edgars noģērbies, apgūlies un aizmidzis. Pēc laika pamodies no sliktas dūšas. Evija sarūpējusi ūdeni, un vīrs atkal laidies miegā. «Pēc laika Edgaram atkal kļuva slikti, bet viņš vairs negriezās uz sāniem. Biju dusmīga — tā taču miegā var aizrīties!» Edgars pavēris vienu aci, bet vairs nav atbildējis uz sievas jautājumiem. Tajā brīdī Evija izlēmusi saukt neatliekamo palīdzību. Galvenokārt uztraukusies, ka vīrs varētu būt saindējies ar alkoholu. Edgars vairs neatbildēja uz jautājumiem, nebija pamodināms.

Drīz atbraukuši mediķi, ieskatījušies acu zīlītēs un teikuši, ka izskatās pēc asinsizplūduma. «Tajā brīdī vēl nesapratu, cik viss ir nopietni,» atzīstas Evija. Edgars bija gara auguma un spēcīgas miesasbūves, bet kāpņu telpa, kurā atradās arī kafejnīca, piekrāmēta ar ledusskapjiem, mediķi viņa iznešanai uz ātro palīdzību lūdza talkā ugunsdzēsējus. «Kad vīru nesa lejā pa kāpnēm, pie manis pienāca sieviete no NMPD un sacīja, ka neizskatās labi. Lai es iedzerot ko nomierinošu,» atceras Evija. 

Drīz ieradusies Edgara mamma, un abas bijušas neizpratnē, kāpēc neatliekamā palīdzība joprojām atrodas pie mājas un tai pievienojusies arī reanimācijas brigāde. «Man bija piekodināts, ka pēc pāris stundām par Edgara stāvokli varu interesēties slimnīcā, tāpēc negājām un nevaicājām, kas tur lejā notiek. Bet stress, bailes kļuva arvien lielākas,» atceras Evija.

Pēc laika Evijai un Edgara mammai pievienojusies arī viņa māsa — visas trīs sēdējušas, runājušas, ka Edgaram sados pa mizu, kad viņš pamodīsies. Ka piekodinās turpmāk, braucot ar velosipēdu un elektroskūteri, lietot ķiveri. «Viņš jau agrāk no Teikas uz darbu Mūkusalas ielā bija braucis ar velosipēdu un divas reizes kritis. Jau toreiz viņam piekodināju — kad palikšu stāvoklī, tu brauksi tikai ar ķiveri!» stāsta Evija. 

Vēl pēc pāris stundām visas trīs sievietes devušās uz Austrumu klīnisko universitātes slimnīcu apciemot Edgaru. «Dabūjām ārstējošās ārstes numuru, Edgara mamma viņai zvanīja. Un saņēma atbildi, ka viņam ir ļoti slikti, diezin vai izdzīvos līdz vakaram…» atceras Evija. 

Bijis šoks, neticība. Un izmisīgs jautājums — ko iesākt? Visas trīs devušās uz slimnīcas kapelu. «Mēs pievērsāmies Dievam, mums šķita — varēsim izlūgt, lai ar Edgaru viss atkal ir kārtībā,» nopūšas Evija. Tās pašas dienas vakarā ārste ļāvusi Edgara mammai aiziet pie dēla. Pārnākot viņa teikusi — Edgars kā Edgars, tikai aizmidzis un apsaitētu galvu.

Un tad sākās sešu nedēļu baiļu, cerību, lūgšanu laiks. «Ik rītu ar bailēm ņēmu telefonu un skatījos, vai man nav zvanījusi Edgara mamma ar briesmīgām ziņām. Savukārt viņa man bija apsolījusi, ka zvanīs tikai tad, ja ziņas būs labas,» atceras atraitne.

Kopš 13. maija vairs nav spējusi palikt viena abu kopējā mājoklī. Tikai aizgājusi, lai izmazgātu un izgludinātu gaidāmā bērniņa pirmās drēbītes. Arī uzkoptu māju — lai tad, kad Edgars pārnāks, viss būtu tīrs. «Dzīvoju pie Edgara māsīcas, un abas kopā gaidījām savus bērniņus,» saka Evija. Tas bijis laiks, kad ģimene ļoti satuvinājusies. «Protams, braucām arī uz slimnīcu, mēģinājām saprast, kāds ir Edgara stāvoklis, bet lielu atsaucību neguvām. Īpaši noraidoša bijusi ārstējošā ārste. «Gribas ticēt, ka Edgara labā tika darīts viss iespējamais, tomēr ārstam būtu jāizrāda arī kaut kripatiņa iejūtības pret tuviniekiem. Mums bija svarīgi izprast katru sīkāko izmaiņu, katru rādījumu analīzēs, bet mūs «atšuva», jo vienreiz jau viss esot pateikts,» nopūšas Evija. Vienīgais, ko ārste pasacījusi — svarīgi, lai Edgars pats sāk elpot. Tad varēšot domāt par viņa pārvešanu uz aprūpes centru.

Īpašu līdzjūtību un atbalstu izrādījuši divi anesteziologi reanimatologi. Viena šī ārsta maiņā Evija saņēmusies un ar visu lielo vēderu devusies pie vīra. «Viņš šķita jaunāks, tievāks. Un man nezin kāpēc no viņa bija ļoti bail,» atzīstas Evija. Mēģinājusi satvert vīra roku un uzlikt uz vēdera, bet tā ļoti trīcējusi. «Es cerēju, ka viņš mani dzird, un skaitīju lūgšanas — lai viņš pats noticētu, ka spēs piecelties. Ka viss būs labi,» atceras Evija. Un vēl — Edgars sievas klātbūtnē nožāvājies un laikam jau refleksīvi mazliet pacēlis rokas. Bet Evija to uztvēra kā zīmi, ka vīrs vēlas viņu apskaut. «Pateicu Edgaram, ka uz viņu nedusmojos, ka esmu piedevusi, lai tikai viņš pēc iespējas ātrāk atgriežas. Pie manis un meitiņas.»

Lielu cerību ģimenei devis ārsta sacītais, ka tiks atslēgts elpošanas aparāts — lai Edgars elpo pats. «Mums šķita, ka tas ir milzu solis uz priekšu. Bijām sajūsmā!» neslēpj Evija. Aparātu tiešām atslēdza, Edgars elpoja pats, un tika arī pārvests uz neiroloģijas nodaļu. Ģimene sāka domāt, kā palīdzēt — varbūt jānoalgo fizioterapeits, varbūt jāiegādājas pretizgulējumu matracis? 

Kad sabrūk cerības

Pagāja Jāņi, pienāca 27. jūnijs — diena, kad Evijai bija jādodas uz kārtējo vizīti pie ginekologa. Tajā pašā dienā Edgara mamma bija devusies pie slimnīcas ārstes, lai apspriestu tālāk darāmo. Evija atceras — jau sēžot pieņemšanā, iezvanījies telefons. Edgara mamma. Ahā, tātad noteikti ir kādi jaunumi! «Kad pacēlu, mamma lūdza, lai iedodu klausuli savam ārstam,» atceras Evija. «Ziņu par mana vīra nāvi man pavēstīja mans ārsts Egīls Gasiņš.» 

«Gan tajā dienā, gan arī tagad ik pa laikam ir sajūta, ka smadzenēs noticis īssavienojums. Neticīgi uzdodu sev jautājumu — vai tiešām tas ir noticis? Vai tiešām mana vīra vairs nav? Vai tiešām viens nieka zaļš elektroskūteris uz visiem laikiem ir nogāzis manu skaisto, spēcīgo vīru?» nespējot valdīt asaras, saka Evija.

Viens no traģiskākajiem brīžiem viņai šķita mirklis, kad ģimene diskutējusi, kādu zārku izvēlēties. «Man tas šķita tik nenormāli — pirms pusotra mēneša mēs apprecējāmies, bet nu es sēžu un cenšos izlemt, kādu zārku vīram izvēlēties,» saka Evija.

Runājot par Edgara bēru dienu, viņa saka — noturējusi pārliecība, ka meitiņas dēļ jābūt stiprai. Nedrīkst ieslīgt histērijā. Un vēl arī pašas sev sacītais, ka zārkā guļ tikai Edgara čaula, ka īstais Edgars ir viņas sirdī un tur paliks uz mūžu.

Sāpes, kas nepāriet

«Tagad… Mani notur doma par to, ka man ir meitiņa, par kuru man jārūpējas. Viņa ir brīnišķīga meitenīte,» par savu nu jau gandrīz piecus mēnešus veco atvasi Alisi Rūtu saka Evija. Mazulīte piedzima 4. augustā, mēnesi pēc Edgara bērēm. Blakus Evijai šajā īpašajā dienā bija viņas māsa, nevis Edgars, kā savulaik bija iecerēts. Viņas abas nu dzīvo Alūksnē pie Evijas vecākiem.

Izrādās, Edgars jau kopš pusaudža gadiem sapņoja — ja viņam reiz būs meita, sauks par Alisi. Kad Evija palika stāvoklī, viņa mazliet kreņķējās, ka vārds Alise ir pārāk populārs, katrā bērnudārza grupiņā, katrā skolas klasē noteikti būs pa kādai Alisei. Varbūt tomēr jāizvēlas cits vārds… 

«Vārdu Rūta ieraudzīju kādā bērnu vārdu meklēšanas lietotnē, man tas uzreiz iepatikās,» atklāj Evija. Savukārt Edgars pasmējies un pavaicājis, vai Evija grasoties dzemdēt vecu tantiņu — viņam vārds Rūta asociējoties tikai ar tādu. «Es atbildēju: «Bet iedomājies, mēs viņu varēsim saukt par Rū!» To dzirdot, Edgars burtiski izkusa un piekrita šim vārdam.» 

Kad Edgars jau bija aizgājis un visa ģimene sapulcējās Pūres mājā, lai cits citu stiprinātu un atbalstītu, Evija izlēma — liks meitiņai divus vārdus. Jo nedrīkst ignorēt vārdu «Alise», kas vīram tik ļoti patika.

«Viņa ir pati par sevi. Svešs cilvēks ar savu raksturu, temperamentu, kurš ienācis pasaulē. Man jāiepazīstas ar viņu un meitiņai ar mani. Ir tik brīnišķīgi skatīties, kā viņa aug un mainās, ko iemācās. Meklēt līdzības ar vīru.» saka Evija. Viņa piebilst — dažkārt meitiņa skatās tik cieši un dziļi, ka ir sajūta — viņa redz dvēseli. «Citkārt paskatās uz mani ar tādu skatienu, ka zosāda noskrien pār kauliem. Tik ļoti tādā brīdī izskatās pēc mana vīra. Šie ir patīkami, bet reizē sāpīgi brīži.»

Evija cenšas būt priecīga, smaidīga mamma, bet ne vienmēr izdodas. «Visbēdīgākie ir svētki. Tēva diena, Ziemassvētki. Meitiņas dēļ svinu, bet teikt, ka tas ir viegli, — to es nespēju,» atzīstas mamma. Asaras birst arī vakaros, kad meitiņa jāliek vannā, jāmidzina. Evija iztēlojas, cik priecīgs būtu Edgars, ja varētu veikt šos tēta pienākumus. 

Cilvēki sakot, ka pēc gada, diviem būs vieglāk. Varbūt. «Man gan liekas, ka sāpes nepāriet, pie tām pierod. Man ir sajūta, ka man vēderā tagad ir jauns orgāns, sāpju orgāns. Un pamazām es pie šīm sāpēm pieradīšu.»

Mazu cerībiņu nākotnei dod tas, ka vismaz teorētiski Evija var tikt pie vēl viena viņas un Edgara bērniņa. Embrijs, kas izaudzis no Edgara šūnām, joprojām glabājas klīnikā. «Šobrīd man ir bail par nākotni, es nezinu, kas un kā notiks ar mani un Alisīti. Taču esmu gatava cīnīties, lai mums būtu laba dzīve arī divatā. Un no visas sirds ceru, ka pēc laika varēšu atļauties vēl vienu bērniņu.» Vienīgi, ja bērniņš patiešām iedzīvosies Evijas ķermenī, likšoties dīvaini laist pasaulē bērnu, kura tēta vairs šajā pasaulē nav. «Diemžēl arī Edgara vārdu šī bērna dzimšanas apliecībā rakstīt neļaus. Kaut tas būs viņa bērns,» saka Evija.

Un kāda tagad, pēc notikušā, ir Evijas attieksme pret skrejriteņiem? «Esmu izdusmojusies uz visu un visiem. Esmu vainojusi visus pēc kārtas, sākot ar skrejriteņu izīrētājiem, beidzot ar Edgara darbavietu un neatliekamās palīdzības mediķiem. Bet patiesībā tā bija Edgara izvēle — braukt ar skrejriteni un darīt to tādā stāvoklī, kādā viņš bija. Braukt bez ķiveres. Ja Edgars iedomātos, ka tas varētu beigties šādi, viņš nekad to nedarītu. Bet acīmredzot viņš neiedomājās,» prāto Evija. 

Oficiālas statistikas par cilvēkiem, kas šogad guvuši traumas, krītot no skrejriteņa, nav. Tomēr ārsti, kuri Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcā sniedz neatliekamo palīdzību, vasarā novēroja — palīdzību pēc kritiena no skrejriteņa meklējuši aptuveni 4—5 cilvēki dienā.

Arī Valsts policijas dati apliecina — skrejriteņu negadījumu skaits pieaug. Pagājušā gada sešos mēnešos tika fiksēti 88 negadījumi, bet šāgada sešos mēnešos jau 155. Šajā pašā laika posmā pērn cieta 56 cilvēki, šogad jau 116. 

Kad jūnijā ārsti publiski pastāstīja par slimnīcā mirušo 30 gadus veco vīrieti, varbūt kādam tas bija tikai skaitlis statistikā. Edgara Namiķa ģimenei un sievai Evijai tā bija traģēdija.

Kad viņai būs vairāk spēka, Evija kopā ar Edgara brāli gatavi cīnīties par to, lai līdzīgu nelaimi nepiedzīvo citi. Proti, lai skrejriteni būtu iespējams noīrēt tikai kopā ar ķiveri.