Žurnālists Volodimirs Birjukovs telefona klausulē no Kijivas izklausās možs un pat priecīgs. Dzīve sākusi atgriezties nosacīti normālās sliedēs. Cita starpā, viņš strādā par pasniedzēju kādā Kijivas augstskolā, kur māca studentiem audioproducēšanu un kā uzvesties kameras priekšā. Mācības gan notiek attālināti, un kara dēļ viņš ļauj studentiem nenodot mājas darbus reizi nedēļā, bet nepieciešamības gadījumā visu atlikt līdz semestra beigām. Neliek nevienam nulles kā agrāk.
«Protams, ir sarežģīti, sākam stundu astoņos no rīta pēc Kijivas laika, bet students varbūt atrodas Portugālē, un viņam ir seši no rīta,» stāsta Volodimirs. «Es taču nevaru pārmest, ka viņš samiegojies. Nezinu, kādi kuram ir dzīves apstākļi šobrīd, lai kur viņi atrastos. Tāpēc cenšamies nākt pretim.»
Taču karš nav beidzies, lai kā arī kijivieši steigtos atpakaļ, spītējot mēra Vitālija Kličko aicinājumiem pagaidām vēl galvaspilsētā neatgriezties. 16. aprīļa naktī Volodimiram to atgādināja sprādzieni netālu no mājas, kurā viņš dzīvo. Atriebjoties par kreisera Moskva nogremdēšanu, Krievijas armija izšāva sešas raķetes uz rūpnīcu Vizar, kurā ražotas raķetes Neptūns vai vismaz to komponentes.
«Es nebiju mājās. Biju aizbraucis pie mammas uz centru, sākās komandantstunda, un vairs lāgā netiku mājās. Par sprādzieniem izlasīju vēlāk mūsu mājas čatā. Visā rajonā uzreiz pazuda elektrība, gāze, sakari, pilnīgi viss,» stāsta Volodimirs. «Drošības labad nākamās pāris dienas padzīvoju pie mammas. Neko jau nevar zināt. Krieviem ir paradums šaut atkārtoti pa to pašu vietu.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.