Uģis Niedre. Pilsdrupu paēnā. Turaida. Muiža. Pagasts. Apkārtne. Zinātne, 2022.
Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 4
«Dzīvot vēsturē nozīmē dzīvot spēkus, kuri tā ir. Šie spēki parādījušies reiz dažādu cilvēku dzīvēs un laikmetu norisēs; tos atmodinot sevī, [es] turpinu vēsturi, spēku spēlē radot aizvien jaunus tēlus, domas, idejas, rīcības modeļus — pārradu dzīvi, dzīvoju jaunu dzīvi.» Tā, sekojot 19. gadsimta vācu filozofa, grāfa Hansa Ludviga Dāvida Paula Jorka fon Vartenburga domai, raksta 21. gadsimta latviešu filozofs Raivis Bičevskis.1 Neiedziļinoties vēsturisma problemātikā filozofijā vai filozofijas klātbūtnē vēstures rakstīšanā, tomēr ir jājautā: cik, rakstot «vēsturi», rakstošais patiešām dzīvo spēkus, kas patiesībā ir vēstures okeāns, un nevis konkrēto notikumu un tajos iesaistīto subjektu/objektu miriādes. Tieši šī okeāna viļņošanos, straumju plūdumu, no dzīlēm pa laikam augšuptiecīgo tektonisko plākšņu sadures detonāciju grib sajust vēstures tekstu lasītājs, ja nedzenas tikai pēc kuriozu un anekdošu kolekcijas. Ne katrreiz lasītāja gribējums rezonē ar rakstītāja intenci un prasmēm.
