Jābeidz spēlēties ar vērtēšanas kritērijiem mobilo sakaru iepirkumos

Ilustratīvs attēls
Dace Šafranska

Situāciju ar publiskā sektora iepirkumiem mobilo telekomunikāciju jomā var dēvēt par matemātisku spēli ar vērtēšanas kritērijiem, kas ilgst jau vairākus gadus. Lai gan tajā visbiežāk uzvar viens pretendents, zaudētāju ir daudz vairāk, jo cieš ne tikai godīga tirgus konkurence, bet arī sabiedrība kopumā.

Absurdi vērtēšanas kritēriji ir kļuvuši par galveno instrumentu, kā panākt, lai publiskajos iepirkumos varētu startēt un uzvarēt viens konkrēts komersants, rezultātā pasūtītājam maksājot augstākas cenas par mobilo sakaru pakalpojumiem, šķērdējot nodokļu maksātāju naudu, iznīcinot tirgus konkurenci un padarot iepirkumu procedūras par formālām.

Aizvadīto gadu laikā ir iezīmējušās vairākas spilgtas tendences, ko aizvien sistemātiski redzam atkārtojamies publiskā sektora mobilo sakaru iepirkumos. Piemēram, daudzos iepirkumos figurē prasības komersantam nodrošināt konkrētu bāzes staciju skaitu vai piešķirto radiofrekvenču lietošanas atļauju skaitu, klientu apkalpošanas centru skaitu u.tml.

Kā tas strādā? Piemēram, informācija parIKT telekomunikāciju pakalpojumu sniedzēju salonu skaitu ir publiski pieejama. Ieliekot iepirkumā to kā nozīmīgu vērtēšanas kritēriju, ir skaidrs, kurš no pretendentiem iegūs lielāko punktu skaitu un līdz ar to – lielākas izredzes uzvarēt. Lai gan jāuzsver, ka klātienes saloni praksē no pakalpojumu saņēmēju puses aizvien biežāk tiek aizstāti ar saziņu attālināti, t.sk. izvēloties kurjeru pakalpojumu, kas tikai vēlreiz apstiprina, ka salonu skaits ir mākslīgi uzturēts vērtēšanas kritērijs un tam reālajā dzīvē nav izšķirīgas nozīmes, domājot par saņemtā pakalpojuma kvalitāti. Vēl jāpiemin, ka bieži vērtēšanas kritērijos tiek iekļauta prasība nodrošināt iespēju pasūtītājam nomāt vismaz divdesmit dažādas klases mobilo tālruņu aparātus par cenu, kas nav lielāka kā pretendenta mājaslapā, lai gan šāds nosacījums nekādi nekorelē ar piedāvāto pakalpojumu kvalitāti. Un šie ir tikai daži no piemēriem.

Visbiežāk iepirkumos kā vērtēšanas kritēriju, kas, pēc pasūtītāja domām, liecina par mobilo sakaru pakalpojumu pieejamību un kvalitāti, redzam mobilo sakaru bāzes staciju skaitu noteiktos radiofrekvenču diapazonos. Šajā gadījumā pasūtītājs balstās vienīgi uz pieņēmumu, ka lielāks bāzes staciju skaits nozīmē lielāku varbūtību atrasties tuvāk kādai no tām, saņemot stiprāku signālu un vienlaikus – labāku pakalpojuma kvalitāti. Tai pat laikā pilnībā tiek ignorēts fakts, ka nepieciešamais bāzes staciju daudzums ir tieši atkarīgs no pakalpojumu lietotāju skaita mobilo sakaru tīklā. Mūsdienās, kad visi trīs mobilo sakaru operatori nodrošina pakalpojumu pieejamību 99% valsts teritorijas, bāzes staciju skaitam nav izšķirīgas ietekmes uz pakalpojuma kvalitāti.

Lai lieki neceltu jaunas bāzes stacijas, ierasta operatoru prakse ir aprīkot esošos torņus ar stiprākiem signāla raidītājiem, tādējādi nodrošinot sakarus krietni lielākā ģeogrāfiskā rādiusā. Respektīvi, “less is more”, jo no mazāka torņu skaita tiek nodrošināta sakaru pieejamība lielākā attālumā. Turklāt bāzes staciju uzstādīšana vai esošo paplašināšana notiek galvenokārt vadoties no tīkla noslodzes. Jo vairāk lietotāju un jo lielāks datu patēriņš, jo vairāk bāzes staciju nepieciešams. Taču pasūtītājam nav pieejama informācija ne par to, cik jaudīgi ir raidītāji, ne arī par to, cik noslogotas ir bāzes stacijas – pat, ja vienam operatoram to ir vairāk nekā citam, tās var būt pārslogotas lielāka klientu skaita dēļ, kuri visi intensīvi patērē, piemēram, mobilos datus. Līdz ar to skaitliski vairāk staciju ne vienmēr garantē pakalpojuma pieejamību un kvalitāti. Šajā gadījumā faktiski sanāk, ka pasūtītājs pieprasa komersantam nodrošināt noteiktu infrastruktūru, ne pakalpojumu, un nezinot virkni tehnisku detaļu par bāzes staciju tehniskajiem parametriem, noslodzi, apkalpoto klientu skaitu, tik specifiskus kritērijus nav iespējams objektīvi salīdzināt. Tāpēc var teikt, ka bāzes staciju skaita vērtēšana ir vienkārši ērta, bet absolūti neobjektīva un tirgus situācijai neatbilstoša prasība.

Netiek ņemti vērā arī Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas (SPRK) ziņojumi, kuros tā secinājusi, ka kopumā visu mobilo operatoru sniegto pakalpojumu kvalitāte atbilst, piemēram, SPRK veikto iekšzemes balss telefonijas pakalpojuma kvalitātes mērījumu vērtībām. Visi operatori joprojām saglabā augstu sniegto balss telefonijas pakalpojumu kvalitāti. Tāpat visi operatori ievēro minimālos datu lejupielādes un augšupielādes parametrus atbilstoši nozares standartiem ne vien Latvijā, bet arī ārvalstīs.

Jau 2019. gadā tika aktualizēts jautājums par iespējām uzlabot publisko iepirkumu praksi. Ministru kabinets apstiprināja plānu, kurā cita starpā bija paredzēts to uzlabot tieši mobilo sakaru pakalpojumu jomā. Satiksmes ministrijai tika uzdots izstrādāt vadlīnijas mobilo un fiksēto sakaru pakalpojumu iepirkumiem. Pērn šīs vadlīnijas kļuva pieejamas pasūtītājiem, iesakot neiekļaut tā dēvēto “bāzes staciju kritēriju” piedāvājumu vērtēšanas kritērijos. Novērojam, ka daži pasūtītāji patiešām ir uzlabojuši pieeju iepirkumu procesam, atsakoties no nepamatotiem kritērijiem, tādējādi nodrošinot godīgas konkurences iespējas iepirkumos visiem pretendentiem.

Bet, ja paraugāmies uz vairākumu, vadlīnijas netiek ņemtas vērā un iepirkumos visbiežāk figurē tās pašas absurdās prasības, par kurām esam runājuši jau līdz šim. Tāpat vadlīnijas aicina publisko sektoru veikt tirgus priekšizpēti, tomēr realitātē tas vispār nenotiek. Vērtēšanas kritērijos joprojām tiek iestrādāti pārmērīgi aprēķinu algoritmi. Pat tipisku sakaru pakalpojumu Iepirkumos tiek saliktas daudzas un dažādas tehniska rakstura prasības un kritēriji, kuriem pilnībā var atbilst tikai viens komersants. Šajos gadījumos citiem tirgus dalībniekiem nav nekādu izredžu konkurēt, pat piedāvājot pakalpojumus par baltu velti, jo cenai, kā izrādās, nav nozīmes.

Šādu publisko iepirkumu piemērs ir centralizētais Finanšu ministrijas iepirkums “Mobilo sakaru pakalpojums Finanšu ministrijai, tās padotības iestādēm un fiskālās disciplīnas padomei” ar ID Nr.FM2022/7 (CI). Finanšu ministrijas iepirkuma nolikumā ietvertos konkurences ierobežojumus pastiprina apstāklis, ka iepirkums ir centralizēts – konkurences ierobežojums attiecas uz visa resora jeb Finanšu ministrijas pakļautībā esošo iestāžu iepirkumiem. Tas nozīmē, ka ar ierobežojošu praksi tiek aptverta vairāku iestāžu apkalpošana, un tirgus daļa, kas pakļauta konkurences ierobežojumam, būtiski palielinās.

Manuprāt, katram pasūtītājam mobilo sakaru jomā būtu jāsaņem trīs vienlīdzīgi, individuāli sagatavoti un salīdzināmi piedāvājumi. Tiesa, šī brīža situācija burtiski “nokauj” komersantu vēlmi startēt iepirkumos, tāpēc ļoti ceram, ka no publisko iepirkumu un sakaru nozari uzraugošām ministrijām sekos reāli soļi, kas steidzami risinās situāciju, vienlaikus veicinot iepirkumu labās prakses vadlīniju piemērošanu.

 

Autore ir Bite Valsts un pašvaldību klientu apkalpošanas segmenta un IKT komercsegmenta pārdošanas direktore

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu