Scenogrāfe Katrīna Neiburga lugas nosacītību ir ietērpusi noplukuša bērnu laukuma estētikā. Aktieri Dāvids Pētersons, Vilis Daudziņš un Jānis Grūtups. Foto — Jānis Deinats
Izrāde Sliktie ceļi ir par zvērisko, ko karš atmodina cilvēkos
Rakstīt recenziju par Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrādītajiem Natalkas Vorožbitas Sliktajiem ceļiem teātra kritiķim nav tas vieglākais uzdevums. Teātrim, protams, mēdz būt dažādas funkcijas, bet šoreiz sarežģījums slēpjas skatītāju zālē — faktā, ka jauno iestudējumu laba daļa skatītāju skatās nevis kā teātra darbu, bet drīzāk kā pilsoniskās pozīcijas apliecinājumu, mirkli kopībai. Pret to, man šķiet, jāizturas ar vislielāko cieņu, un tā ir liela vērtība.
Vienlaikus — tas ir ļoti personisks skatīšanās veids, un starp izrādi, kas radusies daudzu skatītāju iztēlē (minu pēc sociālo tīklu atsauksmēm), un to, kas noris uz skatuves, ir arī būtiskas atšķirības. Tomēr kritiķim jāraksta par reālo, ne iztēloto. Tas šoreiz ir negaidītu pretrunu pilns.
