Arhitektūra atspoguļo sabiedrības vērtības un vēsturi

Domājot par arhitektūru, nevar noliegt to, ka tā atstāj ilgtermiņa iespaidu uz sabiedrību un apkārtējo vidi. Ēkas parasti būvē tā, lai tās kalpotu ilgi, līdz ar to vairākus gadu desmitus tālā nākotnē var redzēt, kādas vērtības bija aktuālas uzcelšanas brīdī.

Liecina par svarīgo

Arhitektūra ir daļa no cilvēces civilizācijas, tā simbolizē konkrētu vēsturisko periodu, tā raksturu, galvenās iezīmes un pat politisko ideoloģiju. Ēkas, kas celtas cilvēkiem vai dieviem, liecina par to, kas sabiedrībai ir svarīgs. Būves var pastāstīt, ko cilvēki būvniecības laikā novērtēja un ko uzskatīja par skaistuma etalonu.

Īpaši jau par vēsturi var pastāstīt tas, kas ir izpostīts. Kas tika sagrauts un vēlāk atjaunots, kuras ēkas pārtapa par nacionālo simbolu. Padomju laika kolhozu trīsstāvu mājas un augstceltnes Purvciemā un Pļavniekos par dzīvi totalitārā režīmā un pēckara posmu pavēsta daudz vairāk, nekā tā laika cenzētā publicistika. Zinātņu akadēmijas ēka liecina par gigantiskajām “māsām” Maskavā un Varšavā, kurām ar savu klātbūtni bija jāmaina pilsētas vertikāles – baznīcu torņi.

Mantojums un nākotne

Kaut gan tiek strādāts dažādu arhitektūras pieminekļu saglabāšanā, vienmēr var darīt vairāk. Atceros 90. gadus, kad vajadzēja arhitektus, kas pamana, novērtē koka ēkas un atjauno tās, jo citi māju īpašnieki tās “netīšām” nodedzināja, negribot velti krāmēties ar vecām mājām. Kad studēju Latvijas Kultūras akadēmijā, apkārtnes koka mājas ik pa laikam izgaisa dūmos. Arhitekti jau diskutē, ko darīt ar vecajiem rūpnīcu korpusiem, ar baznīcām bez kupoliem un draudzes, jo negribētos visu vēsturisko mantojumu aizlaist zudībā kā Brīvības ielas “Floras” māju. Latvijas arhitekti noteikti ir profesionāļi, un jo īpaši spēcīga mums ir vēsturisko ēku atjaunošanas skola. Grūti iedomāties labu arhitektu, kurš jau ceļot būvi domā – ak, nieki vien, tāpat pēc pusgadsimta sabruks!

Var izcelt to, ka arhitekti lielo kultūras objektu izstrādes gaitā pavisam noteikti domā, kādu nospiedumu atstās viņu radītā ēka. Taču mūsu kā sabiedrības attieksme gan var stipri atšķirties. Nav taču vienprātības ne par Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēku, ne Okupācijas muzeja piebūvi, kaut to autors Gunārs Birkerts darbojās cildenas un celsmīgas idejas mudināts. Koncertzāles un muzeji iespaido pilsētas kultūrvidi, tāpēc jo svarīgāka ir diskusija par katru nākamo objektu. Viena neglīta privātmāja neko daudz nemainīs – to var apstādīt ar tūjām un likties mierā, taču ar sabiedriskām celtnēm tā nevar.

Videi ir nozīme

Atskatoties uz darbu “Latvijas Arhitektūras gada balvas 2022” žūrijā, varu teikt, ka šogad vairākas pieteiktās ēkas vienoja gars. Varbūt tāpēc, ka daudzviet bija pirtis, kurās “uzmet garu”. Taču tajā pašā laikā visus šos darbus vieno arī milzīga rūpība pret vidi, dārziem ap ēkām, dabiskie materiāli, dziļa cieņa vai reizēm pat apsēstība ar vēsturisko un industriālo mantojumu. Tajā ir maz tukšas izrādīšanās.

Daļa no apskatītajām ēkām nebūtu pieejamas garāmgājējiem, bet dažās aicina iekšā, veido lielāku vai mazāku kopienu. Ziedu un garšvielu dārzi bitēm un cilvēkiem, vēlreiz izmantoti vecie ķieģeļi un koks – to mēs noteikti varētu novērtēt. Tieši ap ēkām radītā vide ir nozīmīga. Brīvdienas, kuras pandēmijas laikā bieži vien pavadījām pastaigās pa muižu parkiem vai pils dārziem, liecināja, ka koku alejas un soliņi pilsētniekiem pavisam noteikti ir nepieciešami jēdzīgai dzīvei. Neviens vairs nevēlas no dzīvokļa loga skatīties uz automašīnu rindām. Šobrīd gan visai grūti izdomāt, kāda varētu būt arhitektūras nākotne. Varbūt tā būs mazāk antracīta pelēka?

Patlaban no 3. līdz 7. oktobrim ar plašu pasākumu programmu rit ikgadējā Arhitektūras nedēļa. Tās noslēgumā piektdien, 7. oktobrī, notiks Latvijas Arhitektūras gada balvas 2022 svinīgā apbalvošanas ceremonija, kurā nosauks šī gada laureātus. Tā noritēs Latvijas Arhitektūras gada balvu 2021 saņēmušajā Mežaparka Lielajā estrādē, Kokaru zālē.

Lolita Tomsone ir muzeja “Žaņa Lipkes memoriāls” direktore, Latvijas Arhitektūras gada balvas 2022 žūrijas pārstāve.