No dzīvesbiedra vecāku mājiņas Hostomeļā, kur kopā ar divus gadus veco bērnu patvērusies kara laikā, filmu kritiķe Oleksandra Povorozņika mēģina pieslēgties Zoom. Viņa runā, bet kadrs sastingst, un izteiksmīgās brūnās acis reizē šķiet gan nogurušas, gan dzīvīgas. Ir pirmdienas, 10. oktobra, rīts, un visā Ukrainā krīt krievu raķetes. Arī Kijivā, 35 kilometru attālumā no vietas, kur atrodas Oleksandra.
«Dusmas,» vienā vārdā notiekošo raksturo 28 gadus vecā sieviete. 24. februārī izbīlis un neziņa par nākotni mijās ar apņēmību cīnīties par savu zemi, taču tagad dusmas un saliedētība ir divi galvenie vārdi, ar kādiem var raksturot noskaņojumu sabiedrībā.
«Mūsu ģimene ir laimīga,» Oleksandra atzīst. «Mans patēvs šorīt uz darbu brauca garām Ševčenko Universitātei, piecas minūtes pēc tam atskanēja sprādziens.» Torīt Kijivā tika nogalināti astoņi cilvēki, ievainoti 24. Dega automašīnas, cieta viena no Oleksandras mīļākajām vietām pilsētā — Haņenko mākslas muzejs, arī jau minētā universitāte un Tarasa Ševčenko Nacionālais muzejs. «Tas ir terorisms,» saka Oleksandra, jo uzbrūk nevis militāriem objektiem vai karotājiem, bet iedzīvotājiem un civilajai infrastruktūrai.
Pandēmijas laikā un vēlāk kara dēļ Oleksandrai bija maz darba kino jomā — filmas vai nu vienkārši nerādīja, vai gaisa trauksmes dēļ regulāri aicināja cilvēkus kinoteātri pamest. «Skaties filmu par Elvisu Presliju, atskan trauksme, un iedomājies: vai šī filma ir tā vērta, lai nomirtu?» saka Oleksandra. Kara sākumā viņa sāka citu darbu — rakstīja tekstus un tulkoja. «Tieši šorīt saņēmu algu un domāju — iešu nopirkt mēteli. Tad padomāju vēl: ja mani nogalinās, kam man mētelis. Labāk mazliet uzkrāt!»
Šis psiholoģiskais stāvoklis, kad bailes pārvēršas racionālos argumentos, raksturo daudzus ukraiņus. «Kādā brīdī vairs nav spēka baidīties,» saka Oleksandra. «Pieaug dusmas un vienotība.»
To, ka tautai ir drosme un pašcieņa, viņa saprata 2013. gada nogalē, kad Kijivā sākās Maidans. Tautas protestu izraisīja prokremliskās valdības lēmums neparakstīt sadarbības līgumu ar Eiropas Savienību, bet tuvināties Krievijai. Oleksandra toreiz bija 1. kursa studente universitātē, mācījās socioloģiju. Pieredzēja aizturēšanas un nāvi. «Lai arī manā draugu lokā neviens nenomira, trauma bija liela,» viņa atzīst.
Pēc tam dzīve pamazām normalizējās: 2018. gadā viņa apprecējās, vēl pēc diviem gadiem sagaidīja pasaulē dēlu. Aizrāvās ar karjeru — rakstīja par kultūras, mākslas, dzīvesstila tēmām. Lielākajā Ukrainas elektroniskajā medijā publicēja rakstus par kino. Viss bija skaisti arī privātajā dzīvē. «Plānojām pirkt dzīvokli, laist mazo bērnudārzā, varbūt iegādāties suni. Tad 2022. gada 24. februārī — karš. Un pēkšņi domā tikai par vienu — izdzīvošanu.»
Tagad Oleksandras maizes darbs ir tulkošana, bet arī tā saistīta ar karu. Viņa dažādās valodās tulko Ukrainas valdības ieteikumus sabiedrībai. Piemēram, kā gados vecāku cilvēku pierunāt iet uz bumbu patvertni, kad gaidāms uzlidojums. «Esmu lepna par mūsu valdību, tā dara brīnišķīgu darbu. Katrs dara labāko, ko var, arī radošais sektors.» Ir gan prieks, gan skumjas, redzot kārtējo lieliski izveidoto sociālo reklāmu televīzijā, kur kaķītis bērniem māca rotaļu laukumā necelt no zemes sīkus priekšmetus, jo tie var izrādīties lādiņi. Oleksandra uzskata, ka viņas situācija ar divgadnieku ir laba, jo bērns vēl daudz ko nesaprot, tikai reizēm atdarina gaisa trauksmes signālu, «viņam tas šķiet amizanti». Citādi ir ar 6—7 gadus veciem bērniem, kuri attēlo bumbu sprādzienus, «un tu nezini, vai viņi to redzējuši dzīvē vai filmā».
Kāpēc Oleksandra ar bērnu nebrauca prom no Ukrainas? Ļoti labā angļu valodā ar britu akcentu viņa skaidro, ka bērnībā ar ģimeni kādus gadus dzīvojusi Lielbritānijā — vecākiem tur bijis darbs. «Es zinu, ko nozīmē būt imigrantam. Vēlējos palikt savā dzimtenē,» sieviete paskaidro. Viņa domā, ka to grib visi ukraiņi.
Taču Oleksandra arī atzīst, ka tauta lolo siltas jūtas pret netālajiem kaimiņiem, ieskaitot latviešus, — redz un ļoti novērtē palīdzību. «Mēs mīlam jūs,» ukrainiete saka. Mēs jūs arī, atbildu viņai, uzskatām jūs par supercilvēkiem, jo redzam, kā cīnāties. «Normālos laikos ukraiņi daudz strīdas — mēs esam dažādi,» Oleksandra ir vaļsirdīga. «Bet krīzē nākam kopā un darām, ko varam — pilnīgi visi.»
Oleksandra to skaidro ar tautas labo atmiņu par 20. gadsimtā piedzīvotajām padomju režīma zvērībām. Katrā ģimenē ir kāds izsūtītais, cietumā nogalinātais, holodomorā mirušais. «Tāpēc, runājot par «miera sarunām» ar Krieviju, nekas tāds nav iespējams. Zinām, ka pēc šādas vienošanās mūsu cilvēki okupētajās teritorijās tiktu spīdzināti un nogalināti vienkārši tāpēc, ka ir ukraiņi. Bērni saņemtu izglītību Krievijas propagandas stilā.» Tāpēc ukraiņi neatkāpsies.
Ukraiņu drosme nebeigsies
Pirmdienas rītā, kad Krievija apšaudīja Kijivu ar raķetēm, Oleksandra savā piepilsētas mājiņā dzēra brokastu kafiju, un cita starpā domāja arī par to, kā Krievijas sabiedrība tiktāl nonākusi. «Vācija pēc Otrā pasaules kara izvērtēja savus noziegumus. Atvainojās. Parādīja, ka spēj mainīties. Krievija kara un okupācijas laikā veiktos noziegumus nekad nav izvērtējusi un atvainojusies. Tā vietā uzvaru Otrajā pasaules karā šī sabiedrība pārvērš par kultu, sludina, ka vieni paši uzvarējuši nacismu un kā uzvarētāji var darīt, ko grib. Mēs zinām, ka tā domā ne tikai Putins, bet visa Krievijas sabiedrība. Izskatās, ka arī Rietumeiropa sākusi saprast — Krievija nav Dostojevskis un balets.»
Vai Oleksandrai nav bažu, ka augstais patriotisma vilnis pēc kara var radīt nacionālisma riskus? Viņa ir labās domās par savu nāciju: «Tieši kara laikā esam sapratuši, ka mūsu spēks ir dažādībā. Mūsu prezidents ir ebrejs. Viens no mūsu pilsētu mēriem Vitālijs Kims ir korejietis, viņš ir ļoti populārs. Mums ir krievu mūziķi ar ukraiņu pasi, kuri runā ukrainiski un palīdz Ukrainas armijai. Mums ir gruzīnu, čečenu, krievu, LGBT kopienas bataljoni, kas cīnās Ukrainas labā. Nav nozīmes etniskajai vai reliģiskajai piederībai. Vienīgi tam, vai atbalsti Ukrainas neatkarību un demokrātiju,» stāsta Oleksandra.
«Ideoloģijai nav nozīmes. Nozīme ir cīņai par brīvību,» saka Oleksandra. Viņa uzskata, ka arī Krievija devusi savu ieguldījumu, lai neviens ukrainis vairs negribētu būt radikāls — jo redz, kur tas noved. «Viņu raķetes kādu dienu beigsies,» ukrainiete saka par krieviem. «Bet mūsu drosme ne.»
* Rakstu sērija Ukrainas kara balsis pieejama brīvpieejā, pateicoties AS Latvijas Finieris atbalstam. #KopāParUkrainu
Pagaidām nav neviena komentāra