Ķiršsarkani samta zviļņi kinozāles pustumsā, ko izgaismo galda lampiņu siltais mirdzums. Izmeklēta publika, kam jābalso par Oskara balvas kandidātiem. Tāds bija mans pirmais kinoseanss Holivudā — aizvadītajā nedēļā Soho House klubā notika mūsu Oskara kandidātes, Viestura Kairiša filmas Janvāris izrādīšana, kur man laimējās piedalīties un beidzot redzēt lenti uz lielā ekrāna.
Kad skatījos filmu pirmo reizi vēl Rīgā, datora ekrānā pēc tās uzvaras Traibekas festivālā šovasar, man ļoti patika universālā valoda, kas saprotama tālu ārpus Latvijas. Patīkami pārsteidza, ka mūsu barikāžu stāstu var parādīt tik talantīgi, nesentimentāli, cilvēcīgi. Galu galā, filmas lielā tēma — brīvība, jauna cilvēka pieaugšana un tautas izlaušanās no totalitāras varas — ir pieredzēta pasaulē neskaitāmas reizes, bet unikālu to padara sāpes un prieks, ko vēstures straumē piedzīvo konkrēts cilvēks, kam varam just līdzi. Kā Janvārī jūtam līdzi galvenajam varonim Jazim, kura pilngadības vētras sakrīt ar Atmodu.
Taču, sēžot smalkajā Holivudas kinozālē kopā ar Kinoakadēmijas biedriem, es īpaši novērtēju tikai latviešiem saprotamās kultūrzīmes, kuras ārzemju skatītājiem filmā paliks neatpazītas. Tā ir vesela pasaule! Ko mums Atmodas laikā nozīmēja TV raidījuma Labvakar ievadmūzika, kāda bija Juris Podnieka loma un kāds zaudējums bija viņa komandas operatoru nāve Bastejkalna apšaudē, to pa īstam saprast var tikai savējie.
Tāpēc dubults prieks, ka šī lieliskā filma — vienlaikus universāls un latvisks brīvības stāsts — pārstāv šogad mūsu valsti Oskaru skatēs. Konkurence sīva, bet turu īkšķus!
