Cilvēka kodols • IR.lv

Cilvēka kodols

Džena Andersone. Dadži. Zvaigzne, 2021.
Arnis Koroševskis, Domuzīme

Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 2

 Laikā, kad tumsa ārda, šķeļ un apslāpē gaismu, bet disharmonija vai dažādi satricinājumi nereti ņem virsroku pār mieru un līdzsvaru, gadumijā iznākušais Dženas Andersones debijas krājums Dadži šķiet vairāk nekā iederīgs.

Ievērojamu krājuma daļu veido salīdzinoši īsi, pāris lappušu apjoma stāsti ar ļoti koncentrētu un dinamisku vēstījumu. Tiem līdzās garie stāsti rada zināmu kontrastu, taču krājumam kopumā šāda formāla daudzveidība nebūt nenāk par sliktu — autore prasmīgi atklāj sižetu, tādējādi radot lasītājā nepārejošu interesi un intrigu. Lai ielūkotos vienā no krājuma vadmotīviem — izmisumā un skaudrā vientulībā —, stāstos ieguldīts rūpīgs tēlu psiholoģijas darbs, meistarīgi izstrādāti iekšējie monologi un retorika. To varētu dēvēt par atgriešanos pie klasiskas psiholoģiskās prozas, kas pārradīta modernā veidolā. 

Sākotnēji šāds stāstu veids liek domāt par tām tendencēm, kuras pēdējo septiņu gadu laikā visai konsekventi aizsākuši un turpinājuši vairāki prozas autori — Jana Egle, Dace Vīgante, Lienīte Medne-Spāre, Vladis Spāre, Laura Vinogradova, arīdzan Ilze Lāce un Vija Laganovska; tomēr, iedziļinoties rūpīgāk Andersones stāstos, top skaidrs, ka tie ievērojami atšķiras no minēto rakstnieku bagātīgā devuma. Krājumā Dadži apvienoti gan psiholoģiskās drāmas elementi (lielākajā daļā stāstu dominē noteiktas sociālas problēmas — vardarbība ģimenē, alkoholisms, pedofilija, noziedzība, dažādas mentālās veselības novirzes u. c.), gan detektīva, trillera un pat mistērijas aizmetņi. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu