Kaspars Briškens: Nākamajai jābūt investīciju valdībai 3

Kaspars Briškens. Foto - Kristīne Madjare
Aivars Ozoliņš, Jana Altenberga

Partija Progresīvie nav bijusi ievēlēta Saeimā, taču ir valdošajā koalīcijā Rīgas domē. Partija piesaka sevi kā moderni zaļu un skandināviski sociāldemokrātisku, taču konkurentiem tas ir iegansts apgalvot, ka tā esot promaskaviska kā sevi par sociāldemokrātisku arī dēvējošā Saskaņa. Progresīvie uzsver, ka turpinās runāt ar nelatviešiem Latvijā, taču velk stingru sarkano līniju sadarbībai ne tikai ar prokremliskajām, bet arī ar oligarhu partijām.

Aptauju jaunākie dati rāda, ka par Progresīvajiem varētu balsot no 4,9 (SKDS) līdz 8,8% (Factum) vēlētāju.

Ar partijas premjerministra amata kandidātu Kasparu Briškenu sarunājāmies 15. septembrī.

 

Gan jūs, gan A/P, gan JV solāt brīvību un drošību. Kāpēc vēlētājiem būtu jāuzticas jums, nevis viņiem?

Es teiktu, ka mūsu programmu caurvij šis drošības elements. Tā ir drošība dažādos līmeņos.

Pirmkārt, tā ir drošība, ka mūsu vidusmēra mājsaimniecības varēs pārziemot bez maksātspējas problēmām. Tas ir pirmais, vissteidzamākais uzdevums.

Otrs ir drošība par to, ka mēs beidzot sāksim investēt cilvēkos – izglītība, veselība, mājokļa, enerģētiskā drošība, mūsu militārā drošība. 

Un trešais, protams, drošība, dzīvojot saliedētā sabiedrībā. Mūsu sabiedrība ir sadrumstalota dažādos līmeņos, ne tikai etniskā līmenī, kas varbūt nereti ir politikas priekšplānā, bet arī ienākumu nevienlīdzības līmenī, cilvēki ar īpašām vajadzībām ir izslēgti no dzīves autonomijas, cilvēki, kuri dzīvo pilsētās un ārpus pilsētām, cilvēki, kam pieder īpašums, mājoklis, un kas īrē dažāda veida lietas. Un tas viss mūsu izpratnē ir daļa no kopējās sabiedrības drošības.

Jautājums bija, kāpēc būtu jāuzticas tieši jums, nevis A/P un JV.

Tāpēc, ka mēs pilnīgi noteikti piedāvājam aktīvāku valsts atbalsta paketi mājsaimniecībām. Mēs nešaubāmies, ka par visneaizsargātākajām sabiedrības daļām valdības jebkurā gadījumā parūpēsies, bet mūsu akcents ir tieši uz vidusmēra ģimenēm, lai neradītu maksātspējas problēmas tām. Ar to mēs noteikti atšķiramies no daudz fiskāli konservatīvākas pieejas, ko atbalsta Vienotība un Attīstībai/Par – viennozīmīgi! 

Un otrs ir šis investīciju bloks. Mēs uzskatām, ka nākamajai koalīcijai, nākamajai valdībai būtu jābūt investīciju valdībai. Investīcijas – jebkāda veida, tai skaitā budžeta ieguldījumi izglītībā, veselībā – nav tēriņi, tās ir investīcijas. Un ar to, es domāju, mēs fundamentāli atšķiramies. Bet vienlaikus mēs ceram, ka nākamās koalīcijas kodolā mēs varam ielikt šīs idejas un rast kopsaucēju.

Kas ir galvenās atšķirības starp jūsu partiju un Jauno Vienotību?

Noteikti pilnīgi cita, uz attīstību vērstā mentalitāte attiecībā uz investīcijām. Mēs neskatām valsts iespējas investēt tikai caur šauru, teiksim, budžeta ietvaru. Mēs vēlamies, lai Latvija, līdzīgi kā Ziemeļvalstis, kā citas attīstītās Eiropas Savienības dalībvalstis, daudz aktīvāk izmantotu tos instrumentus, kas ir valsts rīcībā, tai skaitā valsts budžetu, tai skaitā tos 10 miljardus struktūrfondu, kuri mums ir pieejami šajā finanšu septiņgades perspektīvā. Lai aktīvāk izmantotu Altum iespējas, tai skaitā, dodot valsts garantijas, aizdevumus, grantus mūsu uzņēmumiem, valsts kapitālsabiedrību investīcijas infrastruktūrā. Lai valsts mobilizētu visus sev pieejamos investīciju resursus, lai mēs mēģinātu tomēr izrauties no tām Eiropas rangu lejasgala vietām.

Vai Jaunā Vienotība neko no tā nepiedāvā?

Jaunajai Vienotībai arī, protams, ir akcents gan uz veselību, gan uz izglītību, bet diemžēl mēs redzam, ka daudzos jautājumos ir virkne neizpildītu mājasdarbu. 

Piemēram, ja mēs runājam par enerģētisko drošību, trauksmes zvanam vajadzēja skanēt jau 2014. gadā, kad Krievija anektēja Krimu. Tajā brīdī vajadzēja vērst investīcijas, tai skaitā, izmantojot Eiropas fondu līdzekļus, uz atjaunīgo resursu enerģētiku un pēc iespējas augstāku enerģijas pašpietiekamības līmeni. Diemžēl mēs redzam, ka ne šī valdība, ne iepriekšējā valdība neizvēlējās šo ceļu, tieši pretēji, mēs nonācām arvien lielākās gāzes atkarības važās. Un ar to mēs atšķiramies, ka mēs tomēr, kā Progresīvie, arī kā zaļa partija, moderno zaļo strāvojums – esam arī Eiropas Zaļās partijas kandidātu partija – nākam ar viennozīmīgu redzējumu, ka Latvijas enerģētikas nākotne ir atjaunīgajos energoresursos.

Un kādas ir jūsu partijas galvenās atšķirības no Attīstībai/Par?

Mēs, Progresīvie, saucam to par politiku pašu rokām. Mēs paši no ziedojumiem finansējam partiju, papildinot valsts finansējumu, paši kampaņojam, paši darba grupās rakstām mūsu partijas programmu, paši aktīvi dalām bukletus, avīzes, un tā tālāk. 

Mēs redzam, ka citām partijām, to skaitā Attīstībai/Par, ir dažāda veida citādas ietekmes. Ja paskatāmies arī ziedotāju struktūru, starp mūsu ziedotājiem lielākoties redzēsiet partijas biedrus. Ja paskatīsieties uz Attīstībai/Par, īpaši uz Latvijas attīstībai, jūs redzēsiet, ka tur ir dažādi indivīdi, kuri, iespējams, realizē savas politiskās un biznesa intereses caur politiku. 

Ar to, es domāju, mēs ļoti būtiski atšķiramies, lai gan atsevišķos, piemēram, cilvēktiesību jautājumos mums, protams, ir ļoti daudz kopīga gan ar Vienotību, gan ar Attīstībai/Par.

Vai tāpēc būtu jābalso par jums, nevis par Attīstībai/Par vai Jauno Vienotību?

Es domāju, ka šie ir tie trīs galvenie akcenti. Jā, mēs pārstāvam moderno, ziemeļniecisko sociāldemokrātiskuma zaļo politiku, politiku pašu rokām, bez slēptām ietekmēm, bez pelēkajiem kardināliem, un vienlaikus mēs piedāvājam Latvijas ilgtermiņa attīstības investīciju vīziju. Es domāju, ka ar to mēs ļoti būtiski atšķiramies no lielākās daļas partiju, tai skaitā no partijām, par kuru eiroatlantisko kursu mums nebūtu jāšaubās. Un, protams, tādām partijām būtu jābūt jaunās koalīcijas kodolā.

Uz cik vietām cerat 14. Saeimā?

Nu, mums ir 15. numurs kopējā sarakstā. Ceram, ka Saeimā būs vismaz 15 progresīvi deputāti.

Vai tātad jūs programmatiski vada maģiskā domāšana?

Nē, mūs vada pieaugošais atbalsts. Tas atspoguļojas arī mūsu reitingos. Es domāju, tā tendence ir pozitīva. Skaidrs, ka mums nav tik daudz finanšu līdzekļu, lai salīmētu reklāmas uz visiem autobusiem, bet nesen ļoti aktīvi visā Latvijā mūsu telti, es domāju, ļoti daudzi cilvēki ir redzējuši. Viņi ir redzējuši arī cilvēkus, ar ko var nākt un runāties, un tādējādi es ceru, ka gan mūsu piedāvātos risinājumus, gan mūsu jauno, demokrātisko politiku cilvēki saklausīs.

Mēs paralēli arī kampaņojam ne tikai, lai cilvēki nāktu balsot par Progresīvajiem, bet lai vispār nāktu uz vēlēšanām. Šādā kritiskā brīdī nevaram pieļaut zemu līdzdalību vēlēšanās, tai skaitā jauniešu vidū, tai skaitā mazāk aizsargāto grupu vidū. Un tur mēs, protams, redzam ļoti lielu atbalstu.

Kādas būtu jūsu sarkanās līnijas koalīcijas veidošanā?

Nu, ir skaidrs, ka ne pašreizējos ģeopolitiskajos apstākļos, ne arī citkārt mēs neredzētu iespēju sadarboties ar partijām, kuras simpatizē Kremlim.

Nosauciet tās, lūdzu.

Latvijas Krievu savienība, Stabilitāte, Saskaņa.

Mēs noteikti nevarētu sastrādāties ar partijām, kurās joprojām ir acīmredzamas oligarhiskas ietekmes.

Un tās būtu?

Piemēram, Latvija pirmajā vietā, piemēram, ZZS piedāvātā premjera kandidāta personā.

Vienlaikus mums būtu neiespējami sadarboties ar partijām, kuru cilvēki aktīvi noliedz zinātniskas aksiomas.

Es domāju, ka tas jau faktiski sašaurina to loku, bet sašaurina uz partijām, kuras varētu veidot kursu, kas notur eiroatlantisko orientāciju, un par kuru lojalitāti un izpratni par Latvijas drošības situāciju šajos apstākļos vēlētājiem un sabiedrībai nebūs šaubu.

Kuras partijas un kādas zinātniskas aksiomas noliedz?

Nu, es domāju šis visai sabiedrībai, visai pasaulei sarežģītais laiks, kas bija saistīts ar kovidpandēmiju, jau parādīja, kas ir tie politiķi.

Bet kuri no tiem būtu Saeimā un varētu piedalīties valdības koalīcijas veidošanā? Vai jūs domājat, ka arī visādi ūdens virpinātāji?

Es ļoti ceru, ka nē, un es paļaujos uz Latvijas vēlētājiem, ka viņi tomēr prot nošķirot graudus no pelavām. Bet, nu, ir dažas partijas, kuras ir sevi pietiekami skaļi pieteikušas tieši uz šādām antizinātniskām platformām, un es ceru, ka Latvijas vēlētāji par viņiem nebalsos.

Pie Dombura jūs un Antoņina Ņenaševa uzkrītoši izvairījāties nosaukt iespējamos vai vēlamos koalīcijas partnerus. Vai vēlētājiem būtu jāsecina, ka jūsu mērķis ir vienkārši iekļūt Saeimā un tad paklaigāt opozīcijā?

Nē, nekādā gadījumā! Mēs esam, pirmkārt, uz sadarbību vērsts spēks, otrkārt, arī pietiekami pragmatisks spēks. Mēs vēlamies nest tās idejas, kuras Latvijai piedāvājam, un būt spējīgiem tās arī realizēt. Līdz ar to, protams, mūsu pamata vektors ir būt daļai no nākamās koalīcijas kodola.

Nosauciet, lūdzu, partijas, ar kurām kopā jūs būtu ar mieru būt šādā kodolā.

Es domāju, ka ar pašreizējās koalīcijas partijām, neskatoties uz domstarpībām dažādos jautājumos, mēs varētu atrast kopīgu valodu, līdzīgi kā mēs esam to atraduši Rīgas domes darbā, kur vairākums [valdības] koalīcijas partiju piedalās. Šāda veida sadarbības kultūru mēs varam pārnest arī nacionālā līmenī un pierādīt, ka, neskatoties uz domstarpībām, kuras varbūt tiek īpaši akcentētas priekšvēlēšanu laikā, kad nostājamies Latvijai svarīgajās krustcelēs un noliekam priekšplānā gan ģeopolitiskos jautājumus, gan Latvijas industriālās attīstības jautājumus, enerģētiskās drošības un, pirmkārt, krīzes pārvarēšanas jautājumus, man gribētos cerēt, ka ar daudzām no šīm partijām mēs atradīsim kopīgu valodu.

Vai ar Nacionālo apvienību arī?

Mums noteikti ir ideoloģiskas domstarpības. Vienlaikus, protams, Rīgas domē šī sadarbība ir. Tā noteikti nebūtu mūsu pirmā partnera izvēle, bet, ja tā būtu tā cena, kas būtu jāmaksā, lai Latvijai būtu stabila, prognozējama, uz valsts iekšējo un ārējo drošību vērsta koalīcija, tad mēs esam gatavi sadarboties.

Jānis Iesalnieks vakar ietvītoja rīkojumu izmest jūs 1. oktobrī miskastē kopā ar Ždanoku, Rosļikovu un Šleseru. Ko jūs atbildētu tiem, kuri cenšas jūs ielikt kompānijā pie Saskaņas un citām promaskaviskajām partijām?

Ir skaidrs, ka tā ir ļoti apzināta priekšvēlēšanu taktika. Diemžēl ir partijas, kuras savu politisko kapitālu nepārtraukti mēģina būvēt uz dažādām saasinātām vīzijām un nepatiesībām.

Mums, Progresīvajiem, ir ļoti, ļoti maz kopīgā ar nosauktajām partijām. Es jau minēju, ka mums ir sarkanās līnijas šādai sadarbībai. 

Nacionālā apvienība bieži vien izmanto dažāda veida terminus. Mēs savā kampaņā tomēr izvēlamies vairāk runāt par mūsu idejām, nevis par mūsu konkurentiem vai potenciālajiem partneriem, un te mēs arī atšķiramies. Mēs redzam, ka ir partijas, kuras vēlas vēlētājiem stāstīt par savām idejām, parādīt savus cilvēkus, savu komandu, un ir partijas, kuras mēģina izmantot vecus, sašķeltus naratīvus. Un man, protams, ir skumji redzēt, ka pilnīgi kontrfaktuāli ir mēģinājumi mūs pasniegt gaismā ar politiskajiem spēkiem, ar kuriem mums nav nekā kopīga.

Tiešām nekā? Antoņina Ņenaševa bija Saskaņas jauniešu organizācijas vadītāja un Saskaņas deputāta Holostova palīdze 9. un 10. Saeimā. Jūs savulaik iestājāties par nepilsoņu tiesībām balsot pašvaldību vēlēšanās, atbalstāt sabiedrisko mediju krievu valodā, izteicāties kritiski par obligāto valsts dienestu. Vai tie nav jautājumi, par kuriem būtu arī Saskaņa?

Nu, daudzas no tām lietiņām, ko jūs uzskaitījāt, – tur arī ir nepareizas interpretācijas. Pirmkārt, mūsu programmā nav nekā par nepilsoņu balsstiesībām – nav un nebūs!

Bet bija taču.

Jā, iepriekš bija. Ņemot vērā, ka esam ļoti demokrātiska, eiropeiska partija, savulaik, pirms četriem gadiem, pilnīgi citā ģeopolitiskā situācijā bija šāds punkts. Vairs nav un nebūs, jo situācija ir krasi mainījusies.

Otrkārt, patiesībai neatbilst vērtējums, ka mēs neatbalstām valsts aizsardzības mācību. Arī Ņenaševas kundze kā mūsu izglītības ministra kandidāte ir nepārtraukti skaidrojusi, ka tas nav stāsts par to, atbalstām vai neatbalstām – mēs atbalstām gan valsts aizsardzības dienestu, gan valsts aizsardzības mācību. Tas ir stāsts par saturu.

Mēs esam runājuši ar skolēniem, kuri 10. klasē šobrīd kā brīvprātīgu priekšmetu ir izvēlējušies valsts aizsardzības mācību – lielākoties atgriezeniskā saite ir negatīva. Tur ļoti daudz patriotisma, tur ir izteikts militārais elements, bet tur nav citu kritisku prasmju, kritiskās domāšanas, avotu analīzes, pirmās palīdzības, civilās aizsardzības, kiberdrošības. Visas šīs lietas, mūsuprāt, jaunietim ir tikpat svarīgas kā militārais aspekts – iemācīties apieties ar ieročiem, piedalīties militārās mācībās, tajā skaitā tādā simulētā vidē. Nedrīkst būt akcents tikai uz šo vienu elementu, jo tad tur nav līdzsvara. Skolā ir jāapgūst pamatprasmes pietiekami plašā spektrā, un tad jau tālāk, virzoties uz valsts aizsardzības dienestu, vairāk ir akcents uz šo militāro gatavību.

Šobrīd problēma ir saturā, ko piedāvā Aizsardzības ministrija. Mēs konceptuāli atbalstām, par to nav ne mazāko šaubu, gan aizsardzības mācību, gan aizsardzības dienestu, bet – uzlabotā versijā. Jo mēs mācāmies no labākajām praksēm Ziemeļvalstīs un gribam ienest arī šeit tādu progresīvāku strāvojumu. Un mēs zinām, ka tad jaunieši būs daudz motivētāki gan pieteikties valsts aizsardzības mācībai, kas pagaidām ir brīvprātīga, gan arī eventuāli valsts aizsardzības dienestam.

Bet Ņenaševa bija Saskaņas aktīviste.

Viņa ir bijusi deputāta palīdze, nekad nav bijusi Saskaņas biedre.

Viņa bija arī jaunatnes organizācijas vadītāja.

Vienas no vairākām organizācijām, kas sadarbojās ar Saskaņu, bet sadarbojās arī ar citiem partneriem. Man savā sadarbībā, ienākot partijā Progresīvie, nav bijis ne mazākā pamata apšaubīt Antoņinas patriotismu un viņas nodomus un darbu Latvijas labā. Mēs redzam to Rīgas domē.

Andrejs Elksniņš un Ivars Zariņš arī stāsta, ka esot patrioti.

Nu, mēs redzam Elksniņa darbības Daugavpilī. Es domāju, ka tur ar patriotismu ir tikai attālināts sakars.

Tomēr jāvaicā, kā varēja neredzēt, kas ir Saskaņa. Vai, jūsuprāt, viņa patiešām uzskatīja, ka tā ir sociāldemokrātiska partija?

Man vairāk gribas fokusēties uz Antoņinas darbu un viņas idejām, kā, piemēram, izglītības ekspertei, kā skolotājai, kā Iespējamās misijas dalībniecei. Bet iespējams, ka tajā laikā bija cits redzējums, tajā laikā pat notika faktiski sarunas par to, ka Saskaņa varētu būt koalīcijā, Zatlera Reformu partija virzīja šādu ideju. Tā bija, iespējams, vismaz cilvēku prātos, varbūt arī Antoņinas prātā cita partija. Tagad mēs redzam, protams, ka nav. Taču negribu par to spriest, šo jautājumu jums vajadzētu adresēt pašai Ņenaševas kundzei.

Šķiet, ka vai nu jūs, vai Ņenaševa ir teikusi, ka partijā esot tāda vienotība, ka viena partijas biedra teiktais esot visas partijas viedoklis.

Tam es piekrītu viennozīmīgi, bet man ir ļoti grūti atbildēt par katra cilvēka motivāciju attiecībā uz 15 gadus veciem notikumiem.

Bet vai jums pašam neinteresē, kā var acīmredzamu Kremļa projektu uzskatīt par normālu sociāldemokrātisku partiju?

Es domāju, kad tajos apstākļos Ņenaševas kundze veica šādas izvēles, taču viņas šodienas darbs pierāda, ka viņa ir Latvijas patriote, gatava veltīt savu darba mūžu savu ideju veicināšanai Latvijā. Viņa ir partijas līdzpriekšsēdētāja, ļoti dziļi cienīts cilvēks mūsu 800 partijas biedru aprindās. Man nav pamata uzskatīt, ka viņai ir kaut kādi pagātnes rēgi saglabājušies.

Proti, tolaik nebija patriote, bet tagad ir?

Nē, es domāju, ka viņa arī tad bija patriote. Es precīzi nezinu detaļās, kā viņa veica šīs izvēles, tāpēc man to grūti komentēt.

Jūsu partijas lozungs ir: “Aizstāvam nākotni!” Tātad uz ilgtermiņu vērsta partija. Taču nupat teicāt, ka nepilsoņu tiesības balsot pašvaldību vēlēšanās partijai vairs neesot aktuālas tāpēc, ka tas bija pirms četriem gadiem, bet tagad ģeopolitiskā situācija mainījusies. Pirms četriem gadiem Krima bija okupēta tāpat, kā ir tagad. Vai tiešām 24. februāris pēkšņi lika tik krasi mainīt nostāju?

Nu, 24. februāris jebkurā gadījumā bija ģeopolitiska zemestrīce, kurā viena no galvenajām plaisas līnijām virzījās Baltijas virzienā. Skaidrs, ka tas priekšplānā izvirzīja jautājumus par to slieksni, pie kāda mēs esam gatavi nepilsoņiem dot jebkāda veida pilnvērtīgas, demokrātiskas tiesības. Un šī latiņa ir būtiski paaugstinājusies, tāpēc ka mēs redzējām arī 9. un 10. maija notikumus pie nu jau nogāztā okupācijas pieminekļa. Tie apliecināja, ka liela daļa sabiedrības, kas ilgstoši dzīvojusi Kremļa informācijas telpā, šādos šokējošos Krievijas agresijas apstākļos ir gatava demonstrēt klaju nesavietojamību ar Latvijas un Eiropas vērtībām.

Arī daudzi pašreizējās varas politiķi, šķiet, 24. februārī pamodās un konstatēja, ka Latvijā ir divkopienu sabiedrība, ka ir diezgan izteikta etniska segregācija. Skaidrs, ka ir kritiski jāparaugās uz visu šo integrācijas procesu kopš neatkarības atgūšanas, bet vienlaikus mēs stingri pieturamies pie tā, ka pilsonību var iegūt tikai naturalizācijas kārtībā, nokārtojot latviešu valodas eksāmenu, paužot atbalstu Latvijas un Eiropas vērtībām un demokrātiski iekļaujoties Latvijas sabiedrībā kā pilnvērtīgiem pilsoņiem. Tur nevar būt nekādu atkāpju.

Vai pēc 24. februāra joprojām ir aktuāli runāt ar vēlētājiem krievu valodā?

Jā. Tāpēc ka mēs varam nojaukt pieminekļus, mēs varam uzbūvēt žogu uz robežas, bet mums ir jārunā ar sabiedrības daļu, kura ir ilgstoši dzīvojusi gan valodas ziņā, gan sabiedrības ziņā nošķirti no tās daļas, kas dzīvo, teiksim, eiropeiskā mediju telpā. 

Tā ir bijusi liela, liela kļūda, ka Latvijā ir tik ilgi pieļauta šādu krievvalodīgo, Kremļa dominēto mediju absolūti nekritiska ietekme. Joprojām jebkurš satelītu operators ar Trikolora galviņu var uztvert visus Krievijas kanālus. Skaidrs, ka mums ir svarīgi šīs idejas, tai skaitā, lai motivētu nepilsoņus naturalizēties, paust viņiem saprotamā veidā. Ja mēs pagriezīsim muguru, runāsim tikai latviešu valodā – ko mēs ar to panāksim?

Tas ir politiķu pienākums. Es piekrītu, ka mums jebkādā veidā ir jāmazina, teiksim, krievu valodas ietekme darba tirgū, lai neradītu mūsu jauniešiem, kas, iespējams, nerunā krieviski, kaut kāda veida trūkumus darba tirgū, kā rezultātā viņi apsver iespējas karjeru turpināt ārvalstīs. Protams, ka te ir jāmeklē līdzsvars. Bet nevar būt runa par to, ka bez krievu valodas sabiedrībā nav iespējams funkcionēt, tā nedrīkst būt.

Ņenaševa 2020. gadā Krievijas ziņu aģentūrai TASS apgalvoja, ka Progresīvie neatbalstīšot padomju pieminekļu nojaukšanu. Vai tātad tas arī bija partijas viedoklis un vai arī to mainīja tikai 24. februāris?

Nē, tā bija neveiksmīga intervija, kas kopumā partijas viedokli neatspoguļoja. Tur bija spiediens no žurnālista – vai tad nojauksiet? Ņenaševas kundze atbildēja, ka tas jautājums nav dienaskārtībā. Tas, kā tas tiek pasniegts tagad, liek domāt, ka Ņenaševas kundze stingri iestājās par monumenta saglabāšanu. 

Bet mēs redzam, ka šobrīd visi Progresīvo frakcijas deputāti Rīgas domē ir balsojuši par monumenta demontāžu. Mūsu aktīvisti ir bijuši ar Ukrainas karogiem 9. maijā pie šiem saietiem, kur bija arī Krievijas karogs, un aktīvi skaidrojuši pozīciju diezgan agresīvā pūlī, kas pats par sevi atspoguļo to, kāda veida Latvijai nelojāli elementi ir vienmēr izmantojuši šo monumentu, lai nevis kaut kādā veidā pieminētu kritušo radinieku piemiņu, bet gan, tieši otrādi, lai ar dažāda veida lozungiem – “varam atkārtot!” un tamlīdzīgiem – šķeltu sabiedrību. Un tāpēc mēs arī norobežojamies no tām partijām, kuras mēģina šo sabiedrību šķeļošo naratīvu atkal konvertēt politiskā kapitālā.

Kāpēc Andris Sprūds un Skaidrīte Ābrama nestājas partijā? Vai ne gluži piekrīt partijas principiem?

Nē, šī platforma faktiski ir iedevusi iespēju politikā iesaistīt ļoti augsta kalibra profesionāļus, tādus kā Andris Sprūds, Skaidrīte Ābrama, Liene Gātere, Imants Lieģis. Un tas ir ļoti liels sasniegums, kas Progresīvajiem ir izdevies.

Mēs redzam, ka Latvijā profesionāļi netiecas nākt politikā, vēl mazāk – stāties partijā. Sarakstus ir viegli aizpildīt ar kādiem pērkamiem politiķiem vai viesmāksliniekiem, bet atrast profesionāļus, kuri atbilst partijas vērtībām un uzstādījumiem – es uzskatu, ka tas ir liels sasniegums, ka mums ir izdevies izveidot sarakstu, kurā ir šāda kalibra profesionāļi, kuri turklāt iesaistās darba grupās.

Bet kāpēc negrib stāties partijā?

Tā ir viņu brīva izvēle, šeit nav atšķirību, mums nav nepieciešams cilvēkus dalīt grupās, mēs esam viena vienota komanda.

Jūs jau dalāt grupās – ir partijas biedri sociāldemokrāti, un ir profesionāļi.

Šie profesionāļi arī atbilst šīm progresīvajām idejām. Es domāju, ka viņi atbalsta progresīvās sociāldemokrātiskās, modernas zaļās, eiropeiskās idejas. 

Mēs redzam, ka viņi ir nodrošinājuši arī ļoti jaudīgu programmatisko pienesumu – gan Sprūda kungs ar Lieģa kungu, kuri ļoti aktīvi darbojās ārlietu un drošības jautājumos, tai skaitā enerģētikas jautājumos, gan Ābramas kundze ar savu ilggadējo pieredzi konkurences tiesībās, ekonomikas attīstībā. Liene Gātere ir ilggadējā Delnas vadītāja, KNAB Konsultatīvās padomes vadītāja un ienes milzīgu pieredzi pretkorupcijas jautājumos, iekšlietu sistēmas jautājumos. 

Šāda kalibra ekspertus iesaistīt politikā – tas ir milzīgs sasniegums. Un, redzot, cik cieši mēs esam strādājuši līdz šim, es esmu pilnīgi drošs, ka Progresīvajiem būs ļoti saliedēta, vienota frakcija arī Saeimā, tieši tāpat, kā mums ir Rīgā. Rīgā arī mums apkaimju līderi iesaistījās Progresīvo sarakstā un šobrīd ir daļa no Progresīvo frakcijas. Un nez vai daži pat zina, kurš no viņiem ir vai nav partijas biedrs.

Jūs pats arī tikai nesen iestājāties partijā. Kāpēc nogaidījāt?

Jā, es arī ienācu politikā caur Pro platformu, kur cita starpā arī Andris Sprūds bija viens no tās idejiskajiem līderiem. Andris Sprūds arī redz ilgtermiņā iespējas šo platformu tālāk attīstīt. Laika gaitā, arī partijai man uzticot šos ļoti atbildīgos pienākumus, es pēc brīvas izvēles, pēc pārliecības, arī kā ekonomists, kas jau vairāk vairāk nekā 15 gadus ir pētījis ekonomiku, arī zinātniskus rakstus gatavojis – es esmu progresīvais, esmu ekonomisks progresīvais, šīs idejas precīzi atbilst arī manai vērtību orientācijai.

Bijāt arī viens no Par! dibinātājiem, taču tālāk, kā teicāt Krustpunktā, trajektorija nesaskanēja. Kas īsti nesaskanēja?

Tas ir ļoti vienkārši. Es jau no pašiem pirmsākumiem neatbalstīju apvienības veidošanu ar Latvijas attīstībai. Šodien gan es, gan sabiedrība kopumā redz, ka tā bija kļūda. Mēs redzam rezultātus. Arī tajā laikā mana izvēle būtu bijusi kustībai Par! attīstīties patstāvīgi, bet kā otro variantu es vienmēr atbalstīju sadarbību ar Progresīvajiem. Diemžēl partijas vairākums izvēlējās iet citā virzienā. Tas man nebija pa prātam, tāpēc pakāpeniski šīs trajektorijas atšķīrās.

Redzējāt šos procesus tuvplānā. Vai varat pastāstīt, kāpēc Par! izvēlējās iet ar Latvijas attīstībai, nevis ar Progresīvajiem?

Domāju, ka no manas puses būtu nekorekti komentēt citas partijas, nu, teiksim, iekšpolitiku un aizkulises. Skaidrs, ka partijā, kurā ir ļoti augsts ideju plurālisms, ļoti daudz talantīgu, godprātīgu cilvēku, bija dažādi viedokļi. Bija viedokļi, kas bija tuvāki sadarbībai ar Progresīvajiem, bija viedokļi, kas bija tuvāk sadarbībai ar Latvijas attīstībai. Prevalēja vairākums, kas vēlējās sadarboties ar Latvijas attīstībai.

Bet kāpēc? Mazliet jau esat komentējis – esat teicis, ka esat pret politbiznesu.

Jā, visā manā profesionālajā karjera, kas ir bijusi saistīta gan ar lieliem projektiem, gan ar lieliem valsts uzņēmumiem, tai skaitā satiksmes nozares astoņkāja vadībā ministra birojā, es esmu saskāries ar daudzām lietām, kuras ir traucējušas Latvijai attīstīties dēļ dažādām šaurām ietekmēm. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc es pietiekami aktīvi kustības Par! ietvaros iestājos pret apvienības veidošanu ar Latvijas attīstībai. Mans viedoklis nav mainījies.

Kāpēc Par! izvēlējās tomēr iet ar politbiznesmeņiem?

Tas droši vien jāprasa tiem Par! valdes locekļiem, kuri balsoja par šāda veida apvienības veidošanu. Varbūt kādam tās šķita izdevīgākas aprēķina laulības nekā pragmatiskais ideālisms, kas bija ielikts gan kustības Par! manifestā, gan sākotnējās idejās. Es pieturējos pie mūsu sākotnējām idejām, tāpēc mūsu ceļi šķīrās.

Jūs jau minējāt, ka esot zaļi, katrā ziņā partija sevi tā pozicionē. Kādas izmaiņas, jūsuprāt, būtu jāveic Latvijas mežsaimniecībā un lauksaimniecībā?

Pirmā tēze – ļoti aktīva kooperatīvu attīstība. Man pašam arī ir profesionāla pieredze darbā Zviedrijā, sadarbībā arī ar Zviedrijas mežsaimniecības, lauksaimniecības kooperatīviem – tur ir milzīgas attīstības perspektīvas! Tie ir vertikāli integrēti kooperatīvi, kas pakāpeniski attīsta arī ražošanas spēju gan meža nozares vērtību ķēdē, gan atjaunīgo resursu enerģētikā, gan pārtikas rūpniecībā.

Otrs ir nozares pārvaldības jautājumi. Mēs Rīgas domē ļoti aktīvi strādājam, piemēram, ar Rīgas mežu gan valdes nomaiņu, gan restrukturizāciju darbības uzlabošanai. Ir milzīgs ietaupījums un arī daudz efektīvāka uzņēmuma darbība šobrīd. 

Diemžēl redzam, ka valsts pusē tendences ir pretējas – ļoti daudz necaurspīdīguma gan Latvijas valsts mežu padomes, gan valdes atlasē. Piemēram, cilvēks, pret kuru ir ierosināts kriminālprocess attiecībā uz pārkāpumiem Rīgas mežos, tika mierīga iecelts Latvijas valsts mežu padomē. Šeit ir fundamentāla atšķirība tajā, kā mēs redzam caurspīdīgu, godīgu, labu uzņēmuma pārvaldi.

Šie divi, ir kritiski aspekti. Un trešais, protams, ir balanss starp attīstību, jaunu darbavietu radīšanu, jauniem, eksportspējīgiem produktiem visās šajās vērtību ķēdēs – pārtikas ražošanā, enerģētikā, mežsaimniecībā, koksnes izmantošanā būvniecībā un mežu un arī lauksaimniecības zemju ilgtspējīgā pārvaldībā. Mēs runājam par bioloģisko dažādību, par pesticīdu kontroli, par cirsmām. Šeit arī bijuši dažādi lēmumi, kuri, mūsuprāt, nav bijuši vērsti uz nozares ilgtspējīgu attīstību.

Partijas programmā rakstīts: “Latvijai nepieciešams skaidrs un secīgas ilgtermiņa plāns, lai atteiktos no dabasgāzes enerģētikā.” Vai tas nozīmē, ka neatbalstāt mūsu pašu LNG termināļa attīstīšanu?

Mēs apzināmies, protams, ka diemžēl no gāzes atkarības nav iespējams nokāpt ne šodien, ne rīt. Domāju, ka tuvākos 7 līdz 10 gadus gāze joprojām spēlēs nozīmīgu lomu Latvijas enerģētikā, tai skaitā tāpēc, ka abas TEC turbīnas ir uz dabasgāzes.

Vienlaikus mēs uzskatām, ka, ja šāda veida sašķidrinātās gāzes termināli attīsta privātais kapitāls, ievērojot ietekmes uz vidi prasības, neprasot līdzfinansējumu no valsts un neprasot valsts vai valsts kapitālsabiedrību kaut kādas ilgtermiņa noieta garantijas, tad mēs atbalstām šāda veida, uz investīciju plānu balstītu privātu biznesa projektu – droši, uz priekšu! Mēs esam par efektīvu biznesu.

Bet valsts pusē – mēs uzskatām, ka valstij būtu pašai jāinvestē, arī izmantojot Eiropas struktūrfondus, un nepieciešamības gadījumā jāiespējo, līdzfinansējot vai sniedzot kādas stratēģiskas priekšrocības, atjaunīgajos energoresursos. Mūsu bilancē jau 30 – 40%, atkarībā no sezonālām svārstībām, ir hidroenerģija. Ir ļoti strauji jāpalielina vēja enerģijas īpatsvars. Mēs redzam Latvenergo un Latvijas valsts mežu potenciālu – 1000 megavatu jaudas. Blakus tam ir jānoliek vismaz vēl 1000 megavatu jaudas arī privātajā sektorā. Latvenergo nedrīkst uzurpēt savas priekšrocības un kaitēt konkurencei šajā jomā. Bet vienlaikus viņi var darboties kā katalizators, lai attīstītu šo nozari. Jo tur mēs redzam arī nākotnē iespējas, piemēram, veidot vēja parkus atkrastē, ražot zaļu ūdeņradi, teiksim, integrēt to zaļā ekonomikā. Tas pats arī ar saules enerģiju.

Un ir svarīgi nevis tikai pirkt komponentes ārzemēs, bet arī padarīt šo enerģētiku par tādu industriālo misiju – ražot saules paneļus, ražot koksnes biomasas produktus, ražot vēja turbīnu komponentes, komplektēt vēja turbīnas –, lai visi šie elementi, kas mūsu enerģētikā nodrošina šo zaļo pāreju, rada pēc iespējas vairāk darbavietu Latvijā. Un tad tas zaļais kurss kļūst par tādu pārnozaru industriālo misiju Latvijā, jaunās ekonomikas pamatu. Tāpēc mēs to akcentējam.

Bet par gāzi – mēs noteikti gribam signalizēt arī vietējiem un starptautiskiem investoriem, ka Latvija ilgtermiņā neliks likmes uz gāzi, ka Latvija investēs atjaunīgajos energoresursos.

Starp citu, vai, jūsuprāt, bija pareizs zemkopības ministra Gerharda lēmums ļaut cirst tievākus kokus, lai ražotu šķeldu?

Mēs jau redzam, ka pat nozares eksperti ir atzinuši, ka nav cēloņsakarības saiknes starp lielākām cirsmām un šķeldas pieejamību apstākļos, kad mēs tāpat eksportējam 80 – 90% no kopējā saražotās šķeldas apjoma. Laikam tomēr šķeldu pašmāju pieaugošajām vajadzībām varēja atrast šajā eksporta komponentē.

Vai tā ir šķelda vai kaut kāds galaprodukts – briketes vai jebkāda veida koksnes biomasas gala produkts, – ir jārada pieprasījums mājās, un tad vietējie ražotāji pilnīgi noteikti izvēlēsies labāk pārdot lokāli, nevis sūtīt eksportā. Ja valsts, piemēram, veidotu rezerves, tās nebūtu jāuzglabā šķeldā, jo šķelda nav brīvā dabā labi uzglabājams materiāls, bet, ja tā ir malka vai briketes un tamlīdzīgi gala produkti, tad šāda veida stratēģiskā rezerve, kas palīdz līdzsvarot tirgu un motivē vietējos ražotājus atstāt šo šķeldu Latvijā, nevis eksportēt – nu, tas būtu sasniedzis labāku, ilgtspējīgāku rezultātu nekā cirsmu paplašināšana.

Jūsu zemkopības ministra amata kandidāte Jana Simanovska ir pazīstama ar savu kritiku par pesticīdu lietošanu lauksaimniecībā. Vai viņas rosināto pesticīdu lietošanas ierobežojumu ieviešana nekaitētu Latvijas zemnieku produktivitātei?

Šeit atkal ir stāsts par līdzsvaru. Pilnīgi nekontrolēta pesticīdu izmantošana nav ilgtspējīga. Mēs esam runājuši gan ar ražotājiem, gan ar Zemnieku Saeimu, gan ar kooperatīviem, un, es domāju, tur ir pietiekami progresīvs nozares kopējais uzstādījums – virzība uz bioekonomiku, ne tikai izejvielu eksports vai lauksaimniecības monokultūras ar zemu efektivitāti un nereti ļoti lielu negatīvu iespaidu uz zemi un lauksaimniecības kvalitāti, tai skaitā izmantojot pesticīdus. Tas, uz ko Latvijai ilgtermiņā jāliek akcents – ir jāmeklē iespējas, kā savu zemi izmantot maksimāli ilgtspējīgi.

Partijai Progresīvie nereti pārmet utopisku ekonomisko domāšanu – ka jūsu kreisā politika esot piemērota valstīm, kuras jau sasniegušas turību, nevis valstij, kura uz to vēl tikai tiecas. Vai kritiķiem nav tomēr taisnība, ka, pirms sākt pārdalīt bagātības, tās vispirms ir jārada?

Mēģināšu no divām pusēm uz to atbildēt.

Pirmkārt, mūsu programmas priekšplānā ir idejas, kā vairot Latvijas turīgumu, un tad, kad mēs visi esam kļuvuši turīgāki, meklēt veidus, kā šos labumus pēc iespējas sociāli atbildīgāk sadalīt mūsu ekonomikā. Taču fundamentālā kļūda ir tajā pirmajā tēzītē, ka mūsu idejas neatbilstot mūsu attīstības līmenim.

Paņemsim Somijas un Zviedrijas piemēru. Somijā un Zviedrijā – es pats dzīvoju Zviedrijā, ļoti labi zinu – ir izcila infrastruktūra, un tas ir visos līmeņos, vai tā būtu izglītības, veselības, mājokļu savienojamības, kas ir gan transports, gan digitālā savienojamība, enerģētikas infrastruktūra. Un tas nodrošina arī ļoti zemas biznesa izmaksas, tāpēc Zviedrijā ir salīdzinoši konkurētspējīgi uzņēmumi – tiem ir augstas algas, bet kopumā zemas izmaksas. Un pastāv šī nepareizā domāšana, ka tas viss Skandināvijā vai Ziemeļvalstīs ir tāpēc, ka viņi ir bagāti. Bet tā cēloņsakarību strādā otrādi – viņi ir bagāti tāpēc, ka viņi ir mērķtiecīgi gadu desmitiem investējuši šajā infrastruktūrā, kas bija atslēga, lai nodrošinātu konkurētspējīgu ekonomiku, veselus, gudrus un turīgus cilvēkus.

Latvijā ir jālauž mentalitāte, ka mēs varam atļauties neinvestēt, jo mēs to nevaram atļauties. Jāpadomā otrādi – mēs nevis nevaram atļauties investēt, bet gan nevaram atļauties neinvestēt. Mēs izmirstam, mēs esam visu Eiropas tabulu pēdējā vietā – pēc alkohola patēriņa, pēc satiksmes drošības, pēc veselīgās dzīvildzes, pēc uz ceļiem nogalinātiem cilvēkiem, pēc pārapdzīvotības.

Piedodiet, taču jāuzmanās apgalvot, ka visos rādītājos esam pēdējā vietā. Tā vienkārši nav.

Nu, es domāju, pēdējā pieciniekā.

Pieminējāt Skandināvijas valstu izcilo infrastruktūru. Jums ir darba pieredze mūsu satiksmes sektorā. Kā var izskaust tur dziļi iesakņojušos Krievijas ietekmi?

Mums diemžēl ir bijušas vairākas atkarības adatas no Krievijas. Mums bija finanšu ofšors, kas bija atkarīgs no Krievijas un Austrumu finanšu plūsmām. Redzējām, kas ar to notika, cik tas bija neilgtspējīgs. Mums bijusi atkarība, protams, no Krievijas gāzes. Un arī, protams, šī ilggadējā atkarība no Krievijas zemas pievienotās vērtības – ogles, nafta, naftas produkti –  resursu tranzīta. 

Es jau, sākot darboties satiksmes nozarē un ārlietu dienesta laikā divtūkstošo gadu beigās, vienmēr ļoti aktīvi iestājos par to, ka – Latvijas transporta, loģistikas nozarēm ļoti nepatīk termins “tranzīts” – , bet ka tranzīts ir tāda caurvēja mentalitāte – vienkārši izpūst cauri pēc iespējas vairāk tonnu ogļu un naftas. Jā, dzelzceļš nopelna infrastruktūras tarifu, ostā notiek pārkraušanas, un zinām, kas vienmēr ir kontrolējis šo biznesu.

Vai jūs domājat Lembergu vai arī Šleseru?

Nu, mēs taču zinām, kam pieder nozīmīgākie termināļi gan Rīgas brīvostā, gan līdz zināmam laikam arī Ventspilī. Tur jau nekas slēpjams nav, un ir skaidrs, ka tāda veida tranzītbiznesa ietekmes ir lielā mērā noteikušas arī politisko dienaskārtību. Tāpēc Latvija ir investējusi vairāk nekā pusmiljardu, tai skaitā Eiropas Savienības struktūrfondu, Kohēzijas fonda līdzekļu tranzīta koridorā, kura kapacitāte ir 85 miljoni tonnu, bet mēs nekad vairs neredzēsim tādu apjomu, un tas visiem bija skaidrs jau 20 gadus atpakaļ, pat bez Krimas aneksijas un Krievijas iebrukuma Ukrainā.

Vai jūs domājat, ka Krievijas ietekme satiksmes nozarē vienkārši pazudīs tāpēc, ka pazudīs tranzīts?

Latvijas satiksmes nozarei, īpaši mūsu nu jau dotējamajam Latvijas dzelzceļam, mūsu ostām ir nekavējoties jāatrod jauns, uz Eiropu vērsts biznesa modelis, tai skaitā meklējot iespējas integrēties Rail Baltica

Viena no lielākajām kļūdām, ko pieļāvusi pašreizējā koalīcija, ir savienojuma neveidošana starp Rail Baltica un Rīgas brīvostu. Par to esmu runājis gadiem ilgi. Iepriekš pret to iebilda dažādas oligarhiskas intereses, bet pēdējās koalīcijas laikā man grūti pat saprast, kādi apsvērumi ir lieguši Latvijai, kamēr mēs projektējām caurbraucošo maršrutu caur pilsētas centru, izveidot atzaru arī uz ostu.

Ko satiksmes ministrs saka, kāpēc?

Tas jums ir jājautā viņam.

Bet ko viņš ir atbildējis jums?

Es nevienu saprātīgu argumentu neesmu dzirdējis par to, ko pat mūsu NATO partneri atzīst par kritisku komponenti, tai skaitā, lai stiprinātu mūsu loģistikas sistēmas atbilstību valsts aizsardzības vajadzībām.

Man pašam bija iespēja vairākus gadus Satiksmes ministrijā koordinēt NATO Afganistānas tranzītu sadarbībā ar ASV Transporta virspavēlniecību, ar Loģistikas aģentūru, ar tādiem lielajiem starptautiskiem loģistikas spēlētājiem kā Maersk, aviokompānijām, visiem ķēdē iesaistītajiem dzelzceļa uzņēmumiem Krievijā, Kazahstānā, Uzbekistānā. Es ļoti labi apzinos, ko nozīmē civilās transporta infrastruktūras integrācija militārās loģistikas vajadzībām, cik sarežģītas ir šīs piegāžu ķēdes. Latvijai šajos apstākļos neinvestēt šajos kritiskajos punktos, tai skaitā Rīgas ostā, ir milzīga stratēģiska kļūda. To mēs noteikti mainīsim.

Vai to vēl var mainīt?

Vēl jau būvniecība nav sākusies.

Vai iemesls neinvestēt varēja būt pārāk lielas izmaksas?

Tie noteikti būtu vairāki desmiti miljonu, taču potenciāli būtu iespējams pretendēt uz Eiropas Savienības līdzfinansējumu līdz pat 85% apmērā. Nu, ir grūti naudā izmērīt mūsu ģeopolitisko drošību, īpaši šādā kritiskā punktā.

Kopš finanšu krīzes Latvijas fiskālā politika vienmēr ir bijusi ļoti konservatīva, ar uzsvaru uz zemu budžeta deficītu. Vai jūsu finanšu ministra kandidāts Andris Šuvajevs šādu politiku piedāvā mainīt?

Noteikti. Jo makroekonomiskajā politikā, tajā skaitā fiskālajā politikā nedrīkst valdīt dogmātika. Nav tādu precīzu formulu, kas pasaka, cik drīkst un cik nedrīkst būt budžeta deficīts vai valsts ārējais parāds. Ekonomika ir cikliska. Fiskālajai politikai sazobē ar monetāro politiku, ko Latvija, protams, nekontrolē, ir jābūt atbilstošai šīm cikliskajām svārstībām. Ja, teiksim, ekonomikā var potenciāli iestāties recesijas fāze, tad apstākļos, kad monetārā politika nav efektīva, fiskālā politika ir vienīgais instruments, kā mēs varam neļaut ekonomikai iekrist dziļā krīzē. Tā bija kļūda, ko Latvija pieļāva 2008., 2009. gadā.

Protams, samaksāt miljardu Parex vērtspapīru turētājiem arī bija kļūda bez jebkādām atlaidēm, un vienlaikus ar šo iekšējo devalvāciju, ar algu samazināšanu mēs redzējām, ka ekonomika ielaista negatīvā spirālē, nogalinot mājsaimniecību – jā, iepriekš mākslīgi uzturēto – , bet krietni pazeminot mājsaimniecību pirktspēju, ielaižot ekonomiku recesijā, līdz ar to radikāli samazinot budžeta ieņēmumus un, protams, pēc tam kompensējot šos milzīgos budžeta deficītus no starptautiskā aizdevuma paketes.

Un tieši tā mēs nonācām līdz tiem 40% ārējā parāda, kas faktiski šobrīd mums ir uzlicis attīstības limitus. Mēs to naudu nevis ieguldījām efektīvā Latvijas ekonomikas produktīvās kapacitātes celšanā, bet gan samaksājām banku kreditoriem un nokompensējām neilgtspējīgus budžeta deficītus.

Pilnīgi noteikti gan Andris Šuvajevs, gan es un mūsu komanda šādai pieejai nepiekrīt. Mēs redzam, ka visas Eiropas Savienības vadošās dalībvalsts ļoti aktīvi izmanto fiskālo politiku tieši šādas izpratnes dēļ – tad, kad, privātais sektors ieiet lejupslīdes fāzē, valstij ir jākompensē, pat ja tas tiek darīts uz budžeta deficīta rēķina. Un atceramies, ka šobrīd joprojām pasaulē dominē vēsturiski viszemākās procentu likmes, ECB joprojām ir arī esošā parāda pārkreditēšanas programmas.

Protams, ir svarīgi naudu ne tikai aizņemties, bet arī pareizi investēt, lai tām investīcijām būtu pēc iespējas augstāka atdeve ekonomikā. Bet, ja runājam par investīcijām veselības aprūpē, izglītībā, enerģētiskajā drošībā, industriālajā politikā, inovāciju politikā, tad šīs investīcijas ir ar ļoti augstiem multiplikatoriem. Katrs eiro, ko mēs šādi ieguldīsim, ilgākā termiņā atnesīs atpakaļ vismaz divus eiro. Un tas ir, kā Somija, Zviedrija nonāca pie ļoti it kā augstu algu, bet vienlaikus ļoti augstas konkurētspējas ekonomikas. Latvijai būtu jādara tas pats.

Progresīvie sola paaugstināt pedagoga amata prestižu un četros gados panākt visu pedagogu zemāko mēneša algas likmi vismaz vidējās algas līmenī. Vai ir aprēķināts, cik tas izmaksās?

Mēs esam ļoti daudz ko mūsu programmā aprēķinājuši, bet šī ir viena no tām sadaļām, kurā mēs nevarējām nonākt līdz precīzam skaitlim. Jo tur ir ļoti daudz iztrūkstošu pamatdatu, Izglītības ministrijas datos ir dažādi iztrūkumi. 

Protams, mēs varam vienkāršoti rēķināt šo matemātiku – vidējā slodzes alga šobrīd ir 900, vidējā alga ir ap 1300, varam mēģināt to deltu ņemt, reizināt ar skolotājiem, bet tā būs ļoti, ļoti neprecīza summa. Ir citas lietiņas, ko mums ir izdevies vismaz aptuveni aprēķināt, bet šajā sadaļā tas ir sarežģītāk. Bet ir jārunā par simts un vairāk miljoniem eiro, viennozīmīgi.

Mēs iestājamies par to, ka izglītība ir mūsu prioritāte. Izglītībai, tai skaitā augstākajai izglītībai, neapšaubāmi ir ļoti augsts multiplikatora [efekts], tās ir pašfinansējošās lietas, jo, ja ir slikta izglītība, tad arī ekonomikai nav nākotnes.

Tāpēc mēs noteikti jaunajā koalīcijā, arī valdības deklarācijas līmenī iestāsimies par to, lai investīcijas izglītības sistēmā būtu viena no top prioritātēm, faktiski līdzās investīcijām veselībā.

Tāpēc mēs ļoti labi saprotam arī skolotāju bažas, arī arodbiedrības bažas. Tas nav stāsts tikai par stundas likmi un par atbilstību vidējam atalgojumam, tas ir stāsts arī par slodzēm. Ja skolotājs pavada vakarus, labojot kontroldarbus, un par to nesaņem atalgojumu, ja mums ir liela daļa skolotāju, kam nav veselības apdrošināšanas, jo šī funkcija ir uz pašvaldības pleciem, un ir bagātās pašvaldības, kas to var atļauties, un ir, kas to nevar atļauties, tad par kādu skolotāju prestižu mēs varam runāt?

Par ko ir vienošanās, ko jūs 1. septembrī noslēdzāt ar Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrību?

Tā ir vienošanās par stratēģisku sadarbību, par virzību attiecībā uz finansējuma pieaugumu, un tas nav stāsts tikai par skolotāju algām, mums ir jārunā arī par pirmsskolas pedagogu algām, kur arī ļoti būtiska nevienlīdzība, tai skaitā reģionālā kontekstā. Tur ir arī akcents uz augstāko izglītību, uz investīcijām pētniecībā, kas mums pašiem arī ir ļoti svarīgi. Latvijā pētniecībai un attīstībai ir 0, 7% no IKP, Zviedrijā 3,5%, piecreiz vairāk. Mēs redzam, kura valsts investē savā nākotnē, un kura neinvestē.

Katrā ziņā mēs saprotam to izmisuma pakāpi, ko arodbiedrība cenšas atnest priekšplānā, arī tagad, priekšvēlēšanu laikā.

Vai jūs atbalstāt LIZDA gatavoto streiku?

Mēs pilnīgi noteikti izprotam pamatojumu šāda veida rīcībai.

Bet vai atbalstāt streiku?

Jā! Tas ir veids, kā beidzot priekšplānā nolikt šos jautājumus, kas ir ilgstoši bijuši iestrēguši tajā sīkstulīgā budžeta ekselī.

Un, ja atkal atgriežamies pie stāsta, kā par to visu samaksāt, jo beigu beigās jau visi jautājumi noved pie tā, kur ņemsim naudu, – Latvijas budžets ir pilns ar neefektīviem tēriņiem.

Nu, piemēram, tikko 8 miljoni par Biķerniekiem samaksāti, divreiz vai trīsreiz vairāk nekā tirgus novērtējums apgrūtinātam zemes īpašumam, kuru savulaik tādi asie puiši nopirkuši, izmantojot likuma nepilnības – šiem samaksā divas nedēļas pirms vēlēšanām 8 miljonus.

Vai, piemēram, Zemkopības ministrijas elektrouzlādes infrastruktūra ministrijas padotības iestādēm. Vai, piemēram, Rail Baltica 160 miljonu finansējums, no kura 40 miljoni ir nacionālais līdzfinansējums, un šie 40 miljoni ir ielikti budžeta ietvarā. Neviena saprātīga valsts ilgtermiņa investīcijas infrastruktūrā nefinansē caur budžeta ietvaru! Finansē vai nu caur attiecīgajām kapitālsabiedrībām, kā Lietuva, kas savu līdzfinansējumu laiž caur Lietuvas dzelzceļu vai caur valsts garantijām infrastruktūras attīstītājiem – tā ir uzbūvēts, piemēram, Ēresunda tilts starp Dāniju un Zviedriju. Budžeta ietvaram, kas pamatā tiek veidots no īstermiņa nodokļu ieņēmumiem, nevar uzlikt šādu ilgtermiņa investīciju slodzi.

Mēs esam tālu novirzījušies no jautājuma par skolotāju streiku. Kuras partijas būtu lielākās ieguvējas no streika, kas sāktos 12 dienas pirms vēlēšanām, un kāds no tā labums būtu skolotājiem un skolēniem?

Es domāju, ka tas otrais jautājums ir svarīgākais. Šeit ir sekundāri, kura partija iegūs vai zaudēs, es noteikti uz to neskatos caur tādu prizmu, man pēc būtības interesē, kā mēs varam beidzot lauzt šo iesīkstējušo sīkstulību, kā rezultātā cieš skolotāju prestižs. Skolotāji tikko iznesuši kopā ar skolēnu ģimenēm visu kovid krīzes smagumu uz izdegšanas robežas, bez pietiekama saturiskā materiālā nodrošinājuma un ar šāda veida atalgojumu. Vai viņiem nebūtu jāizmanto savas tiesības šādā brīdī, kad, iespējams, politiķi mazliet vairāk klausās nekā ikdienā, cīnīties par savām tiesībām?

Progresīvo programmā rakstīts: “Panāksim pakāpenisku aizliegumu spēļu zālēm ar azartspēļu automātiem, privātajiem azartspēļu organizatoriem visā Latvijas teritorijā.” Kā jūs to panāksiet, ja nonāksiet koalīcijā ar Attīstībai/Par?

Jā, ļoti labs jautājums arī kontekstā ar apturēto Rīgas attīstības plānu, kas cita starpā paredzēja risinājumu šim programmas punktam – limitēt jebkāda veida azartspēles tikai uz četru un piecu zvaigžņu viesnīcām.

Mūsu viedoklis ir nemainīgs – jo mazāk azartspēļu, jo labāk. Skaidrs, ka mums ir vēl ļoti tālu līdz Ziemeļvalstu modelim. Bet katrā ziņā negatīvā ietekme uz Latvijas sabiedrību, ko rada azartspēles, ir milzīga. Es domāju, ka tas viennozīmīgi būs viens no jautājumiem, kuru mēs liksim kā diskusiju priekšmetu, runājot par valdības deklarāciju.

Tas, ka šobrīd Rīgas attīstības plāns, iespējams, azartspēļu interešu ietekmē ir apturēts, ir apturējis arī vairāk nekā 100 miljonu investīcijas Rīgas ekonomikā, tai skaitā nekustamā īpašumā. Tas ir šokējoši, ka potenciāli viena šauras biznesa interese var apturēt attīstības iespējas visiem rīdziniekiem, un, ņemot vērā Rīgas ietekmi Latvijas ekonomikā, faktiski ielikt zarus ritenī visai Latvijai.

Jautājums bija – kā jūs to mainīsiet, ja būsiet koalīcijā ar Zuzāna Jaunupu un Latvijas attīstībai?

Tāpēc es minēju, ka, runājot par valdības deklarācijas sastādīšanu, noteikti par šiem jautājumiem iestāsimies. Viena no lietām, par kuru mēs iestāsimiem papildus krīzes atbalstam un virzībai uz enerģētisko neatkarību, būs šis Rīgas attīstības plāns, kura pašreizējā, noraidītajā redakcijā ir paredzēts šāds azartspēļu ierobežojums. Nu, mēģināsim par to cīnīties. Es ceru, ka citi koalīcijas partneri mūs atbalstīs un šādu klaji šauru interešu viedokli atstās mazākumā.

Vai šis jautājums var izšķirt, vai jūs būsiet valdībā?

Es domāju, ka Rīgas attīstība viennozīmīgi ir svarīga gan mums kā lielākajai frakcijai Rīgas domē, gan Latvijai kopumā. Skaidrs, ka priekšplānā noteikti būs jautājumi par krīzes solidāru pārvarēšanu, par Latvijas ārējo drošību un enerģētisko drošību, par investīcijām cilvēkos, bet katrā ziņā arī šāda veida jautājumi noteikti būs viens no koalīcijas veidošanas priekšmetiem. Mēs darīsim visu, lai izcīnītu Rīgai attīstības plānu.

Pirmsvēlēšanu diskusijās palaikam pieminat, ka valsts drošība jau nu gan nav jautājums, par kuru jums būtu domstarpības ar citām iespējamās nākamās koalīcijas partijām. Taču jūsu programmā tas ir formulēts ļoti interesanti: “Latvijas drošībai stiprināsim un izmantosim ES aizsardzības potenciālu ciešā sadarbībā ar NATO.” Kāpēc uzsvars uz ES, nevis uz NATO? Kāds aizsardzības potenciāls ir Eiropas Savienībai, ja NATO jums ir sekundāra, ar kuru tikai sadarbosieties?

Nē, NATO noteikti nav sekundāra, skaidrs, ka tas, ka mēs esam aliansē, ir mūsu drošības garants. Tas, ko mēs pienesam papildus, ir arī visi šie papildus reģionālie līmeņi. Mēs nevaram paļauties tikai uz transatlantiskajām saitēm. Skaidrs, un to jau mēs redzam pēc “zābakiem uz zemes”, ka lielākais atbalsts ir tieši no mūsu Ziemeļamerikas partneriem, tai skaitā no Kanādas brigādes. 

Bet vienlaikus arī Eiropai ir jādomā par to, kā stiprināt savas aizsardzības spējas, kā stiprināt militāro mobilitāti. Latvija ir bijusi ļoti vāja, apgūstot šo militārās mobilitātes finansējumu, kam jau pieskārāmies Rail Baltica savienojuma jautājumā. Kiberdrošība, jaunais inovāciju fonds, kas tiek Eiropā šobrīd veidots – ir vairāki līmeņi, kuros papildus NATO ietvaram Latvija var aktīvāk integrēties un veicināt tādu kopējo Eiropas aizsardzības politiku.

Bet kas ir ES aizsardzības potenciāls, uz ko Latvija varētu paļauties?

Nu, tā ir noteikti kaut kāda arī augstāka pašpietiekamība.

Vai tās jums ir Makrona idejas par Eiropas stratēģisko autonomiju no ASV?

Nē, mēs noteikti neejam tik tālu, mēs drīzāk meklējam līdzsvaru, lai nav akcents tikai uz šo. Pašreiz Aizsardzības ministrija lielākoties akcentē tikai šo transatlantisko komponenti. Bet NATO alianse lielākoties sastāv no Eiropas dalībvalstīm, tāpēc es gribu pielikt klāt arī to trešo līmeni.

Kad es pirms 15 gadiem aizbrauca strādāt, dzīvot Zviedrijā, bija grūti iedomāties, ka šī 200 gadus, kopš Napoleona kara laikiem neitrālā valsts kļūs par NATO dalībvalsti. Tagad Somija un Zviedrija pievienojas aliansei, un mums ir iespēja arī Baltijas jūras reģionā veidot vienotu drošības telpu ar vienotu ģeogrāfiju.

Bet tā būs NATO drošības telpa.

Protams! Nu, bet tāpēc jau tie līmeņi arī parādās. NATO, protams, ir galvenais ietvars lielā celtnē.

Nē, no jūsu programmas var saprast, ka galvenais ietvars ir ES “ciešā sadarbībā ar NATO”. Kā nonācāt pie šāda formulējuma? Vai ārpolitikas un drošības sadaļu jums rakstīja Sprūds un Lieģis?

Tai skaitā. Viņi aktīvi iesaistījās arī programmas izstrādē. Bet Progresīvajiem ir ļoti spēcīga ārlietu un drošības politikas komanda ar tādiem ekspertiem kā Aldis Austers, Māris Graudiņš, protams, arī Andris Sprūds un Imants Lieģis kā ministra kandidāts šajā jomā. Un tur mēs esam vienisprātis, ka Latvijai jāskatās visos līmeņos – NATO, lielais ietvars, transatlantiskās saites, Eiropas drošības integrācija un arī Baltijas jūras reģiona līmenis. Mēs tomēr par tādu integrētāku pieeju drošības politikai, nevis tikai paļauties uz mūsu transatlantisko kaimiņu un partneru atbalstu X stundā vai aizsardzības spēju stiprināšanā.

Par obligāto valsts dienestu esat divdabīgi – ka to vajagot veidot uz brīvprātības principa, bet, ja nevar brīvprātīgi aizpildīt, tad “oficiālā kārtā”. Vai tam ir vai nav jābūt obligātam?

Tas būs obligāts, tur noteikti būs arī obligātā komponente, bet tas, ko mēs akcentējam, atbalstot dienestu kā tādu – skaidrs, ka pie šādām mobilizācijas rezervēm, daudzkārt mazākām nekā Lietuvā un Igaunijā, mēs diemžēl nevaram virzīties bez papildus cilvēkiem dienestā, bet mēs vēlamies šo dienestu uzlabot, pirmkārt, akcentēt šo brīvprātības komponenti. Ja brīvprātīgi nestrādās, tad lielākā daļa cilvēku tiks iesaukta obligātā kārtā. 

Bet mēs redzam, ka gan Lietuvā, gan Ziemeļvalstīs šie aizsardzības dienesti ir uzbūvēti tā, ka ir pietiekami motivējoši, lai jaunietis pats vēlētos tajā iesaistīties. Ir, piemēram, kredītgarantijas mājoklim, studiju kredītpunkti, kurus var pārnest tālākām studijām pēc šī dienesta, vai studiju kredīta dzēšana, vai aizliegums darba devējam atlaist cilvēku, kurš tiek iesaukts aizsardzības dienestā, un pēc tam ir jāpaņem atpakaļ darbā.

Plus – mēs runājam arī par dienesta saturu. Jā, šeit ir militārās gatavības komponente, bet vienlaikus – līdzīgi, kā mēs runājam par aizsardzības mācību, – ir jābūt kiberspējām, civilajai aizsardzībai, jābūt saprātīgām izvēlēm, tai skaitā atbalsta dienestam, ja, teiksim, cilvēks izvēlas nevis militāro dienestu, bet gan atbalsta dienestu, Zemessardzi vai kiberdienestu.

Plus – dzimumu līdztiesība. Un, protams, nedrīkst baidīt jauniešus ar soda sankcijām. Vēstījumi, kas ir nākuši no Aizsardzības ministrijas, bija par trīs gadu cietumsodu par neierašanos pildīt dienestu.

Vai tā ir baidīšana? Ja dienests ir obligāts, tad likums ir jāpilda. Vai jums nesanāk kaut kas ne īsti obligāts, ne brīvprātīgs, tāds kā brīvprātīgi obligāts?

Stāsts ir par to, ka tās nav lietas, ko vajag akcentēt. Ar rungu nevajag dzīt jauniešus aizsardzības dienestā, mums tomēr vajag veidot labu, kvalitatīva satura dienestu. Mums ir ļoti patriotiski jaunieši un labprāt ietu šādā dienestā, ja tas būtu jēgpilns, ja tajā būtu arī tālākai dzīvei un karjerai nepieciešamās prasmes.

Vēl jūsu programmā rakstīts: “Ieviesīsim cenu griestus energoresursiem un palīdzēsim samazināt rēķinus.” Kā palīdzēsiet samazināt un kuriem? Un cik tas maksās?

Man ir liels prieks par to, ka beidzot par cenu griestiem runā arī Eiropas Savienība un arī valdošā koalīcija. Mēs par cenu griestiem runājam jau kopš jūnija, jo bija pilnīgi skaidrs, ka pie piecreiz, sešreiz pieaugušajiem rēķiniem nedrīkst mājsaimniecības atstāt pilnīgā neziņā. Un tūlīt sāksies apkures sezona.

Kā jūs samazināsiet rēķinus mājsaimniecībām?

Divus piemērus minēšu. Viens ir – vidējais elektroenerģijas patēriņš mājsaimniecībai Latvijā ir apmēram 175 kilovatstundas mēnesī. Mēs piedāvājam šo vidējam patēriņam atbilstošo patēriņu saglabāt pagājušā gada vidējās cenas līmenī. Savukārt virs šīm 175 kilovatstundām mēnesī ir tirgus cena. Tas, protams, motivē mājsaimniecības arī taupīt. Tas ir elektroenerģijas daļā.

Centralizētās siltumapgādes daļā, protams, ir ļoti grūti taupīt uz siltumu. Lielākajā daļā māju nav ne alokatoru, ne radiatoru, kuriem var koriģēt temperatūru. Tāpēc mēs piedāvājam – ir šī 68 eiro par megavatstundu pagājušā gada vidējā cena, mediānas tarifs. Šobrīd atsevišķos novados tā cena ir uzlēkusi līdz 250 un 300, piecreiz vairāk nekā pagājušā gada vidējā. Valsts piedāvā kompensēt 50%, tas būtu līdz 500 miljoniem mājsaimniecībām, un tur nāk klāt vēl apmēram 200 miljoni uzņēmumiem. Kopumā tas ir 2% no IKP.

Mūsu piedāvājums ir, ka tam apjomam būtu jābūt vismaz 3%, ideālā gadījumā 4% no IKP. 3% no IKP ir viens miljards.

Tā loģika ir, ka divām trešdaļām mājsaimniecību nav uzkrājumu, kas lielāki par divām algām – divi rēķini, un uzkrājumi ir noēsti. Vienai trešdaļai vispār nav nekādu uzkrājumu. Ir turīgākā daļa, tiem ir pietiekami uzkrājumi, par tiem mēs mazāk uztraucamies. Bet tie, kam ir zemi ienākumi, apēdīs savus ienākumus un uzkrājumus, iespējams, aizņemsies no draugiem, bet, iespējams, SMS kredītā ar 20% likmi. Valstij ar A+ kredītreitingu ir pieejami līdzekļi par 1 – 2%. Ir pilnīgi skaidrs, ka valstij ir izdevīgāk konsolidēti palīdzēt mājsaimniecībām nezaudēt pirktspēju, neielaist ekonomiku recesijā nekā to atkal, kā 2008. un 2009. gadā, atstāt uz mājsaimniecību pleciem. 

Tā nav helikoptera nauda, tā ir saprātīga loģika, jo cilvēki, lai samaksātu rēķinu, samazinās savu patēriņu citur, mazāk pārtikas produktu pirks, mazāk bērnus sūtīs interešu izglītībā, neziedos Ukrainai. Vai mums vajag šādu ekonomiku, kur viss pārējais patēriņš lielā sabiedrības daļā ir sasalis un ekonomika ieiet recesijā, un līdz ar to ārējā parāda proporcija pieaug? Mēs vēlamies to mentalitāti mainīt.

Vēl programmā ir interesants formulējums: “Pazemināsim PVN Latvijai raksturīgai svaigai pārtikai.” Vai, piemēram, poļu griķi ir raksturīgi Latvijai?

Mēs mācāmies no līdzšinējās pieredzes ar augļiem un dārzeņiem. Tas pats jautājums var būt attiecināts uz poļu āboliem – vai tad kvalificējas? Jā, visticamāk, kvalificējas – Eiropas Savienība, vienots tirgus – skaidrs, ka mēs nevaram kaut kādā veidā to apiet. Graudi un piena produkti – tie ir tie divi segmenti, pēc iespējas svaigāki, nerunāju par kaut kādiem fasētiem, pasterizētiem.

Bet vai pagājušogad ievākti lazdu rieksti ir vai nav svaigi?

Neesam tik augstā detalizācijas pakāpē to analizējuši. Lielākais akcents ir uz graudu produktiem un uz piena produktiem. Un arī sadarbībā ar mūsu zemniekiem, mūsu ražotājiem ir iespējams definēt, kas tad precīzi ir tās preču grupas – tieši tāpat, kā pirms trīs gadiem tika nodefinētas dārzeņu un augļu grupas.

Iniciēsim neatmaksājamu parādu dzēšanu, lai cilvēki iznāktu no ēnu ekonomikas.” Par kādiem parādiem un par kādām summām ir runa? Vai hipotekāros arī dzēsīsiet?

Nē, tam jau īstenībā ir tagad programma, kas komercbankām brīvprātīgi pieejama. Bankas to gan diezgan slinki izmanto. Bet šeit vairāk ir par relatīvi mazākiem parādiem – 500 līdz 5000 eiro apjomā.

Nesen tika veiktas izmaiņas Maksātnespējas likumā, kas paredz iespēju šāda veida ilgtermiņa neatmaksājamus parādus norakstīt. Skaidrs, ka neviens labprātīgi uz šādu procedūru neies, tāpēc ka tas faktiski neatgriezeniski sabojātu cilvēka kredītreitingu, un viņš, ticamāk, nekad vairs nevarēs atļauties telefonu līzingā nopirkt. Tāpēc mēs šeit runājam par kritisku segmentu, cilvēkiem, kuri dēļ šādiem no makroekonomiskā viedokļa relatīvi nelieliem  parādiem izslēgti no ekonomiskās aprites. Tāpēc arī tas ēnu ekonomikas elements tur parādās. Viņi, iespējams, jau ir emigrējuši, bet katrā ziņā no Latvijas ekonomikas legālās aprites šie cilvēki ir izslēgti. Tāpēc valstij ir daudz saprātīgāk šāda veida parādus nokompensēt sadarbībā ar attiecīgo kredītiestādi un palīdzēt šiem cilvēkiem atgriezties ekonomikā.

Mazās pensijas piemērosim dzīves dārdzībai.” Cik mazas? Un ko nozīmē “piemērosim” – indeksāciju?

Tai skaitā, bet vienlaikus arī senioriem atbilstošu patēriņa grozu. Par to ir daudz runāts, bet tas nav izdarīts. Tagad, priekšvēlēšanu laikā, arī par indeksāciju, protams, tiek runāts, bet joprojām mēs redzam, ka katram piektajam pensija ir līdz 200 eiro, pusei ir līdz 300.

Uz kuru segmentu attieksies piemērošana?

Tas senioru grozs kopumā ietekmē pensijas visā spektrā. Skaidrs, ka lielākais risks, 50% cilvēku, kuriem pensijas ir līdz 500 eiro – tā arī ir tā zona, kur cilvēkiem ir visaugstākais nabadzības risks.

Vai esat aprēķinājuši, cik tas maksās?

Ja runājam tieši par minimālajām pensijām, palielināšana līdz 215 eiro ir 35 miljoni gadā, līdz 300 eiro jeb 30% no mediānas ir 100 miljonu.

Jums ir tāda pārdalīšanas programma. Piemēram, ik gadu veselības budžetu palielināt par 0,5% no IKP, ilgtermiņā mērķis ir 8%. Zinātnei – pakāpeniski dubultot līdz 3% no IKP. Tas būtu ļoti labi, taču – uz kuru citu jomu procentu rēķina palielināsies procents šīm jomām?

Šī nav nulles summas spēle. Budžetā ir ļoti daudz neefektīvu tēriņu. Mūsu vadībā valsts nemaksās miljonāriem par dīkstāvē esošām zemēm un nebūvēs par pieciem miljoniem ekskluzīvus auto uzlādes tīklus elektromobiļiem.

Diezin vai ar to pietiks, tomēr – kurās jomās tēriņi ir visneefektīvākie?

Bet visur ir neefektivitāte, pilnīgi visur! Es minēju piemēru ar Satiksmes ministrijas finansējumu Rail Balica, kur no160 miljoniem 40 miljoni ir budžeta finansēti. Tas momentā jāņem ārā no budžeta ietvara! Un tur jau atbrīvojas konstanti nodokļu ieņēmumi – 40 miljonu zona. Un tādā veidā ejot – mēs esam līdzīgi rīkojušies arī Rīgas domē, izejot cauri budžetam, atrodot veidus, kā optimizēt, izgriezt visus neefektīvos, nemaz nerunājot par kaut kādiem sarunātiem budžeta elementiem, valsts vai pašvaldību iepirkumiem, kurus mēs esam izravējuši ārā. Un tas ir iedevis iespēju Rīgā atrast 9 miljonus bērnudārzu remontiem, divi jauni bērnudārzi atvērti, rinda samazinājusies par pusi. Tieši tā tas arī strādā.

Protams, ir jādomā arī, kā nodokļu ieņēmumus stiprināt. Ja mēs, teiksim, samazinām darbaspēka nodokli, īpaši zemo algu segmentā, piemēram, palielinot neapliekamo minimumu, nomināli tam būtu negatīvs efekts uz budžeta ieņēmumiem, un tad līdzīga summa ir jāpaņem, piemēram, neproduktīvā kapitāla pusē. Piemēram, dažādiem ekskluzīviem industriāliem zemes īpašumiem, ar ko ir pilna Rīga. Rīgā vairāk nekā jebkurā citā attīstītā Eiropas pilsētā ir vienkārši brīvas, zaļas pļavas, kas 20 gadus stāv un kuru īpašnieki pelna sev kapitāla pieaugumu miegā, neko nedarot.

Jūs jau Domburs mēģināja par to tirdīti, taču tā arī nevarējāt atbildēt, cik tad īsti no tā visa var ieņemt. Vai uzskatāt, ka ar progresīvu nodokļu sistēmu un nodokli neproduktīviem īpašumiem un krievu oligarhu villām varēs nosegt jūsu piedāvājumu visiem palielināt un visus atbalstīt?

Atkal jūs mani skubināt uz visām šīm lietām skatīties tikai un vienīgi caur budžeta prizmu. Bet tas, ko mēs piedāvājam…

Piedāvājat aizņemties?

Ne tikai. Aizņemties – tas būtu, lai mēs varētu atrisināt šo īstermiņa problemātiku, teiksim, likviditātes nepieciešamību, lai mēs varētu nodrošināt 3 – 4% no IKP atbalstu cenu griestu ieviešanai. Tas ir ārkārtas situācijas finansējums.

Bet ilgtermiņā – tad mēs varam iet cauri… Labi, valsts budžets ir viens, par to visu laiku runā, pat pārāk daudz runā. Mēs runājam par struktūrfondiem – 10 miljardi no struktūrfondiem ir pieejami šajā 7 gadu perspektīvā. Apvāršņa kopējais finansējums Eiropā inovācijām, attīstībai, pētniecībai ir 100 miljardi, no kuriem Latvija var paņemt lielu summu. Iepriekšējā plānošanas periodā Latvija paņēma apmēram 300 miljonus, kamēr somi paņēma 3 miljardus. Acīmredzot pietrūka kapacitātes veidot starptautiskus konsorcijus, rakstīt kvalitatīvus pieteikumus šajās programmās un sadarbībā ar starptautiskajiem partneriem vinnēt. Somijai tas izdodas, mums neizdodas.

Es mēģināju šādu pieeju ieviest Rail Baltica, bet diemžēl atdūros pret Satiksmes ministrijas pretestību. To vienu eiro, ko vajag no Latvijas, lai paņemtu piecus eiro no Eiropas, mēs nevaram sagrabināt. Tā ir tā fundamentālā problēma – mēs paši esam sevi mākslīgi sasaistījuši šajā mūžīgajā “mums pietrūkst naudas” mentalitātē.

Nākamais līmenis ir attīstības institūcijas. Altum var finansēt daudz vairāk investīciju. Ja mēs paskatāmies uz KfW, kas ir Vācijas attīstības banka, tai bija šī nu jau 10 gadus vecā enerģētiskās pārejas programma. Viņi izdod zaļās obligācijas, finansē investīcijas vēja parkos, saules enerģijā, dažāda veida uzkrāšanas tehnoloģijās, un tā tālāk.

Varbūt īsi un pa punktiem, kuri būtu tie naudas avoti.

Viens ir attīstības institūcija Altum, tai skaitā izmantojot zaļos vērtspapīrus, ES fondi, valsts garantijas, valsts kapitālsabiedrības, kurām ir milzīgi aktīvi, kurus iespējams izmantot, lai nepieciešamības gadījumā vai nu emitējot vērtspapīrus, vai aizņemoties, būtu iespējams investēt. Visi šie elementi – Altum, valsts kapitālsabiedrības – palīdz paņemt slodzi nost no budžeta, un veidojas uzreiz daudz lielāka naudas masa, tai skaitā no nodokļu ieņēmumiem, kuru pēc tam var pārdalīt īstermiņa vajadzībām – veselībai, izglītībai, mājoklim, visam, kas ir standarta budžeta ietvars.

Tad mēs varam runāt par dažāda veida konsolidētajiem iepirkumiem. Atkal viens piemērs no manas profesionālās dzīves – mēs ieviesām, kas Baltijai bija absolūta inovācija, ka, piemēram, sliežu profilus, gulšņus, granīta šķembas, pārmijas iepērk nevis katra valsts un katrs būvnieks atsevišķi, savā starpā konkurējot, bet gan konsolidēti. Momentāli tā ir cita tirgošanās jauda, mēs dabūjam labāku cenu. Visu, kas ir importā, visu, ko valsts ar publisko iepirkumu iepērk, ir jāpērk konsolidēti. Latvijai jāsakopo konsolidētā iepirkuma jauda, lai dabūtu labāku cenu. Arī tur varam ietaupīt.

Un trešais punkts ir visa veida privātā kapitāla iespējošana. Mēs runājam par publiskām un privātām partnerībām – bet kvalitatīvām un caurspīdīgam, nevis, teiksim, kaut kādām OIK shēmām! Mēs runājam par kvalitatīvu ārvalstu investīciju piesaisti. Šobrīd no Ķīnas un Krievijas evakuējas Rietumu industriālais kapitāls, un tā ir liela iespēja to piesaistīt šeit, Latvijā.

Plus – mums noteikti nepieciešama spēcīgāka konkurence privātbanku segmentā, jo lielāko daļu naudas ekonomikā rada privātbankas – 90 plus procentus –, izdodot kredītus gan mājsaimniecībām, gan uzņēmumiem. Un tieši uzņēmumu segmentā redzam, ka diemžēl Latvijas uzņēmējiem ir augstas likmes un daudzos segmentos nepieejams finansējums. Ja būtu lielāka konkurence, tai skaitā no Altum puses, tas padarītu arī finansējuma pieejamību efektīvāku. Un mēs runājam arī, piemēram, par krājaizdevu sabiedrībām, kas var palīdzēt attīstīties kooperatīviem.

Un tad, kad mēs saliekam visu šo bildi kopā, saprotam, ka Latvijā ir ārprātā neefektīvs budžeta ietvars. 

Šīs nav idejas, ko mēs paši esam sadzejojuši, šīs ir idejas, kas strādā Ziemeļvalstīs, kas strādāja Āzijas “tīģeros”, kad viņi strauji attīstījās, un Rietumeiropā pēc Otrā pasaules kara. Tā ir progresīvas ekonomiskās domas esence.

Komentāri (3)

Sabīne Mingazutdinova 01.10.2022. 00.08

Ļoti žēl ka šo rakstu nevar klausīties audio formātā.

0
0
Atbildēt

0

kolpants 26.09.2022. 09.49

Tiešām nekā? Antoņina Ņenaševa bija Saskaņas jauniešu organizācijas vadītāja un Saskaņas deputāta Holostova palīdze 9. un 10. Saeimā. Jūs savulaik iestājāties par nepilsoņu tiesībām balsot pašvaldību vēlēšanās, atbalstāt sabiedrisko mediju krievu valodā, izteicāties kritiski par obligāto valsts dienestu. Vai tie nav jautājumi, par kuriem būtu arī Saskaņa?

Начинается уже какой-то идиотизм. Завтра Согласие предложит поднять зарплаты какой-нибудь категории на 5% и все правящие будут вынуждены тут же отказать, чтобы их не обвинили “вы с Согласием на одной волне”.
Ну так может уже возьмите и закон примите – запрещено , чтобы хоть что-то совпадало с мнением Согласия. Насчет неграждан-в Эстонии уже который год неграждане могут голосовать на муниципальных выборах. И что? Присоединили уже к России? При этом когда приводишь этот аргумент, патриоты тут же “в муниципалитете решают местные вопросы, как они могут присоединить. Ну так в этом и дело! Как они могут присоединить? Но зато там неграждане реально вовлечены, и кто-то со временем уже и лояльнее становится, и на гражданство сдает.
Но мы же принципиальные, вы что, он должен доказать, он должен в лояльности расписаться. Ни шагу назад!
Зато и имеет то, что имеем.
Поэтому прихожу к совершенно логичному выводу, основанному на действиях правящих-им самим выгодно постоянное деление общества.
Из последнего очевидного – JKP министр таким приятным голоском “заливает” в рекламе, как “как наша молодежь будет вместе говорить и слышать друг друга на латышском, и это наше будущее”. Ах, как красиво! Только вот в реальности в новом законе НИ СЛОВА о том, как будет решен вопрос смешивания учеников, чтобы школы перестали делиться на латышские и русские. И ни в одном интервью об этом JKP не говорит. А почему? А потому, что это не является истинной целью этого нового закона. И все это прекрасно понимают и видят. Ну просто один в один как при реформе 60/40, когда националы публично орали “мы против сегрегации, поэтому за реформу”, а на своем же сайте отвечали “мы не планируем объединять школы, а только в русских школах все на латышском”. Правда, потом убрали этот ответ, не ожидали, что русские будут читать их сайт. И я к этому руку приложил, когда на латДелфи просто копировал линк на это пояснения, в комментариях к статьям, где латыши с пеной у рта доказывали, что у националов действительно цель прекратить сегрегацию. Кто-то из националов увидел, очевидно, и тогда убрали. Но уже тогда стали понятны реальные цели. Ну а JKP сейчас это просто подтверждают

0
0
Atbildēt

1

    QAnon > kolpants 26.09.2022. 10.51

    Absolūtā ļaunuma nesēji, Saskaņa un tās atbalstītāji, pēc noslēgtā apkalpošanas līguma ar kremļa oligarhu un zagļu un žuļiku, pēc Navaļnija definīcijas, plus vēl arī slepkavu un pedofīlu,
    Латынина: ЕдРо — партия не [только] жуликов и воров https://www.youtube.com/watch?v=ZWPgJs4j0rw&t=10s kā to nosauca Latiņina, Putina parķiju “Bļjaģinaja rossija, ir Latvijas ienaidnieki pēc definīcijas.

    0
    -1
    Atbildēt

    0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu