Jūdas Iskariota prāvas liecinieki apjūk Ilzes Ķuzules-Skrastiņas spēlētās advokātes Azizas Kaninghemas un Kaspara Dumbura prokurora Jusefa Elfajumi jautājumu krustugunīs, jo izrādās, ka vienas taisnības nav. Foto — Mārcis Baltskars.
Kāpēc man bija interesanti skatīties Pusnakts šovu ar Jūdu Iskariotu Dailes teātrī
Arī kritiķa profesijai ir savi «drošības noteikumi», no kuriem galvenais varētu būt — domā, kamēr izdomā. Tas prasa laiku, kura man šoreiz nav, jo brīdī, kad rakstu šo tekstu, ir pagājusi pusotra diennakts kopš režisora Mārtiņa Eihes pirmizrādes, un tas nudien nav pietiekami, lai drīkstētu to analizēt. Tāpēc atvieglošu sev darbiņu, vienkārši uzskaitot, kāpēc man bija interesanti (visu laiku!) un kāpēc uz šo izrādi es iesaku doties tiem, kuriem netraucē dūmi un necenzēta valoda uz skatuves, ja ir skaidrs, kāpēc tie tur ir.
Vispirms tāpēc, ka amerikāņu dramaturgs Stīvens Adlijs Girgis sarakstījis komēdiju Jūdas Iskariota pēdējās dienas, pēc kuras noskatīšanās (droši vien pēc izlasīšanas vēl vairāk) galva dūc kā bišu spiets, un arī skatīšanās procesā ik pa laikam pieķer sevi pie domas — vājprātīgā, par ko tu tagad smejies. Tieši tādas komēdijas, manuprāt, arī ir smiešanās vērtas. Jo tajā pašā mirklī, kad uzdevi sev jautājumi, arī atbildi — par saviem priekšstatiem un pieņēmumiem, kas neko dziļi nav bijuši.
