Sergijs Kostinskis no krievu bombardēšanas visvairāk cietušajā Harkivas rajonā Saltivkā. Foto – Scanpix
Sergijs Kostinskis no Krimas pēdējos sešus mēnešus pavadīja dienvidu frontes pirmajās līnijās Mikolajivas apgabalā, bet tagad viņa vienība ir izvietota Hersonas apgabalā. Jokojot joprojām sevi dēvē par civilistu, lai gan ir piedalījies nopietnās kaujās, ticis ielenkts un viņa pakļautībā ir septiņi vīri. Tomēr Sergijs apgalvo, ka vēl ir tālu no profesionāla karavīra statusa. «Kad man jautā, kas es tagad esmu, vienmēr atbildu: «Es esmu civiliedzīvotājs, kurš ir paņēmis ieročus, lai aizstāvētu savu valsti.»»
Mēs sazināmies Zoom, runājam ātri, jo viņš atrodas frontes līnijā un sakari jebkurā brīdī var pārtrūkt. Sergijs stāsta, ka Ukrainas armija cenšas virzīties uz priekšu Hersonas virzienā, taču krievi ir nostiprinājuši ierakumus un savilkuši daudz artilērijas. Vietā, kur atrodas Sergija vienība, notiek intensīvas artilērijas apšaudes.
«Liels izrāviens Hersonas virzienā pagaidām nav iespējams. Katrs no krieviem atgūtais ciems liecina, ka mūsu karaspēks strādājis uz savu iespēju robežas. Te pat frontes līnijas noturēšana nozīmē ikdienas upurus,» viņš skaidro.
Pirms Krimas okupācijas Sergijs dzīvoja pussalas galvaspilsētā Simferopolē. Pēc izglītības politologs, taču strādāja reklāmas biznesā. 2014. gadā pēc Krimas aneksijas viņam kā cilvēkam ar proukrainiskiem uzskatiem, kurš turklāt ir precējies ar Krimas tatārieti, dzīvot Simferopolē kļuva bīstami. Tāpēc ģimene pārcēlās uz Kijivu.
No 2015. līdz 2020. gadam Sergijs strādāja Nacionālajā radio un televīzijas padomē un cīnījās pret Krievijas propagandu. Viņš bija viens no tiem, kas panāca Krievijas televīzijas kanālu atslēgšanu Ukrainā, un centās apklusināt no Krimas nākošo krievu raid-organizāciju signālus Hersonā. Kā Ukrainas amatpersona viņš vairākkārt dalījās savā pieredzē ar kolēģiem Latvijā un Lietuvā.
Kad sākās plaša mēroga iebrukums, Sergijs piedzīvoja vēl vienu krasu dzīves pavērsienu.
«Sapratu, ka vairs negrasos bēgt. Apziņa, ka man vajadzētu dienēt Ukrainas bruņotajos spēkos, nāca uzreiz. 24. februāra pusdienlaikā jau biju tuvākajā mobilizācijas centrā Lavras ielā. Tur kopā ar mani bija arī bijušais infrastruktūras ministrs Vladimirs Omeļjans un pazīstamais Krievijas opozīcijas jurists Iļja Novikovs (viņš aizstāvēja ukraiņu politieslodzītos Krievijā, iemācījās ukraiņu valodu un palika dzīvot Ukrainā — red.). Šādā kompānijā Sergijs izkrāva kastes ar ieročiem un saņēma savu kalašņikovu. No šī ieroča viņš nav šķīries jau astoņus mēnešus.
«Februārī, kad notika uzbrukums Kijivai, es darbojos teritoriālajā aizsardzībā. Neviens no mums neko daudz neprata. Gandrīz visi ieroci turēja rokās pirmo reizi. Teritoriālās aizsardzības uzdevums tajā laikā bija vienkārši palēnināt Krievijas ofensīvu, lai iegūtu laiku profesionālajai armijai. Atceros, ka, paņemot savu automātu, es fiziski sajutu nāves elpu. No bailēm man nāca vēmiens,» atklāti stāsta Sergijs. Lai mazinātu trauksmi un labāk izprastu sevi, viņš sāka rakstīt dienasgrāmatu. Katru jaunu ierakstu parasti sācis ar jautājumu sev: «Kad es jutīšu, ka esmu kļuvis par īstu karavīru?»
«Līdz augustam, pirms iesaistīšanās reālās kaujās, es kā mantru atkārtoju: «Es esmu karavīrs, es esmu gatavs mirt.» Bet augustā, kad sākās reāls kauju kontakts, sapratu, ka es neesmu militārpersona. Ka mana attieksme pret dzīvi ir daudz sarežģītāka, nekā biju iedomājies. Un galvenā lieta, kas man jāizdara, — jādzīvo un jāuzvar.»
Vienreiz viņam bija jānotur aizsardzības postenis aptuveni 500 metru attālumā no ienaidnieka. Bijuši brīži, kad, nonākot ielenkumā, Sergijs jau sācis atvadīties no dzīves, taču brīnumainā kārtā viņam un viņa vīriem izdevās izglābties.
Pateicoties karam, Sergijs ir pārdomājis daudzas lietas. «Tieši šajā aplenkumā es redzēju īstus, izcilus karavīrus. Un uzreiz sapratu, ka tas nav tāpēc, ka es līdz viņiem neaizvelku. Es vienkārši esmu radīts citiem uzdevumiem. Lai gan man ir jaunākā seržanta dienesta pakāpe un es patiešām esmu vienības komandieris, tas viss man drīzāk dots, lai es varētu kļūt pieaudzis,» pajoko Sergijs.
Agrāk viņš domāja, ka Mikolajivas un Hersonas apgabalos vietējo iedzīvotāju vidū būs daudz kolaborantu. Taču patiesībā viņu vienība sastopas ar lielu vietējo cilvēku atbalstu: daži atnes pārtiku, citi nodod ziņas par ienaidnieka pozīcijām.
«Krievi zina, ka viņi Hersonā tiek nodoti. Hersona ir ukraiņu zeme, un tas ir jūtams.»
Sergija vienībā karo arī viens vīrietis no Portugāles un viens no Čehijas — abi ieradās uzreiz pēc kara sākuma. «Nezinu nevienu vēl vairāk motivētu cilvēku, un nezinu, kurš vēl spētu cīnīties tā, kā cīnās Ukrainas bruņotie spēki,» saka Sergijs. Viņa lielākās bailes kā komandieriem ir zaudēt kādu no saviem vīriem. «Krievi patiešām ir pastiprinājuši artilērijas uzbrukumus. Mēs to jūtam katru dienu.»
Sergijs ir pārliecināts, ka Ukraina agrāk vai vēlāk atgūs visas okupētās teritorijas. Tomēr viņš uzskata, ka ir jāsteidzas, lai izbeigtu karu pēc iespējas ātrāk. Viņš pats sapņo ar sievu atgriezties Krimā.
Ieroču brāļi Sergiju ir iesaukuši par Kijovu, kas Krimas tatāru valodā nozīmē «znots».
* Rakstu sērija Ukrainas kara balsis pieejama brīvpieejā, pateicoties AS Latvijas Finieris atbalstam. #KopāParUkrainu
