Elīna Bākule-Veira. Tas ods meklē mani kopš 1981. gada. Orbīta, 2021.
Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 2
Līdzīgi kā Elīnas Bākules-Veiras debijas krājumā Zilonis okeāns (2015), kas izpelnījās Latvijas Literatūras gada balvas atzinību, arī jaunajā veikumā Tas ods meklē mani kopš 1981. gada (2021) nozīmīgu lomu spēlē bērnības pieredze un bērna pasaules uztvere. Šis aspekts pieteikts krājuma nosaukumā, kas šķietami norāda uz zināmu autobiogrāfiskumu. To vēl vairāk paspilgtina fakts, ka autore nudien dzimusi 1981. gadā. Tomēr Bākule-Veira mums piedāvā nevis secīgu naratīvu, bet radikāli asociatīvu un vienlaikus emocionāli siltu poētiku ar minimālisma iezīmēm.
Ar minimālisma estētiku viņas dzeju saista virzība uz tādu valodu, kurā ir pēc iespējas precīzāki tēli un novērojumi, kas paredz arī teksta apjoma sarukšanu līdz dažām rindām (jaunajā krājumā ir diezgan daudz darbu, kas ir ne vairāk kā četras rindas gari). Bākules-Veiras dzeju būtībā raksturo tiekšanās pēc izteikuma pašpietiekamības jeb pēc tā, ko Romans Jakobsons dēvē par «valodas poētisko funkciju» un kas lasītājam liek svārstīties starp vārdiem kā estētiskām vienībām un valodu kā realitātes attēlojumu. Valodas poētiskā funkcija veido pretstatu valodas instrumentalizēšanai ikdienišķā saziņā. Lai gan šādā veidā nešaubīgi iespējams sniegt vispārēju dzejas definīciju, Bākule-Veira poētisko funkciju pastiprina tieši ar minimālismam raksturīgiem paņēmieniem, proti, īsu teikumu vai pat atsevišķu skaņu un vārdu izmantošanu garāka teikuma vietā. Tāpat jāmin dzejoļu «ieguldīšana» lapas plašajā, baltajā laukā, kas simbolizē klusumu. Šī pieeja autorei ļauj spoži izgaismot un ieskandināt atsevišķus viņai būtiskus tēlus, piemēram, Māja ar snuķi (35), Pēkšķ pīle (36), Daži mākoņi (47), Īsts ūdens bļodā (49). Turklāt katram no šiem tēliem dota sava rinda, sava telpa, kurā apliecināt poētiskumu.
