Gudru cilvēku kļūst mazāk, bet — dumju vairāk. Vai tas nozīmē, ka gudri cilvēki ir evolūcijas strupceļš?
«Es luksoforā nespēju atšķirt zaļo krāsu no sarkanās.»
«Daltoniķis?»
«Nē, skrejriteņu braucējs.»
Skolotāja uzrunā klases zēnus.
«Kādu sievu jūs vēlētos?»
Pēterītis: «Kā Mēness!»
«Vai cik jauki! Lai tikpat skaista un rāma?»
«Nē, lai atnāk vakarā un pazūd no rīta.»
Kad es biju mazs, mamma mani neveda ne pie kādiem psihologiem. Viņa atvēra manas čakras, stabilizēja manu karmu un attīrīja auru ar uzsitienu pa pēcpusi.
Sarunāties ar sevi nav nekas slikts. Un nav slikti arī sev atbildēt. Taču ir skumji, ja jums vairākas reizes nākas kaut ko atkārtot, jo pats neklausījāties.
Kāds puisēns jau divas nedēļas nes pīrādziņus un ievārījumu uz bēniņiem, kur iekārtojies kāds viltīgs bomzis ar ventilatoru.
