Kura ir jūsu mīļākā Bītlu dziesma? Es joprojām neesmu droša — izvēloties vienu, uzreiz jūtos netaisna pret citu. Man Bītli ir zudušā laika dārgums. Manu vecāku paaudzei nozagtās brīvības un jaunības mūzika, ko slāpēja dzelzs priekškars. Padomju valsts parūpējās, lai Bītli nekļūtu populārāki par Jēzu, aizliedzot abus.
Fīniksā esmu iedraudzējusies ar Leriju un Annu — dzīvespriecīgu pāri manu vecāku gados, kas darbojas kā ārzemju studentu «globālie draugi». Šī brīvprātīgā programma ir brīnišķīga, jo ļauj personīgi iepazīt amerikāņu kultūru un dzīvi, kopā pavadot laiku. Man ir vēl viens draugu pāris, trīsdesmitgadnieki Erina un Markuss, kam patīk pārgājieni, ar viņiem sāku iepazīt Arizonas dabu.
Brīvdienās Lerijs ar Annu uzaicināja mani uz koncertu, bet ar vienu noteikumu — būs pārsteigums! Tikai zālē uzzināju, ka dzirdēsim grupu The Fab Four, kas spēlē Bītlu mūziku gadiem noslīpētā un godalgotā šovā. Godīgi sakot, Lerijs baidījās iepriekš man to teikt. Mēs esam Bītlu fani, bet ļoti dažādi. Atšķirībā no manis, kas pēc skolas beigšanas un PSRS sabrukuma triecientempos apguva visu Bītlu mantojumu kā autodidakts, Lerijs ir fans ar stāžu, kurš leģendāro četrinieku redzējis ASV tūres koncertā, kad es vēl nebiju dzimusi. Viņam Bītlu šovs saistās ar īstām jaunības atmiņām, bet man šķiet viltojums un zaimošana.
Taču Lerija spītīgā drosme attaisnojās — mūziķi spēlēja no sirds, koncerts man patika. Un es ticu, ka skaņa bija nesalīdzināmi labāka nekā Bītlu koncertā Mineapolisā, kad viņš galvenokārt dzirdējis sajūsmā spiedzošās meitenes. Tad jau sanāk, Lerij, ka mēs abi neesam dzirdējuši dzīvus Bītlus…
