Okupeklis ir kritis. Ko tālāk?

Okupācijas piemineklis ir nojaukts. Tas ir noticis saskaņā ar Saeimas pieņemtu likumu, tātad tāda ir tautas griba. Demokrātiskā procesā mūsu ievēlētie priekšstāvji ir vienojušies par šādu Latvijas attīstības soli. Ja es būtu bijis Saeimas deputāts brīdī, kad likums tika skatīts Saeimā, es, visdrīzāk, būtu balsojis “pret”, bet šodien es svinētu un svinu šo priecīgo un Latvijas neatkarību stiprinošo notikumu kopā ar pārējiem.

Tagad, kad piemineklis ir nojaukts, man ir grūti iekāpt savās pavasara kurpēs, jo jau pāris mēnešus dzīvoju ar domu, ka tauta ir tā lēmusi un tās lēmums ir jāatzīst un jārespektē. Pavasarī biju par nu jau sagrautā staba palikšanu Rīgas sirdī, jo uzskatīju to par sava veida kontraktu, vietējo iedzīvotāju savstarpējās samierināšanās simbolu, kas ir nostāvējis brīvā Latvijā piecas reizes ilgāk, nekā tas noturējās grūstošajā Padomju savienībā. Ja neatkarības faktiskie atguvēji (kuriem kā 1984. gadā dzimušais nevaru apzinīgi sevi pieskaitīt) nebija pieminekli nojaukuši, tad, tobrīd nezinādams, ka pieminekļa palikšana vietā ir daļa no vienošanās ar Krieviju, uzskatīju, ka mūsu alkas to tagad nojaukt ir vairāk atriebes vadītas, nekā daļa no neatkarības atjaunošanas un okupācijas seku likvidēšanas.

Likumprojekts par to, vai padomju un nacistisko režīmu slavinošos pieminekļus jaukt vai nejaukt, nebija antikonstitucionāls. Mēs varējām priekšlikumu gan pieņemt, gan noraidīt. Mēs varējām valsts politiskās identitātes veidošanai izvēlēties saglabāt līdzšinējo trajektoriju un varējām radikāli mainīt kursu. Mēs Latvijas parlamenta personā nolēmām kursu mainīt un neļaut Krievijai informācijas karā izmantot Latvijas valstij lojālu cilvēku pulcēšanos pie neviennozīmīgi interpretējamiem pieminekļiem savās interesēs.

Mēs nolēmām aizliegt kvēlot padomju varas kā atbrīvotāju nostaļģijas oglēm. Latvijā vairs nebūs okupācijas varu svētvietu. Tas ir radikāls, trīsdesmit gadus par vēlu pieņemts lēmums, bet labāk vēlu nekā nekad. Sekas šim lēmumam, ciktāl tas attiecas uz mums, nav vis Krievijas vai kāda cita reakcija, bet tas, ko mēs no šīs nojaukšanas paši savā valstspersonā uzbūvēsim.

Sociālajos medijos redzu par okupācijas zīmju nojaukšanu izsakāmies pandēmijas laika komentētājus, ar kuriem kopā ir iets protestos pret antikonstitucionāliem likumiem, pret demokrātijas un tiesiskuma graušanu, pret nepamatotiem pamattiesību ierobežojumiem. Diemžēl daudzi ir pazaudējuši jebkādu uzticību pašreizējai valdībai un parlamentam, un nespēj atzīt šīs varas arī pilnīgi leģitīmi pieņemtos likumus galīgi nesaistītos jautājumos. Tiek meklēti pēdējie salmiņi, lai pamatotu savu ietiepīgo opozīciju politiskās izšķiršanās jautājumā, kur neviena cilvēktiesības netiek apdraudētas, kur nav nekādu aizdomu par varas patvaļu. Šī spītēšanās ir tā sabiedrības šķelšanās, par kuru daudzkārt brīdinājām kovidlaikā. Vara piesmēja demokrātiju, tagad daļa iepriekš apspiesto dara to pašu. Ir izdzēsta uzticēšanās, kuru nebūs viegli uzbūvēt no jauna, ja neviens nenorīs pa kādam rūgtam malkam.

Dārgie pandēmijas cīņu biedri! Ja šobrīd, kad piemineklis ir jau neatgriezeniski nojaukts, jūs vēl runājat par to, kādas negatīvas sekas tas var radīt Latvijai, jūs vistiešākajā veidā piedalāties šo negatīvo seku veidošanā. Sekas ir tas, ko mēs ar šo jauno stāvokli iesāksim. Vai jūsu aizvainojums ir nākotnes vienotības upurēšanas vērts? Kovidlaiku pārvaldības netaisnības vēl tiks iztiesātas, bet mēs nevaram jaukt visus jautājumus vienā katlā. Ja kovidlaikā jūs apelējāt pie Satversmes, tad tagad es lūdzu jūs ievērot Satversmi un respektēt mūsu tautas demokrātiski pieņemto lēmumu par kursa maiņu. No demokrātiskās arēnas paši sevi izslēdz tie, kas tiesiskus lēmumus neuzskata par saistošiem. Ja deputāts prezidenta vēlēšanās balso par neuzvarējušu kandidātu, tas taču nenozīmē, ka viņš drīkst necienīt un neatzīt ievēlēto prezidentu.

Vēl es gribu uzrunāt tos dažus, kuriem okupekļa nojaukšana ir ne tikai ilggadēju centienu piepildījums, bet kuri arī tagad steidz pieteikties uz medaļām par aktīvāko aģitēšanu un medī t.s. baļķa turētājus. Ja tagad starp svinību dalībniekiem jūs meklējat tādus kā es, kas iepriekš bija pret nojaukšanu, tad jūs arī piedalāties iepriekš minēto negatīvo seku veidošanā. Jūs paši brucināt demokrātisko praksi. Jūs paši graujat to, kas staba nojaukšanai ir jābūvē. Jūs maldāties, ja domājat, ka demokrātiskas Latvijas pastāvēšana un konkrēts, jums tīkams tās attīstības ceļš ir Dieva dota tiesība. Latvijas ietais ceļš ir tautas demokrātiski izvēlētais ceļš. Bijāt vai nebijāt jūs pirmais karognesējs — ja aiz jums neietu vēl citi, jūs labākajā gadījumā varētu lepoties tikai ar despotismu — ar savas gribas uzspiešanu. No demokrātiskās arēnas netiek izslēgti tie, kas balso par neuzvarējušo priekšlikumu. Demokrātija nav vairākuma diktāts. Demokrātija ir vairākuma leģitimēts, visiem saistošs kompromiss. Demokrātijas dalībnieka pienākums ir pieņemt un ieviest lēmumus tā, lai nolemtais tiktu labprātīgi atbalstīts. Ja jūs neļaujat pārējiem atzīt un publiski izrādīt lēmuma seku akceptēšanas faktu, piemēram, svinot to kopā ar jums, tad jūs esat demokrātijas pretinieks.

Lēmums demontēt okupācijas režīmus slavinošus objektus netika pieņemts vakuumā. Krievijas Federācija vairs nav tā, kas tā bija pirms 24. februāra. Un Rietumu sabiedrotajiem, uz kuriem lielā mērā balstās mūsu neatkarība, mūsu rīcība tagad būs saprotamāka, nekā tā būtu, piemēram, pirms gada. Bet vai šī nav ne pirmā reize, kad esam pārāk ilgi vilcinājušies ar savas valstsgribas izteikšanu darbos?

Lai ar staba nojaukšanu Latvijas okupācija patiešām izbeigtos, pirmkārt, mums visiem ir notikušais jāpieņem un jāatzīst par vienojošu. Otrkārt, mums ir jābeidz baidīties, kā to darīju es un daudzi citi, vairāk domādami par citu iespējamo reakciju nekā par savu rīcību.

Lai Latvijas okupāciju nebūtu vienkārši nomainījusi cita, kā tas notika ar “Rīgas atbrīvošanu”, kuru cildināja nojauktais obelisks, mums ir jāpārstāj bīties. Ir jāpārstāj baidīties savā iekšpolitikā likt sevi augstāk ne tikai par Krieviju, bet arī par Eiropas Savienību un citām pārnacionālām institūcijām, kuras ignorē vietējās intereses un grauj vietējās demokrātiskās prakses. Ja visi savā rīcībā ierēķina citu iespējamo atbildi, tad iestājas paralīze, un kursu maiņas nosaka tikai nelieši, kas ne ar vienu nerēķinās. Mums ir jāiedvesmojas no tiem pilsoniski aktīvajiem un drosmīgajiem tautiešiem, kas ir nepagurstoši iestājušies par okupekļa nojaukšanu arī laikos, kad vairumam tas šķita maz ticams. Viņu pūļu dēļ nu savai varēšanai ir noticējusi visa Latvija, svešķermenis no mūsu galvaspilsētas ir pazudis, un tā vietā aug politiskās nācijas mugurkauls.

Video no Nacionālās bibliotēkas 9.stāva, aptuveni 50 metru augstumā, kā krīt okupeklis, skatieties šeit. Video autors Kristians Luhaers, Latvijas Nacionālā bibliotēka.

 

Autors ir programmētājs, izdevējs