Rīgas atbalsta centrs Ukrainas iedzīvotājiem Kaļķu ielā. Foto - Paula Čurkste, LETA
Pagājušā gada augustā ap deviņiem no rīta saņēmu zvanu, ka uz robežas saistībā ar krīzi Baltkrievijā atrodas bēgle, sieviete ar invaliditāti it kā bez kājām, un robežsargi nezina, ko ar viņu darīt, jo bēgļu centrs neesot cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem un aprūpes vajadzībām piemērots. Ātri apdomājot Rīgas resursus un iespējamos legālos risinājumus, sazinājos ar kolēģiem un piedāvāju kā risinājumu sieviešu patversmi. Nodevu Iekšlietu ministrijas pārstāvjiem visus kontaktus un uzskatīju, ka situāciju atrisināju.
Liels bija mans pārsteigums, kad ap desmitiem vakarā vēlreiz saņēmu no kolēģiem domē zvanu, kurā visa situācija tika stāstīta atkārtoti. Uz manu jautājumu, kāpēc ir pagājusi visa diena, bet cilvēks nav aizvests tur, kur gaida siltums, ēdiens un drošība, atbildes nebija. Joprojām nezinu, kur nabaga sieviete tika turēta vairāk nekā 14 stundas, taču gribu piebilst, ka, nonākot Rīgas pakalpojumā, noskaidrojās - kājas sievietei ir, tikai ir deformētas, un jautājumu, kā Iekšlietu ministrija kompensēs atbalsta sniegšanu un aprūpi šai sievietei, risinājām vēl vairākus mēnešus.
Kāpēc šo stāstu? Tāpēc, ka pusgadu vēlāk Krievijas Federācija iebrūk Ukrainā un pilnīgi visiem, šķiet, ir skaidrs, ka šie notikumi novedīs pie lielākas vai mazākas bēgļu plūsmas arī pāri Latvijas robežai.
Man jau reiz ir nācies pieredzēt absolūtu valsts (atvainojiet!) impotenci un nespēju tikt galā ar viena bēgļa vajadzībām, tāpēc neloloju cerību, ka šajā reizē būs kādi uzlabojumi. Un tomēr valdība un Iekšlietu ministrija mani spēja pārsteigt! Tādu darbības imitāciju un absolūtu plāna, redzējuma un izpratnes trūkumu negaidīju pat pēc tā, ka valdība, pandēmijas apstākļos dzīvojot pusotru gadu, nebija paredzējusi trešo Covid-19 vilni. Par to runāja visi, par to ne reizi vien brīdināja, taču plāna nebija un šo “negaidīto” situāciju novembrī risināja, piesaistot pašvaldību. Toreiz Rīga reaģēja ātri.
Četrus mēnešus vēlāk, kad jau vairākas nedēļas Ukrainā plosās nežēlīgs karš un visiem ir pilnīgi skaidrs, ka bēgļu plūsma uz visām Eiropas pusēm turpināsies un neizsīks, Latvijas valdība aizvien nespēj saņemties un beidzot sākt mērķtiecīgi strādāt.
Jautājums – kam valstī ir pienākums gādāt par bēgļu uzņemšanas procesa koordināciju? Globāli ikviens atbildētu, ka tā ir Iekšlietu ministrijas atbildība. Realitātē šobrīd šī procesa izveide, koordinācija un finansējums ir uzlikts uz pašvaldības pleciem. Ko dara Iekšlietu ministrija? Stāsta, ka viņiem ir plāns, kā uzņemt 10 000 bēgļu un nupat, nupat būs gatavs plāns arī, kā nodrošināt 40 000 bēgļu uzņemšanu. Man tikai jautājums - kur tas plāns ir?
Pa to laiku, redzot, ka valdībai nepieciešams laiks koordinēt un izveidot sistēmu, kas veiksmīgi darbotos bēgļu krīzes situācijā, Rīgas pašvaldība piedāvāja kļūt par partneri un palīdzēt valstij šo sistēmu izveidot. Skaidrs, Rīga noteikti ir centrālā vieta, uz kuru vedīs lielākā bēgļu plūsma, mēs ne reizi vien esam pierādījuši, ka pašvaldības darbinieki spēj operatīvi reaģēt un galu galā – cilvēcīgi mēs visi saprotam, ka garām diskusijām nav vietas brīdī, kad pie durvīm klauvē cilvēki, kas bēg no kara. Nu esam nonākuši situācija, ka visi var, bet vienīgie, kas nevar ir valdība.
Piemēram, Robežsardze sastapās ar straujāku cilvēku pieplūdumu nekā gaidīja, saprotot, ka nespēj tikt ar to galā, tā vietā, lai sakārtotu robežu un izveidotu sistēmu patvēruma meklētāju reģistrācijai, Kongresu namā vairs nevienu bēgli pat nereģistrēja, bet tikai pārbaudīja dokumentus. Ko tas nozīmē?! Šis kļuva par iemeslu, kādēļ Latvijā šobrīd uzturas iespējams līdz pat 10 000 nereģistrētu bēgļu. Reģistrācija nodrošina to, lai cilvēki pārredzamā nākotnē iekārtotu savu dzīvi šeit vai citur Eiropas Savienībā. Informācija par to viņiem būtu jāsaņem oficiāli no uzņemošās valsts, nevis jāsalasa informācijas drumslas no malu malām.
Ukrainas bēgļu atbalsta centrā pašvaldības nodrošināts darbinieks – kasieris izsniedz skaidrā naudā krīzes un GMI pabalstu bēgļiem. Viņu apsargā pašvaldības policija. Iekšlietu ministre pat nesaredz savas līdzdalības nozīmi šajā procesā. Nemaz nerunājot par to, ka atbildīgajiem dienestiem būtu jāizsniedz ukraiņiem uzturēšanās atļaujas, kurās būtu ietverti šiem cilvēkiem arī personas kodi. Bet nē, viņiem izsniedz vīzas, kuras kodus nesatur.
Rīga ir pieņēmusi darbā papildu darbiniekus, kas apgūst dažādu sistēmu un procesu darbību, lai bēgļiem izsniegtu personas kodu. Tikmēr Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē acīmredzot neatrodas darbinieki, kas palīdzētu sakārtot procesu raitāku virzību – taču ir piešķirts papildus finansējums 427 000 eiro.
Rīgas sociālie darbinieki jau kopš pirmo bēgļu ierašanās Rīgā ir strādājuši dubultu slodzi, palīdzot gan ukraiņiem, gan strādājot ar Rīgas iedzīvotājiem, kuru vajadzības arī nekur nav pazudušas. Bāriņtiesas locekļi Rīgā līdz šim ir sagatavojuši vienpersoniskus lēmumus par aizbildnības piešķiršanu 154 bēgļiem bērniem un gatavo vēl. Viena šāda lēmuma sagatavošanai nepieciešamas apmēram deviņas darba stundas – tātad jau 1500 papildus darba stundas. Taču rīdzinieku dzīve neapstājas un palīdzība ir vajadzīga arī pilsētas iedzīvotājiem. Bāriņtiesas locekļu un sociālo darbinieku skaits ir ierobežots. Un tad mēs no Ministru kabineta pagājušajā otrdienā uzzinām, ka valsts šobrīd nav gatava apmaksāt šo pašvaldības darbinieku darbu. Labi, ka Saeima pēc kolēģu iesaistes ātri šo kļūdu laboja.
Tikmēr praktiski visi ministri ir bijuši Ukrainas bēgļu atbalsta centrā, visi ir redzējuši milzīgo pašvaldības darbinieku un brīvprātīgo darbu, kas ir ieguldīts, lai Latvija cienīgi uzņemtu šos patvēruma meklētājus, gandrīz katrs ir uzņēmis selfiju vai fotoreportāžu par svarīgo vizīti. Un ir patiešām ļoti ērti, ka tavus pienākumus idejas vārdā pilda kāds cits. Rīga, izveidojot un vadot Ukrainas bēgļu centru, ir pierādījusi, ka spēj plānot resursus, operatīvi reaģēt un stratēģiski novērtēt krīzes situācijas. Ar savu līdz šim praksē iegūto pieredzi mēs noteikti spēsim dot vērtīgu pienesumu bēgļu krīzes jautājumā arī nacionālajā līmenī. Tāpēc aicinām valdību šoreiz nebaidīties no ekspertu viedokļa, bet ņemt pašvaldību talkā un ieklausīties, lai bēgļu krīzi pārvaldītu gudri un mērķtiecīgi.
Autors ir Rīgas domes Sociālo jautājumu komitejas vadītājs (Progresīvie)
