Abas karalienes ir pilnīgi pretstati — Danas Bjorkas staltā, kustībās skopā Elizabete un Jekaterinas Frolovas sīkā, atsperīgā Marija. Pbulicitates foto
Izrādei Lai dzīvo karaliene, vivat! Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī ir stiprs kodols – lielisku aktrišu pārliecinošas lomas
Kaut arī Sergejs Golomazovs ir Krievu teātra galvenais režisors jau gadus piecus un iestudējis krietni vairāk par desmit izrādēm, bija grūti uztaustīt kādu viņa daiļrades tēmu, rokraksta savdabību. Šajā ziņā stāsts par Skotijas Mariju Stjuarti un Anglijas Elizabeti Tjūdoru Roberta Bolta lugas Lai dzīvo karaliene, vivat! iestudējumā krietni vien palīdzēja, ļaujot saskatīt režisora paņēmienu kopumu. (Starp citu, daudzi būs šo lugu redzējuši pagājušā gadsimta 90. gados Nacionālajā teātrī, kur to iestudēja Mihails Kublinskis. Toreiz Lāsma Kugrēna un Indra Roga dublējās, spēlēdamas abas karalienes.)
Pieķerot klāt Golomazova uzvestās izrādes Stepančikovas ciems, Tilts Rīga – Holivuda, 1900. Leģenda par pianistu, atklājas, ka spēle, pat spēlēšanās vai rotaļāšanās ir viens no režisora galvenajiem skatuves dzīves organizēšanas principiem. Šis ir tikai teātris, un aktieri ar skatītājiem vienojušies, ka uz dažām kopā pavadītām stundām pieņems spēlēšanos par īstenību. Tālāk jau režisors šo īstenību veido, izmantojot palaikam ļoti daudzus spēles kauliņus jeb aktierus. Ikvienam kā tādam ričurača metamkauliņam ir sava vērtība — kādam divnieks, citam piecnieks — un sava ierobežota vieta kopējā ainavā. Vai «kauliņam» izdosies pārvarēt stingro hierarhiju un ne mazāk stingro vienas raksturiezīmes rāmīti, tas jau ir atkarīgs no aktiera personības, pievilcības un izdomas. Pieņemu, ka režisors šajā ziņā nevienam palīdzēt negrasās.
