Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 2
Brīdī, kad iegādājos Pārcēlājus un sāku lasīt, pasaule jau šķobījās un gatavojās plīst pa vīlēm, bet šāvieni vēl nebija atskanējuši. Biju tikusi līdz trešajam — Laimoņa Pētersona — stāstam, kad sākās Krievijas karš Ukrainā. Mani nepārņēma «sirrealitātes sajūta» un nepiemetās bezmiegs, jo atšķirībā no lielas sabiedrības daļas nekad neesmu dzīvojusi ilūzijās par to, kas ir Krievija un ko no tās var sagaidīt. Protams, brīdī, kad okupantu armija šķērsoja Ukrainas robežu, «redzēsim, kas būs» sajūtu nomainīja daudz skaudrākā «kas tagad būs?». Arī man bija jāuzdod sev jautājums — ko darīt, ja «vaņkas» uzvarēs? Veči paņems šaujamos un aizies karā, bet kur mums, sieviešiem, likties? Tālu aizmukt var neizdoties, bet negribas arī gaidīt, kamēr uzsēdina uz sētas mieta turpat pagalmā…
Grāmatu tomēr izlasīju līdz galam un šīs rindas rakstu cerībā, ka pašreizējo Krievijas caru paraus velns un tā pavisam atgriezīsies Maskavas kņazistes kādreizējās robežās.
Pārcēlāji ir stāsts par to, ka cilvēku, kuri spēj rīkoties, vienmēr ir mazāk nekā to, kuri gaida, lai kāds kaut ko izdara viņu vietā. Tikpat lielā mērā tas ir stāsts par profesionālismu, jo ar pliku drosmi vien nepietiek. Ērikam, Pēterim, Laimonim, Žanim, Eduardam un citiem pārcēlājiem viņu riskantā misija izdevās tāpēc, ka viņi bija sava amata speciālisti ar pieredzi. Tikai tāpēc bija iespējams atklātā jūrā saremontēt laivu, pilnu ar izmisušiem cilvēkiem, neuzskriet uz piekrastes akmeņiem un sēkļiem, atrast pareizo ceļu no Kurzemes krasta līdz Zviedrijai. To der atcerēties ikvienam arī mūsdienās un jebkurā sfērā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.