Ilustratīvs attēls
Vārdu “ilgtspēja” dzirdam arvien biežāk un dažādās nozarēs. Gan mainīgā situācija pasaulē, gan sabiedrības vērtības liek meklēt ilgtermiņa risinājumus. Arī arhitektūrā un būvniecībā. Taču kā ilgtspēju pārnest uz arhitektūru un kā tā izpaužas?
Jāizvairās no pašmērķīguma
Arhitekti, arī inženieri – projektētāji un celtnieki, vairākumā gadījumu nopietni domā par ēku ilgtspējību. To ietekmē dažādas regulas Eiropas zaļā kursa kontekstā un pašreizējās energoresursu cenas. Tomēr praksē bieži esmu novērojis – pielietotie risinājumi kļūst pašmērķīgi. Tie īstenoti tikai tāpēc, ka tā jābūt, jo normatīvs vai specifikācija to prasa.
Virsrakstos un vadlīnijās mēs projektus mēdzam pozicionēt kā ļoti zaļus, taču realitātē bieži netiek atbildēts uz jautājumu, kāpēc, piemēram, sabiedriskajās ēkās būtu jādzesē lielas stiklotas platības? Salīdzinoši maz tiek domāts par tā saucamo “ēkas pasīvo aizsardzību” - gan siltuma, gan aukstuma patēriņa kontekstā. Par konstrukcijām, apdares materiāliem, kas visi ir ļoti energoietilpīgi ražojumi, bieži vērojams absolūts izpratnes trūkums un nespēja sasaistīt to izgatavošanas energoietilpību ar ietekmi uz vidi. Formālas rūpes par vidi īpaši pamanāmas publiskos iepirkumos. Ir ļoti daudz lietu, ko mēs, ja būvētu personīgi sev, mēģinātu izmantot racionāli un atkārtoti, saglabājot esošo. Taču publiskos iepirkumos tas bieži vien nav iespējams. Vērojama ļoti formāla pieeja dažādām regulām un noteikumiem.
