Janvāris Holivudā

Ķiršsarkani samta zviļņi kinozāles pustumsā, ko izgaismo galda lampiņu siltais mirdzums. Izmeklēta publika, kam jābalso par Oskara balvas kandidātiem. Tāds bija mans pirmais kinoseanss Holivudā — aizvadītajā nedēļā Soho House klubā notika mūsu Oskara kandidātes, Viestura Kairiša filmas Janvāris izrādīšana, kur man laimējās piedalīties un beidzot redzēt lenti uz lielā ekrāna.

Kad skatījos filmu pirmo reizi vēl Rīgā, datora ekrānā pēc tās uzvaras Traibekas festivālā šovasar, man ļoti patika universālā valoda, kas saprotama tālu ārpus Latvijas. Patīkami pārsteidza, ka mūsu barikāžu stāstu var parādīt tik talantīgi, nesentimentāli, cilvēcīgi. Galu galā, filmas lielā tēma — brīvība, jauna cilvēka pieaugšana un tautas izlaušanās no totalitāras varas — ir pieredzēta pasaulē neskaitāmas reizes, bet unikālu to padara sāpes un prieks, ko vēstures straumē piedzīvo konkrēts cilvēks, kam varam just līdzi. Kā Janvārī jūtam līdzi galvenajam varonim Jazim, kura pilngadības vētras sakrīt ar Atmodu.

Taču, sēžot smalkajā Holivudas kinozālē kopā ar Kinoakadēmijas biedriem, es īpaši novērtēju tikai latviešiem saprotamās kultūrzīmes, kuras ārzemju skatītājiem filmā paliks neatpazītas. Tā ir vesela pasaule! Ko mums Atmodas laikā nozīmēja TV raidījuma Labvakar ievadmūzika, kāda bija Juris Podnieka loma un kāds zaudējums bija viņa komandas operatoru nāve Bastejkalna apšaudē, to pa īstam saprast var tikai savējie.

Tāpēc dubults prieks, ka šī lieliskā filma — vienlaikus universāls un latvisks brīvības stāsts — pārstāv šogad mūsu valsti Oskaru skatēs. Konkurence sīva, bet turu īkšķus!

Reklāma

Līdzīgi raksti

Pamati un mēsli

Neatkarības svētki aizvadīti, un ir sajūta, ka esmu sasildījusies! Skaistu brīžu bija daudz, bet sirsnīgākā sajūta pārņēma jau pirms 18. novembra. Laukos. Dziedot valsts himnu Vecpiebalgas kultūras namā pēc ražena svētku koncerta, kur tautiskos rakstus izdejoja ķipari un seniori, bet noslēgumā visi kopā vienojāmies senajā tautas lūgšanā. Latvijas stipro pamatu sajūta reizēm šķiet pazudusi lielpilsētas anonīmajā pulsā vai soctīklu troksnī, bet to var tik skaidri sajust mazākās kopienās, kur paaudzes turas cieši blakus kā ķēdes gredzenu vijums. Visiem pārkarsušajiem prātiem vērts aizbraukt uz laukiem sazemēties! Piedevās būs svaigs gaiss un plašs apvārsnis.Varbūt izbrauciens u

Jā, es arī!

Atmodas laikā uz skolas dienasgrāmatas vāka uzlipināju Brīvības pieminekļa bildi — atceros skaisti zilo debesu fonu, kas priecēja visu gadu, arī apmākušās dienās. Bet galvenais iemesls, protams, bija milzīgās cerības atgūt Latvijas valsti. Dzīvojot Madonā, uz Rīgu braukt nesanāca bieži, bet bilde uz dienasgrāmatas ļāva Brīvības pieminekli redzēt ik dienu. Man tas bija svarīgi. Toreiz pat nenojautu, ka pēc daudziem gadiem — laikā, kad pieminekli ieskaus remonta sastatnes — man laimēsies uzkāpt līdz pašai augšai un ielūkoties Brīvības statujas sejā, kas tuvumā izskatās tik dīvaini neproporcionāla…Šajā novembrī mūsu

Nebaidies, man pašam bail

Aizņēmos slejas virsrakstu no sava vectēva. Tā viņš man bērnībā jokojot teica. Tomēr, domājot par naudu, diemžēl šajā jokā ir arī daļa patiesības. Lai gan īstenas labklājības pamatā ir gan uzcītīgs darbs un savu talantu apzināšanās, gan veiksme, nozīme ir arī mūsu attieksmei pret naudu. Lasot šī žurnāla rakstus, pie tā nonācu atkal un atkal.Pre

Atmīnēšana

Triju meitiņu tēvs ar sievu, kas norūpējušies par bērnu nākotni. Jauns čalis, kurš vēl nevar balsot vēlēšanās, bet uzskata par pilsoņa pienākumu paust viedokli un gribētu, lai ikviens paņem un tiešām izlasa slaveno Stambulas konvenciju. Trīs bērnu māte, kas izšķīrusies no vardarbīga vīra un grib iemācīt meitai, ka sevi ir jāaizstāv. Jauna sieviete, kas tīņa gados piedzīvojusi izvarošanu un zina, cik grūti tolaik bija saņemt palīdzību. Pusmūža vīrs, kas uzaudzis bez tēva un negrib, lai viņa trim meitām jebkad būtu jābaidās no vīra vai no savas valsts.Tik dažādi ir pe

Jaunākajā žurnālā