Īsts Latvijas alus!

Alus darītava Brālis strādā jau 20 gadus, saražo miljoniem litru gadā un par savu produktu saka: šeit nav nekādu mākslīgo vielu, īsts latviešu miestiņš

Smaržo kā kaltē, un nez kā ienāk prātā Skroderdienas Silmačos. Spoži katli milzu vēderiem raudzē sevī tonnām Brāļa. Van­gažnieki, kuri šeit ir uzticami darbinieki jau ilgus gadus, veikli rosās pie slīdlentes un paletēm. Tā ir neliela ekskursija pa alus darītavu Brālis pirms intervijas. Uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Bērziņš, komercdirektors Uldis Muižnieks un galvenais tehnologs Uldis Ziemelis lepnumā staro, rādot jaunākās — labākās iespējamās — vācu iekārtas, kas maksā miljoniem eiro. Nu tās liktas lietā latviešu alus ražošanā.

Divi ķecerīgi jautājumi, kas uzreiz ienāk prātā. Viens, vai darbiniekiem nav pārāk liels kārdinājums regulāri padzerties no mazā snīpīša, kurš brūža pieredzējušajam tehnologam ļauj kontrolēt produkta kvalitāti milzīgajos katlos? Otrs, vai te nevar notikt kā krimiķī Midsomeras slepkavības, kur kādā sērijā alus brūža mucā bija ievēlusies (vai speciāli ievelta) kāda persona — notikušo izmeklēja jaukais detektīvs Bārnabijs. Trīs vīri no Brāļa smejas.

Viņiem ir skaidras atbildes uz abiem jautājumiem. No snīpīša padzerties — ar mēru un bez regularitātes — darbinieki drīkst, turklāt ir pamats viņiem uzticēties. Brālis algo vietējo darbaspēku no netāliem ciemiem. Tas nozīmē, ka vecie darbinieki katru jauno pazīst un pirms darbā ņemšanas godīgi noraksturo. Zildeguņus šeit atpazīst ātri, viņi līdz darbam pie spožajiem katliem nemaz nenokļūst. Par «Midsomeras jautājumu» — tieši tāpēc latviešu brūža katliem ir vāki. Pat ja kāds vēlētos tajos ierāpties vai mudinātu kādu citu, tas nebūtu iespējams.

Īsais uzņēmuma dosjē ir šāds: darbību sāka pirms 20 gadiem, pamazām iekarojot vietu kā viens no Latvijas alus uzņēmumu topa piecnieka. Viena gada laikā Brālis spēj saražot vairāk nekā divus miljonus litru miestiņa. Visi trīs uzņēmuma īpašnieki ir Latvijas pilsoņi, ar to brūzis īpaši lepojas.

Kopumā alus nozares izaugsmi Latvijā skar izaicinājumi: tā cīnās, sevišķi gados jaunu pieaugušo aprindās, ar lielāko konkurentu — kokteiļu ražotājiem. Tomēr Brālis stabili turas uz kājām un strādā veiksmīgi. Līdzīgi kā saldējumam, arī alum vasara ir zelta laiks, bet Jāņi — apogejs. Strādājot divās maiņās augu diennakti, Brālis knapi spēj piepildīt patērētāju vēlmes. Lūk, ar to alus atšķiras no kokteiļiem: svarīgs ir dabiskais gatavošanas process, un to mākslīgi nekādi nevar paātrināt.

Brūzis piedāvā piecus sešus veidus filtrēta un nefiltrēta alus dažādos tilpumos, bet populārākais no tiem ir Brālis Gaišais. Foto — Ieva Salmane

Trūkums noved pie idejas

Pirmie desmit gadi Brāļa pastāvēšanas vēsturē biznesam bija smagi: lai ar alu pelnītu, nepieciešams apjoms. «Tu nevari no simt pudelēm nopelnīt. Tev jāpārdod, nosacīti runājot, miljons pudeļu, lai būtu peļņa,» stāsta alus ražotnes Brālis valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Bērziņš. Viņš ar alkoholu strādā jau gandrīz 30 gadu, bet tieši alus nozarē — kopš jaunās tūkstošgades sākuma.

Pirmos gadus Brālis cīnījās tā: vasarās pelnīja, bet ziemās palika mīnusos. Dar­biniekus tik un tā paturēja, algu maksāja. «Rakstījām VID vēstules, ka esam specifisks bizness. Mūs saprata: ziemā atlika nodokļu maksājumu. Visu samaksājām maijā, jūnijā,» — tā Mārtiņš.

Pēdējos septiņus astoņus gadus brūzis ir veiksminieks, lai arī piedzīvo nelielu produkcijas apjoma kritumu: vasarās nopelna daudz, ziemās ir grūtāk, bet finansiāli tiek noturēts labs balanss.

Vai alus bizness ziemā nevar iet citos virzienos, piemēram, piedāvāt gardus ogu dzērienus? Izrādās, atslēgas vārds ir «apjoms». Mārtiņš stāsta: «Savulaik vasarās esam tirgojuši ūdeni — mums ir ļoti labs ūdens, bet vasarās strādājam ar alu uz pilnu jaudu, un tad ūdeni nevaram pietiekami saražot, nevaram pelnīt kā ar blakus produktu.»

Ir alus ražotāji, kuri piedāvā kvasu, bet Brālis vēlas palikt pie pamatprodukta. Brūzis piedāvā piecus sešus veidus filtrēta un nefiltrēta alus dažādos tilpumos, bet populārākais no tiem ir Brālis Gaišais. Puse no visa ražojuma ir nefiltrēts alus, otra puse — filtrēts. «Nefiltrētais alus ir rentablāks — īsāks process,» skaidro uzņēmuma vadītājs.

Alkohola nozarē Mārtiņš Bērziņš nonāca 90. gadu vidū. Kā jauns profesionālis nokļuva alkohola vairumtirdzniecības bāzē — tā bijusi joma, kur var labi nopelnīt. «Tad vēl nestudēju — biju pabeidzis tehnikumu, jūra līdz ceļiem, ar alkoholu strādāt iepatikās. Tad vēl Latvijā nebija lielveikalu tīklu, Lubānas ielā pie Ulbrokas kapiem bija vairumtirdzniecības bāze, kur mazie veikali no Siguldas, Vangažiem un citām šī reģiona vietām brauca pēc alkohola,» atceras Mārtiņš. Apgrozījums bijis ļoti liels, peļņa laba, bet visam punktu pielikusi lielveikalu kultūras nostiprināšanās Latvijā — vairumtirgotāju skaits pieaudzis, tie strādājuši ar lielveikaliem.

Spraigā konkurence stiprā alkohola nišā Mārtiņa bāzei likusi pavērsties alus virzienā — sākuši piedāvāt lielo alus ražotāju produkciju: Bausku, Aldari, Tērveti. Arī alu no Lietuvas un Slovākijas. «Bet bija problēma: kā sākas vasara, alus trūkst. Tajā laikā pat lielie uzņēmumi nespēja saražot. Alu nevar sataisīt kā šņabi — vienā dienā, tam ir process 21 dienas garumā. Kad izdzer, atkal jāraudzē,» skaidro Mārtiņš. Tas viņu un dažus domubiedrus pagrūdis uz ideju ražot alu pašiem.

Tā trīs uzņēmīgi, jauni cilvēki nodibināja alus ražotni Brālis. Piesaistīja zinošu kolēģi, kurš iepriekš bija vadījis vienu no Latvijas lielākajiem alus brūžiem, — viņš saprata, kur iegādāties labas iekārtas un kā tehniski attīstīt ražošanu. Vēl cits kolēģis zinājis, kur nopirkt labas izejvielas. Šobrīd Brālis izmanto Latraps graudus. Līdz tam Latvijā nebija iesalnīcas, graudus latvieši pirka no lietuviešiem. «Esam sev definējuši: citu valstu [graudu ražotāji] tirgo mazliet lētāk, bet mēs tik un tā pirksim latviešu,» — tā Mārtiņš. Apiņus Brālis pērk Vācijā, jo mūsu pašu apiņiem nav raksturlielumu, kas nepieciešami alus ražošanai, — to nosaka laikapstākļi.

Trešais svarīgais jautājums, lai ķertos pie alus biznesa: stratēģiski laba vieta, kur veikaliem un individuālajiem pircējiem ērti piebraukt. Rīgas tuvumā pie apvedceļa tāda vieta atradās, sākotnēji tā nebija Vangažos. Šeit «izpeldēja», iespējams, vissvarīgākais jautājums alus nozarē — ūdens kvalitāte. Labam alum nepieciešams izcils ūdens, bez tā visi pūliņi velti un biznesa veiksme nespīd. Sākotnēji iecerēto ražotnes vietu Brālis dabūja mainīt tieši ūdens kvalitātes dēļ. Šeit, Vangažos, kur jau ilgus gadus brūzis strādā, ūdens no dziļurbuma ir ļoti garšīgs.

Kas alus biznesā galvenais? Saprast, kam savu produktu pārdot. Izaicinājums ražojot ir gan apjoms, gan derīguma termiņš. Brāļa produkcijai tas caurmērā ir 90 dienas. «Maz,» alus darītavas vadītājs skaidro. Lielo ražotāju alum termiņi ir līdz pat pusgadam, gadam. «Neizmantojam stabilizatorus un koncentrātus. Raudzējam un pildām,» — tā Mārtiņš.

Tātad katram alus ražotājam jāsaprot, kam savu produktu pārdos. Brālim bija jāsāk ar nosaukumu. Alus nosaukumi bieži tiek pieskaņoti ražotnes vietai, bet Inču­kalns, Vangaži skanēja ķeburaini — veikalā bez mēles mežģīšanas nepaprasīsi. «Sā­kumā mēģinājām palaist Inčukalna alu kā šķirni — neaizgāja,» atzīst Mārtiņš. Tad nāca ideja no tautasdziesmas: «Alutiņi, vecais brāli, tu par mani vecākais…»

Kopš brūža pirmsākumiem rūpīga pieeja bijusi arī etiķešu dizainā: gājuši uz arhīvu, skatījušies, kā izskatījies barona fon Volfa brūzis tajos laikos, kad Inčukalnu sauca Hincenberga jeb Kaķu kalns. Savas etiķetes veidojot, Brālis iedvesmojās gan no vietējās vēstures, gan Bavārijas alus kultūras, kas viņiem tuva, — katram etiķetes malas izliekumam, ornamentam ir nozīme.

Kad Brāļa īpašnieki sāka savu biznesu, bija pavisam citi apstākļi nekā šodien: vēl tūkstošgades mijā aizdevumu ražotnes iekārtām bankas deva tikai tad, ja bija, ko ieķīlāt. Tā tika likts lietā privātais nekustamais īpašums. Pagāja divi gadi, kamēr pļavu pie Vangažiem sagatavoja ražotnes vajadzībām, ierīkoja komunikācijas, sagaidīja no Vācijas iekārtas, uzbūvēja ēku.

Ražo mazāk, bet veiksmīgāk

Pagrieziena punkts alus darītavas vēsturē bija ap 2004.—2006. gadu, kad cita pēc citas apsīka alkohola vairumtirdzniecības bāzes — to izraisīja jau minētā lielveikalu ienākšana Latvijā. Līdz tam biznesa darbība bija samērā vienkārša: ražo un pārdod vairumtirgotājiem, taču jaunajos apstākļos nācās veikt ieguldījumus un mainīt tirgošanas veidu. Proti, pašiem produkcija bija jāpiedāvā veikaliem, pašiem jāizvadā prece. Drīz izlemts atvērt arī veikalu pie ražotnes — darbojas kopš 2008. gada. Tā izrādījusies liela veiksme: cilvēki brauc garām rūpnīcai un grib alu. Mazajā veikaliņā Brālis gadā apgroza aptuveni 25% visu ienākumu.

Ko alus uzņēmumam nozīmē attīstība — vai biznesa veiksmi var izmērīt litros? «Ir nianses,» Mārtiņš saka. «Ja ražojam viena veida alu, varam saražot ļoti daudz. Taču mums ir gaišais alus, tumšais alus, 0,5 l un 2 l pudelēs — katru dienu kaut kas cits.» Biznesa valodā tas nozīmē, ka sākotnēji ražojuši vienu alu, pārdevuši lielā apjomā vairumtirgotājiem, bet nopelnījuši salīdzinoši maz — cena bija nospiesta zema. «Sākumā bija zaudējumi,» Brāļa vadītājs atklāj. Peļņa sākusies ar ceturto piekto darbības gadu. Toreiz pārdevuši par vienu miljonu litru vairāk alus nekā tagad. Toties tagad sortiments ir lielāks un peļņa arī lielāka. Brāļa produkciju vara atrast Rimi, Elvi, Top! Tikko Brāli uzrunājis arī Lidl, ar ko alus darītava ļoti lepojas. «Aizvedām savu divlitrīgo alu, smukās pudeles,» saka Mārtiņš. Šīs stikla pudeles uzņēmums iepērk Austrijā, tās rūpīgi izmeklētas starptautiskās izstādēs. «Kad sākām strādāt, pudele maksāja 54 centus. Tagad 80 centus,» Brāļa vadītājs uzmet domīgu aci pircēju iecienītajām 2 l skaistulēm, kas gozējas uz paletēm aiz biroja loga.

Vai alus biznesā Latvijā uz konkurentiem skatās nikni? «Visi esam pazīstami un draudzīgi,» saka Mārtiņš. «Katram alum savs dzērājs. Protams, cilvēki pamaina [zīmolus], tu nevari visu laiku vienu alu dzert, bet Latvijā ražotāji tirgo ne tikai savu, bet arī cits cita produkciju. Tas ir normāli.» Cīņa esot tikai par vietu veikalu plauktā.

Tieši gados jaunu pieaugušo piesaistīšana būs uzņēmuma izaicinājums tuvākajos gados. Lieta tāda, ka jaunieši labprātāk dzer krāsainos kokteiļus ar jautru nosaukumu, krāsu un smaržu, kamēr dabiskais produkts — alus, kura sastāvā nav spirta un esenču — viņu uzmanību bieži vien nepiesaista. Latvijas alus ražotāji kā vieglā alkohola pārstāvji vēlētos taisnīgāku attieksmi no valdības. Proti, atcelt akcīzes nodokli. Citādi sanākot sūra konkurence ar stiprā alkohola ražotājiem, kam ir spēcīgs lobijs.

Vai alkohola bizness krīzes nepārcieš vieglāk kā daudzi citi biznesi? Piemēram, aptaujas par pandēmijas laika ieradumiem liecina, ka cilvēki, strādājot no mājām, alkoholu patērējuši vairāk. «No vienas puses, saka, ka cilvēki krīzē dzer,» Mārtiņš ir vaļsirdīgs. Piemēram, 2008.—2009. gada finanšu krīzē cilvēki tiešām turpinājuši dzert alu, lai arī naudas makos bija mazāk. «Tā kā mūsu uzņēmumam nebija nekādu aizņēmumu, nekādu milzīgu pirkumu, mēs tikām cauri labi.» Kā ir tagad? «Pandēmijā citādi — alu dzēra mazāk. Pirmkārt, uz veikaliem gāja mazāk. Otrkārt, krogi bija ciet,» skaidro Brāļa vadītājs. Krogi ar lejamo alu veido apmēram ceturto daļu uzņēmuma apgrozījuma.

Jāņu laiks Brālim ir karalisks — 20% visa gada produkcijas tiek nopirkta tieši tad. Spēj tik ražot! Pats Mārtiņš Līgo naktī nogaršos kausu Brālis Bitter — tas ir viņa mīļākais alus.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Ziņa no jauna klienta, kurš vēlas savos plauktos redzēt Brāļa alu. Pēdējais labais spēriens bija zvans no Lidl.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Visas olas nevar likt vienā grozā. Brūža pirmajos darbības gados lielu sava tirgus daļu atdevām pāris lieliem tirgotājiem. Tas noveda pie pašapmierinātības un vairāk vai mazāk klientu diktētiem nosacījumiem.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Brauciet uz starptautiskām nozares izstādēm! Centieties klātienē iepazīties ar piegādātājiem un klientiem! Ļoti svarīgi ir personiski zināt, ar ko sazvanies vai saraksties.»