Anšlavs Eglītis (1906—1993), dzīvodams trimdā ASV, par realitāti dzimtenē rakstīja tā, kā to nevarēja darīt okupētajā Latvijā. Igauņu rakstnieks Jāns Kross (1920—2007) par savu laikmetu romānos vēstīja caur Igaunijas vēstures notikumiem. Ingas Ābeles (1972) prozā paaudzes pārmanto rūgto pagātnes pieredzi
Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 5
Par dažiem latviešu un igauņu 20. un 21. gadsimta romāniem
20. gadsimta vidū notikusī Baltijas valstu militārā okupācija, tai sekojošā dzīves telpas degradācija, cilvēku upuri, piespiedu izsūtījums, kā arī došanās bēgļu gaitās Rietumu virzienā 2022. gadā guvusi jaunu satuvinājumu ar realitāti. Tagad vēl labāk novērtējami iepriekšējās pieredzes nospiedumi cilvēku likteņos, arī tas, kas palika noklusēts un nepieminēts baiļu vai pārāk sāpīgo pārdzīvojumu dēļ.
Atmiņu zīmju klātbūtne nemitīgi ir redzama 20. gadsimta otrās puses un 21. gadsimta Baltijas literatūrā. Šoreiz uzmanība pievērsta trīs autoru četriem romāniem, kas atspoguļo pārvērtības okupācijas pieredzes atainojumā. Divi trimdā tapušie Anšlava Eglīša darbi, Ilze (1959) un Piecas dienas (1976), atgādina par to, ka trimdā bija iespējams rakstīt tā, kā to nevarēja darīt padomju Latvijā. Romāni atklāj arī zīmīgas pārmaiņas autora uzskatos par iespējamo saziņu ar svešas varas pakļauto dzimteni. Igauņu rakstnieks Jāns Kross, kurš bieži pievērsies senākas vēstures tēmām, romānā Lidojums uz vietas (Paigallend, 1998) pirmo reizi mēģinājis izvērsti analizēt 20. gadsimta vidus norises un to ietekmi uz igauņu nācijas likteni. Abu rakstnieku darbi balstās personiskos iespaidos, kas vēstījumā ielaužas arvien subjektīvāk un sāpīgāk un kļūst par vispārinājuma un refleksijas pamatu. Līdzīgs un reizē atšķirīgs ir sērijā Mēs. Latvija, XX gadsimts publicētais Ingas Ābeles romāns Duna (2017), kurā autore arī pievēršas pagātnes pieredzes aktualizēšanai un kas kļūst par vēstītājas personisko meklējumu ceļu. Tomēr atmiņu pavediens nu jau ir jārod citas paaudzes pārdzīvotajā. Padomju un nacistu okupācija ir aktualizēta visos aplūkotajos darbos, taču autoru galvenā uzmanība ir veltīta tām nedzīstošajām brūcēm, ko atstājuši svešās varas nodarījumi — senākās dzīves kārtības atjaunošana ir ne tikai ilglaicīga, bet var arī izrādīties neiespējama.
