Ilustrācija — Māris Bišofs
Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 4
1
Pagātnes augšāmcelšana ir tikpat bezcerīga kā centieni izprast dzīves jēgu. Izjūtas atgādina bērnu, kurš mēģina satvert basketbola bumbu: tā nemitīgi izslīd no rokām.
Es maz atceros savu dzīvi, un tas, kas palicis atmiņā, nav nekas būtisks. Vairums domu, kas reiz šķita interesantas, bija nozīmīgas tikai laikā, kad tās radās. Pat ja ne gluži tā, šīs domas neapšaubāmi jau daudz veiksmīgāk ir izteicis kāds cits. Rakstnieka biogrāfija atklājas viņa valodas līkločos. Piemēram, atceros, ka desmit vai vienpadsmit gadu vecumā man ienāca prātā, ka Marksa tēze «esamība nosaka apziņu» ir patiesa, tikai kamēr apziņa nav apguvusi atsvešinātības mākslu; pēc tam apziņa kļūst patstāvīga un var gan regulēt, gan ignorēt eksistenci. Tajā vecumā tas neapšaubāmi bija atklājums, bet diezin vai to būtu vērts īpaši piefiksēt, un to, visticamāk, veiksmīgāk bija formulējuši citi. Un — vai ir tik svarīgi, kurš pirmais atkoda garīgo ķīļrakstu, kam par lielisku piemēru kalpo tēze «esamība nosaka apziņu»?
