Ķiveres velosatiksmē – vai tas pats, kas drošības jostas automašīnās?

Publicitātes foto.
Matīss Šteinerts

“Kas, tu amerikānis esi? Mēs Amsterdamā ķiveri nevalkājam! Tur viņiem paranoja par visu, tādēļ arī tā satraucas. Neesi mīkstais!”

(Nesena saruna ar paziņu no Nīderlandes par velobraukšanas drošību)

Nesen sarunājos ar kādu nīderlandieti par satiksmes drošību. Var teikt, ka pasaulē izšķir divu veidu velokultūru. Pirmā ir tāda, kurā atbildību par satiksmes drošību uzņemas infrastruktūras nodrošinātājs, tātad valsts vai pašvaldība. Otrā – tāda, kur velobraucēja drošība gulst uz pašu velosipēdistu pleciem. Lai kā mēs gribētu būt daļa no attīstītās Skandināvijas un Ziemeļeiropas, velodrošības jautājumos esam spiesti atbildību ņemt paši savās rokās, ja vēlamies gluži vienkārši izdzīvot. Vai arī būsim spiesti no šīs tik ļoti izdevīgās, ilgtspējīgās un pret krīzēm noturīgās transporta sistēmas atteikties.

Rietumeiropas pilsētās veloinfrastruktūra ir sistēmiski droša un sadursmju iespēja starp dažādas masas satiksmes dalībniekiem – minimāla. Sekojoši tur arī ir zemu attīstīta veloķiveres valkāšanas, bet augsta braukšanas un savstarpējās saziņas kultūra. Otrā veida kultūra ir tāda, kurā velosipēdista personīgā drošība ir atstāta paša braucēja ziņā. Tā vairāk raksturīga Dienvideiropas un ASV pilsētām. Tur pārvietošanās ar riteni ir paaugstināta riska nodarbe, un velosipēdisti ir spiesti paši sevi nodrošināt pret sadursmēm, valkājot ķiveres, atstarotājus un apgaismojuma elementus.

Katram pašam jāsaprot, ka visi esam drīzāk racionāli cilvēki un satiksmes negadījumu, visticamāk, apzināti izraisīt vai piedzīvot nevēlas neviens no mums. Tādēļ pirmais satiksmes drošības elements, kas mums pašiem sev jānodrošina – mums ir jābūt redzamiem un viegli pamanāmiem. Velogaismas dod daudz lielāku nozīmi velobraucēja redzamībā citiem nekā ceļa izgaismošanā. Taču, kad jau notiek velonegadījums, tieši veloķiveres lietošanai ir kritiski izšķiroša nozīme. Tā var izglābt braucēja veselību un pat dzīvību.

Pieaugot dažādu mikromobilitātes ierīču lietošanas popularitātei, šobrīd arī uzņēmumiem rūp mazāk aizsargāto ceļu satiksmes dalībnieku drošība. Piemēram, Narvesen kā zīmols ir par drošību pilsētvidē un šoruden īpaši aktualizēs ķiveru lietošanas nepieciešamību. Rīgā plānota pat īpaša simboliska akcija – Ķiveru parāde, kas notiks 6. septembrī Kaļķu ielā, lai veicinātu ķiveru valkāšanu.

Latvija ir viena no Eiropas vadošajām valstīm pēc ceļu satiksmes negadījumu relatīvā skaita. Tādēļ nav pārsteigums, ka esam arī līderi ceļu satiksmes letālo iznākumu ziņā.

No visām ceļu satiksmes dalībnieku grupām tieši velobraucēji ir vieni no pašiem apdraudētākajiem. Tam par iemeslu ir vairākas sistēmiskas un kulturālas problēmas. Pirmkārt, velosipēdisti ir spiesti pārvietoties vienā plūsmā gan ar gājējiem, gan ar automašīnām. Ja automašīnas šoferis var justies samērā droši savā metāla virsbūves ieskautajā čaulā, tad velosipēdists sadursmes laikā ar automobili visbiežāk netiek pasargāts teju nekādiem drošības līdzekļiem. Otrkārt, velosipēdisti pārvietojas daudz ātrāk par gājējiem, bet lēnāk par automašīnām, un tas frontālās sadursmēs ar automašīnām rada lielāku sadursmes spēku nekā gājēju sadursmēs. Treškārt, salīdzinot nu jau ne vairs ar Rietumeiropu, bet pat ar citām Baltijas galvaspilsētām, Rīgā ir teju neesoša veloinfrastruktūra. Velosipēdu sadursmes ar lēnākajiem un ātrākajiem satiksmes dalībniekiem tiek ieprogrammētas mūsu satiksmes sistēmā kā norma. Ceturtkārt, daudzi Latvijas velosipēdisti velokultūru apgūst daudz attīstītākajās veloinfrastruktūras zemēs – Skandināvijā, Nīderlandē un, godīgi sakot, jebkur citur Eiropas Savienībā. Tur, satiksmes dalībnieku plūsmām esot norobežotām, dažādu svara kategoriju satiksmes dalībnieku sadursmes ir gandrīz izskaustas, tādēļ velosipēdisti pilsētā var pārvietoties visai brīvi un mazāk lietot personīgos aizsardzības līdzekļus – ķiveres, ceļgalu un elkoņu sargus, drošības vestes utt. Taču Latvijā šī kultūra un infrastruktūra neeksistē. Atgriežoties mēs pārnesam uz šejieni ne tikai azartu un mīlestību pret velobraukšanu, bet arī nicinošo attieksmi pret ķiverēm. Tas rada kultūras konfliktu un neapmierinātību starp velosipēdistiem un satiksmes plānotājiem. Bet šādai attieksmei nav vispār nekāda pamata – tas ir bīstami veselībai un dzīvībai.

Aptuveni divdesmit gadus auto drošības jostu lietojums Latvijā vadītajos automobiļos ir norma. Taču tā tas nebūt nav bijis vienmēr. Skarbajos deviņdesmitajos vietējie šoferi automašīnas drošības jostas uzskatīja par sava autovadītāja goda aizskārumu, mītisku nelaimes gadījuma piesaukšanu vai vienkārši tam nepievērsa uzmanību. Viss mainījās, pateicoties plašai sabiedrības informēšanas kampaņai kombinācijā ar stingrāku drošības jostu lietošanas kontroli no ceļu policijas puses. Ticu, ka apstākļos, kamēr gaidām tādu veloinfrastruktūru, kādu jau sen esam pelnījuši, mums nekas cits neatliek, kā piesprādzēt ķiveri, lai kaut nedaudz mazinātu traģisko statistiku. Būt amerikānim uz Latvijas ceļiem ir daudz patīkamāk nekā būt mirušam.

 

Autors ir arhitekts un antropologs

Pagaidām nav neviena komentāra

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu