Janvāris Holivudā

Ķiršsarkani samta zviļņi kinozāles pustumsā, ko izgaismo galda lampiņu siltais mirdzums. Izmeklēta publika, kam jābalso par Oskara balvas kandidātiem. Tāds bija mans pirmais kinoseanss Holivudā — aizvadītajā nedēļā Soho House klubā notika mūsu Oskara kandidātes, Viestura Kairiša filmas Janvāris izrādīšana, kur man laimējās piedalīties un beidzot redzēt lenti uz lielā ekrāna.

Kad skatījos filmu pirmo reizi vēl Rīgā, datora ekrānā pēc tās uzvaras Traibekas festivālā šovasar, man ļoti patika universālā valoda, kas saprotama tālu ārpus Latvijas. Patīkami pārsteidza, ka mūsu barikāžu stāstu var parādīt tik talantīgi, nesentimentāli, cilvēcīgi. Galu galā, filmas lielā tēma — brīvība, jauna cilvēka pieaugšana un tautas izlaušanās no totalitāras varas — ir pieredzēta pasaulē neskaitāmas reizes, bet unikālu to padara sāpes un prieks, ko vēstures straumē piedzīvo konkrēts cilvēks, kam varam just līdzi. Kā Janvārī jūtam līdzi galvenajam varonim Jazim, kura pilngadības vētras sakrīt ar Atmodu.

Taču, sēžot smalkajā Holivudas kinozālē kopā ar Kinoakadēmijas biedriem, es īpaši novērtēju tikai latviešiem saprotamās kultūrzīmes, kuras ārzemju skatītājiem filmā paliks neatpazītas. Tā ir vesela pasaule! Ko mums Atmodas laikā nozīmēja TV raidījuma Labvakar ievadmūzika, kāda bija Juris Podnieka loma un kāds zaudējums bija viņa komandas operatoru nāve Bastejkalna apšaudē, to pa īstam saprast var tikai savējie.

Tāpēc dubults prieks, ka šī lieliskā filma — vienlaikus universāls un latvisks brīvības stāsts — pārstāv šogad mūsu valsti Oskaru skatēs. Konkurence sīva, bet turu īkšķus!

Reklāma

Līdzīgi raksti

Atmīnēšana

Triju meitiņu tēvs ar sievu, kas norūpējušies par bērnu nākotni. Jauns čalis, kurš vēl nevar balsot vēlēšanās, bet uzskata par pilsoņa pienākumu paust viedokli un gribētu, lai ikviens paņem un tiešām izlasa slaveno Stambulas konvenciju. Trīs bērnu māte, kas izšķīrusies no vardarbīga vīra un grib iemācīt meitai, ka sevi ir jāaizstāv. Jauna sieviete, kas tīņa gados piedzīvojusi izvarošanu un zina, cik grūti tolaik bija saņemt palīdzību. Pusmūža vīrs, kas uzaudzis bez tēva un negrib, lai viņa trim meitām jebkad būtu jābaidās no vīra vai no savas valsts.Tik dažādi ir pe

Bez loģikas

Kad telefonā parādījās nepazīstams numurs ar Francijas kodu, pirmā doma bija — necelt, finanšu krāpnieki! Tomēr atbildēju, un labi vien bija, jo zvanīja žurnālists no ARTE televīzijas. Viņš lasot internetā, ka Latvija taisās izstāties no vardarbības aizlieguma konvencijas! Bet tas tik ļoti izskatās pēc viltus ziņām, kādas nemitīgi ražo Kremļa troļļi, ka nolēmis pārbaudīt, kas mums te īsti notiek. Vēlēšanu kampaņas populisms, atbildēju — konservatīvo vērtību aizstāvji cīnās pret dženderismu. «Bet tur taču nav loģikas!» franču kolēģis izsaucās, noklausījies mūsu likumdevēju argumentācijas kopsavilkumu. Man nebija, ko iebilst. Bet dzīvē notiek neloģiskas lietas. Piemēram, drošības sistēma Luvrā arī nešķiet diži loģiska, ja reiz nenovērtējamus dārgumus pāris čaļu nosper dažās minūtēs, vai ne?Dzīvojam laikos, kad katrs var turēties pie savas lo

Lasi droši!

Turpinot atzīmēt 500 gadus, kopš izdota pirmā grāmata latviešu valodā, šonedēļ LNB notiks simpozijs Tiesības uz lasīšanu. Varētu šķist — par ko gan jāuztraucas? Dzīvojam taču brīvā valstī, kur cietumā par grāmatu lasīšanu neliek un katrs var lasīt, cik uziet. Tā ir. Tomēr uztraukumam ir pamats, ja neapstājamies pie teorētiskām iespējām un palūkojamies, kas īstenībā notiek.Diemžē

Neticami, bet…

Vai varētu gadīties, ka latviešu animācijas filma otro gadu pēc kārtas nonāk Oskara pretendentu lokā? Pārāk ticami tas nešķiet. Diezin vai blakus Straumes kaķim pie Brīvības pieminekļa būs jāsēdina vilkatis no Dieva suņa. Tomēr skeptiķiem jāatceras, ka pērn arī par Straumes panākumiem neviens galvu ķīlā nelika, tak zelta statuete nonāca Rīgā.

Jaunākajā žurnālā