Mērs Staķis: Rīgas attīstības plāns tiek norauts uz gadiem

Kāpēc Rīgas mērs Mārtiņš Staķis 24. martā izstājās no paša dibinātās politiskās kustības Par! un nolēmis tuvākajā laikā nevienai partijai nepievienoties? Kāpēc viņš dienu iepriekš pieņemto ministra Artūra Toma Pleša lēmumu apturēt Rīgas teritoriālo plānojumu uzskata par netaisnīgu un nekonsekventu? Un ko mēra un ministra lēmumi nozīmē rīdziniekiem un pilsētas attīstībai? Par to pirmdien, 28. martā, iztaujājām Mārtiņu Staķi, tiekoties klātienē viņa darba kabinetā Rātsnamā.

 

Kā jūsu izstāšanās no partijas ietekmēs Rīgas domes darbu? Vai esat drošs par domes vairākuma atbalstu jums kā mēram?

Jebkurš mērs, vai viņam ir partijas piederība vai nav, ir amatā tad, ja viņam ir 51% atbalsta. Tāda ir mūsu vēlēšanu sistēma. Manā gadījumā četras partijas man personīgi un viena partija vairāk publiski ir teikusi, ka mēs strādājam tādā pašā sastāvā, kā līdz šim, partijas turpina atbalstīt mani. Mans darbs viņus apmierina.

Tātad nav pamata nekādām bažām no jūsu puses?

Nē, man šobrīd tādu signālu nav.

Vai jūsu izstāšanās no partijas, kas ir pārstāvēta valdības koalīcijā, nemazinās iespējas īstenot pārmaiņas Rīgā, piemēram, piesaistīt investīcijas?

Man šobrīd ir sajūta, ka tieši pretēji. Īpaši tāpēc, ka šis ir vēlēšanu gads. Skaidrs, ka šīs politiskās greizsirdības nospēlē savu lomu. Manuprāt, tieši tas, ka es ļoti skaidri definēju, ka neplānoju stāties citā politiskā partijā un nepiedalos vēlēšanās, noņemu no sevis kaut kādas iespējamās politiskās greizsirdības, īstenībā varbūt pat ļauj man daudz vienkāršāk un atklātāk runāt ar valdības pārstāvjiem.

Kā tieši jūs nonācāt pie lēmuma izstāties no partiju apvienības Attīstībai/Par! — vai tas ir saistīts tikai ar VARAM lēmumu apturēt Rīgas teritorijas plānojumu, vai varbūt bija vēl citas aizkulises šim lēmumam?

Šeit varbūt ir jāpaiet kādus pāris soļus atpakaļ. Un četrus gadus. Tas ir ļoti svarīgi, lai saprastu, kas ir partija Latvijas attīstībai, kam tā tic, ko apbrīno. Un tā ir Šķēles Tautas partija. Tas, ko viņi vēlas kā partija paveikt, ir kaut kas līdzīgs — jaudīga, labi organizēta partija, kurā liela loma ir arī aizkulišu darbībām, kura spēj piesaistīt spēcīgus kadrus. Un kura spēj noorganizēti arī ļoti spilgtas kampaņas. Tai pašā laikā, nāk līdzi arī viss tas, ko redzējām Tautas partijai un kas mums kā sabiedrībai nepatika. Ļoti skaidra varas vertikāle, var pat teikt — piramīda. Nekautrēšanās izmantot administratīvos resursus un amatus, lai realizētu savus mērķus. Un tai skaitā lojalitāte pāri visam. Un cilvēki, kuri vēlas būt neatkarīgi, tiek sodīti.

Es neiebilstu, jo šis sods ir nu, teiksim, kāds neapstiprināts saistošais noteikums vai opozīcijai nez kāpēc ir ļoti liela pretimnākšana. Tas piederas pie politiskās spēles un man par to nav iebildumu. Mana sarkanā līnija ir tajā brīdī, ja šī varas demonstrācija sāk skart Rīgas iedzīvotājus. Šis plāns ir ļoti konkrēta lieta, kas skar visu milzīgo pilsētu, faktiski katru iedzīvotāju, investorus. Domāju, ka šī lēmuma apjoms un mērogs patiesībā šobrīd vēl tā īsti nav aptverams. Man jau šobrīd sāk zvanīt arhitekti, kuri saka — kas tagad notiks? Kad man atsūtīja šo rīkojumu, un es ieraudzīju, kas patiesībā ir pieņemts… Uzskatu, ka sarkanā līnija tika pārkāpta.

Jūs pametāt tādu interesantu pavedienu — ja gribi būt neatkarīgs, tu tiec sodīts. Vai vēl tur kas slēpjas apakšā?

Nē, esmu definējis visai skaidri, ka mēs varam runāt par visu kaut ko. Bet lēmumu pieņemu es tā, kā uzskatu par labu esam, kam piekrīt mana koalīcija, atbilstoši savam vēlētāju dotajam mandātam. Acīmredzot tā ir neatkarība.

Vai partiju apvienībā vai partijā jau iepriekš brieda nesaskaņas? 

Redziet, lielākas vai mazākas nesaskaņas mums ir bijušas nepārtraukti, par tām jau bijis arī publiski zināms. Katru reizi, kad šīs nesaskaņas parādās, tās partijas iekšienē tiek diezgan sekmīgi, ja tā varētu teikt, nokoptas. Manuprāt, šī ir tā reize, kurā es nevarētu piekrist, ka tās vienkārši tiek nokoptas. Manuprāt, tieši izejot no šīm pozīcijām ārā un parādot, ka tā ir problēma, efekts būtu daudz, daudz labāks.

Jūs neatbalstījāt Par! lēmumu Saeimas vēlēšanās šogad startēt kopā ar Latvijas attīstībai, bet atbalstījāt sadarbību ar Progresīvajiem, kas ir jūsu partneri domes koalīcijā. Kāpēc šāda nostāja? Kādus trūkumus saskatāt LA un plusus Progresīvajiem?

Redziet, tā gluži nav. Līdz šim esmu, kā saka, labi ierakstījies arī partijas disciplīnā. Jā, es būtu gribējis, lai mēs ejam kopā ar partiju Progresīvie. Man liekas, ka mūsu sadarbība Rīgas domē ir ļoti laba. Manuprāt, mums ir daudz vairāk līdzīga ar partiju Progresīvie, nekā ar partiju Latvijas attīstībai.

Tajā pašā laikā es respektēju valdes lēmumu. Esmu arī pats daļa no šīs valdes, un es respektēju biedru aptauju, kurā tomēr vairākums bija par to, ka jāturpina sadarbība ar Latvijas attīstībai. Un es tādēļ netaisīju drāmu. Mana drāma ir saistīta ar ko citu — es nesaprotu, kādēļ viena apvienība ir gatava tik daudz ko upurēt, riskēt ar savu reputāciju, riskēt ar saviem biedriem, manuprāt, arī ar sirdsapziņu, viena būtībā sīka jautājuma dēļ. Un tās ir azartpēles. 

Man šķiet, ka tas nav tik sīks jautājums.

Tas kopumā nav tāds jautājums, lai viss, kas mūsu apvienībā notiek, būtu tā vērts, es tādā veidā gribētu to mērogu salīdzināt. Protams, man nav nekādas socioloģijas šobrīd, bet tas nav tāds jautājums, kas izlemj lielas politiskas lietas. Tā man ir neskaidra lieta, un es to nesaprotu. Jo es atceros, piemēram, vienu epizodi, vēl Saeimā strādājot. Bija tikko sācies kovida laiks un bija skaidrs, ka būs jāver ciet iestādes, lai samazinātu cilvēku pulcēšanos. Uzstādījums bija tāds, ka paliek vaļā tikai tās lietas, kas ir pirmās nepieciešamības — aptiekas un veikali, bet pārējiem ir jāiet miera periodā. Un šajā paketē sākumā nebija iekšā spēļu zāles. Atceros, ka toreiz Jaunā konservatīvā partija rosināja — ja ciet, tad ciet. Mūsu frakcijas nostāja bija balsot pret. Es toreiz jautāju — bet kādēļ pret? Pirmkārt, tas ir loģiski. Otrkārt, tāpat Saeima nobalsos, ko mēs iegūstam atbalstot? Tad jau labāk, ja mēs gribam parādīt sabiedrībai, ka tas ir tikai mīts, ko mums mēģina piekarināt, nu tad nobalsojam šo jautājumu un miers. Bet beigās sanāk tā, ka es biju vienīgais, kas nobalsoja par šo lēmumu, bet frakcija vienalga nobalsoja pret. Man nav saprotami šie jautājumi.

Šobrīd redzam, ka šis jautājums ieņem jau tādus apjomus, kas ir vienkārši neizskaidrojami. Pat par veselu teritorijas plānojumu!

Kādu spiedienu jūs jūtat no azartspēļu biznesa pārstāvjiem vai lobētājiem? Šis ir ļoti ienesīgs bizness, kura aizvēršanai Rīgā īpašnieki noteikti pretojas visiem spēkiem — vai domes koalīcija izturēs šo spiedienu? Vai jums nav bažas par savu pesonīgu drošību?

Es nejūtu spiedienu. Es pats arī nekad neesmu saticis nevienu no šīs nozares, personīgi nepazīstu. Nav tāda spiediena. Mēs zinām, ka tā ir problēma. Mēs esam uzvarējuši gandrīz visas tiesas — pretstāvēšanas starp šo azartspēļu industriju un Rīgas domi jau ir visai ilgi. Neviens šī pusotra gada laikā nav rosinājis šo politiku mainīt. Gandrīz visas partijas ir vairāk vai mazāk runājuši par to, ka azartspēļu skaits ir jāierobežo. Teritorijas plānā tas jau tādā veidā tika paredzēts. Domāju, ka jebkurš Ir lasītājs, kurš ir braucis ārzemēs, ir redzējis praksi, ka, piemēram, spēļu zāles ir viesnīcās. Kāpēc lai tā nebūtu Rīgā? Neredzu nekādu loģiku, kāpēc neiet šo ceļu, kas ir izvēlēts daudz kur pasaulē. Es to esmu teicis pirms vēlēšanām. Un arī mana nostāja vienmēr partijā par azartspēlēm bija — nu labi, nebēgam no šī jautājuma, runājam.  Kādi tad vēl būtu varianti? Variants ir iet Skandināvijas ceļu — pašvaldības šo jautājumu nelemj, valsts izlemj, kādi ir noteikumi. Bet tāds risinājums Saeimā neieguva balsis. Palika pie tā, ka tomēr pašvaldības lemj. Nu, ja lemj pašvaldības, tad lemj.  Mēs tā arī rīkojamies.

Vēl pērn gaisā virmoja iespēja, ka jūs varētu būt potenciāls premjera kandidāts un arī pats mums intervijā pērn nevarējāt apsolīt, ka noteikti paliksiet mēra amatā visu pilnvaru termiņu. Vai tagad situācija ir mainījusies un varat teikt, ka vēlaties nostrādāt mēra amatā visu termiņu?

Nekas nav mainījies šajā uzstādījumā — kamēr vien esmu domes priekšsēdētājs, es citus darba piedāvājumus neizskatu. Šis darbs man patīk, aizrauj. Un jāsaka godīgi, es nebiju dzirdējis šādas baumas. Manuprāt, es nevienā brīdī arī neesmu devis mājienu, ka man tas varētu būt interesanti.

Vēl par to izstāšanos no partijas — kādi bija jūsu apsvērumi par ieguvumiem un zaudējumiem gan Rīgai, gan jums personīgi, ja pametat apvienību?

Te ir svarīgi saprast, ka es nevaru izstāties no apvienības un es nevaru izstāties no partijas Latvijas attīstībai, jo es neesmu šīs partijas biedrs. Vienīgais veids, kā man nebūt apvienībā — un es negribu būt apvienībā — , ir izstāties no partijas, kuru es saucu par savu, kur esmu bijis klāt pie dibināšanas. Pamest savus domubiedrus, ar kuriem esam strādājuši ilgus gadus, kopā bijuši priekos un bēdās. Tas nebija viegls lēmums. Bet tas nebija spontāns lēmums. Kopš brīža, kad saņēmu šo rīkojumu, līdz brīdim, kamēr pieņēmumu lēmumu, bija vismaz 36 stundas ar ļoti ilgām pārdomām, tai skaitā arī tikšanos ar savas partijas vadību. 

36 stundās nav spontāns lēmums, ja?

Manā gadījumā šeit ir jāpieņem lēmumi pat minūtēs (smejas).

Bet kā šis lēmums ietekmē Par/Progresīvie frakcijas darbu? Kāds noskaņojums tajās valda? Vai jūtat atbalstu?

Ar kolēģiem no kustības Par bija mana pirmā tikšanās tajā dienā, kad es principā šo lēmumu priekš sevis biju noformulējis, lai izrunātu to ar viņiem. Es ļoti respektēju, ka mani kolēģi Laima Geikina un Ivars Drulle, ar ko mums ir brīnišķīga sadarbība, teica, ka viņi vēlas palikt lojāli partijai. Mēs arī visi nolēmām, ka turpināsim darbu kā līdz šim frakcijā — nekādas izmaiņas nav plānotas. 

Savā feisbuka lapā jūs rakstījāt: «Atvainojos visiem biedriem, kurus esmu aicinājis atbalstīt apvienības izveidošanu.» Vai tas nozīmē, ka nožēlojat dalību šajā apvienībā?

Jā. Es nožēloju un domāju, ka tas bija kļūdains lēmums. Mums nevajadzēja vairs iet otrreiz apvienībā. Vajadzēja toreiz pieņemt šo lēmumu līdz galam un startēt šajās vēlēšanās citā sastāvā.

No jūsu publiskajiem paziņojumiem šobrīd saprotu, ka esat nolēmis neiestāties nevienā politiskajā partijā. Kādēļ šāds lēmums? Kāda varētu būt jūsu politiskā piederība turpmāk?

Es patiešām ticu, ka tā ir labāk Rīgai un rīdziniekiem šobrīd. Bet es jau arī neesmu naivs. Droši vien es nevarēšu kā bezpartejisks mērs kandidēt uz nākamo termiņu, ja tā izlemšu — es tiešām par to šobrīd pat nedomāju. Tā vienkārši nenotiek Latvijas politiskajā sistēmā. Tā ka agrāk vai vēlāk man par šo jautājumu būs jālemj, bet varu teikt droši par šo laiku līdz vēlēšanām — lai nodrošinātu stabilitāti Rīgas domē un sekmīgu darbu, nekur nestāšos. Es vienkārši ņemu vērā, ka mani kolēģi šeit koalīcijā uz šīm vēlēšanām startēs arī kā konkurenti. 

Pieslēgšanās šobrīd vienam vai citam politiskajam spēkam nozīmē priekšrocības vai zaudējumu otram, un tas nekādā veidā neuzlabotu Rīgas domes darbu. Varbūt tieši pretēji. Tāpēc es kā neitrāls, partijām nepiederošs mērs, vienkārši šo jautājumu noņemu no dienaskārtības.

Bet tomēr — vai esat saņēmis kādus politiskus piedāvājumus kopš jūsu paziņojuma?

Esmu saņēmis, jā.

Vai varat dot kādu mājienu, ja nevēlaties atklāt konkrēti? 

Es visiem atbildēšu tieši to pašu, ko teicu jums un ko teicu publiski — šobrīd neesmu ieinteresēts.

Vai tas ir viens piedāvājums, vai vairāki?

Nekomentēšu laikam. Man liekas, jo mazāka ap šo sabiedrībā ir ņemšanās, jo vienkāršāk un labāk. Mazāk intrigu. Un labāks darbs Rīgas domē. Tas ir vienīgais uzstādījums, kas man ir. 

Jūsuprāt, kāda ir konflikta būtība starp Rīgas domi un VARAM par teritorijas attīstības plānu? 

Esmu ļoti rūpīgi analizējis šo jautājumu. Neesmu ne jurists, ne arī teritorijas plānošanas speciālists, šeit ir iesaistīti ļoti daudzi cilvēki, sākot ar vicemēru Vilni Ķirsi, kurš ir tieši atbildīgs par pilsētas attīstību un infrastruktūru. Inese Andersone, komitejas vadītāja, kuras vadībā tika šis plāns virzīts uz pieņemšanu. Ilze Purmale kā departamenta direktore. Tur ir apakšā daudz cilvēku. Dienā, kad bija ministra preses konference, protams, mēs taisījām šeit ārkārtas sapulci. Pēc tam piektdien mums bija arī koalīcijas tikšanās, visiem deputātiem bija iespēja uzdot jautājumus katram cilvēkam, kurš bija iesaistīts šajā procesā.

No tā, ko esmu dzirdējis, pati svarīgākā ir viena lieta. Kad ministrs man zvanīja pirms nedēļas, pirms šī lēmuma, viņš teica, ka ir nolēmis apstādināt plānu. Pamatojums bija sūdzības. Tas ir normāli — jebkuru plānu pieņemot, vienmēr ir sūdzības. Mēs gan tās neesam redzējuši, mums VARAM tās nedod.

Bet ko tad nozīmē sūdzības? Tātad vai nu plāns tiek apstiprināts, bet tās daļas, kas ir apsūdzētas, paliek atvērtas un par tām ir jānotiek darbam. Vai otrs variants, ka plāns tiek apturēts līdz brīdim, kamēr šīm sūdzībām iziet cauri, kas patiešām ir dažu mēnešu darbs. 

Taču, jāsaprot būtība — tas plāns šobrīd tiek norauts uz gadiem.

Šobrīd ir trīs scenāriji. Pirmais, ka mēs dodamies uz Satversmes tiesu, un tā pasaka, kuram tad šajā jautājumā bija taisnība. Mēs to visticamāk arī darīsim. Otrs scenārijs ir formalizēt Rīgas vēsturiskā centra 12 gadus veco lokālplānojumu, aiz matiem pievilkt un teikt, ka tas tagad ir jaunais lokālplānojums. Manuprāt, tas ir nepareizi no labu pārmaiņu principiem. Tas principā nozīmē, ka sabiedrība pat netiek iesaistīta šajā periodā.

Trešais ir Rīgas vēsturiskajam centram izveidot lokālplānojumu — mēs redzam kārtīgu procesu trīs vai piecu gadu garumā, tiek izdebatēts ar visiem. Skaidrs, ka interese par šo vēsturisko centru ir milzīga, tur ir ļoti daudz vēsturiskā mantojuma jautājumi aktuāli. Tie ir gadi. Un tieši to šis rīkojums šobrīd paredz — ka mums tas principā ir jāizdara. Tas nozīmē — kamēr mēs neesam izdarījuši to otru, nestājas spēkā teritorijas plānojums. Tā ir ļoti liela problēma.

Un kā šo konfliktu varēs atrisināt?

No procedūras viedokļa ministrs nevar atsaukt savu rīkojumu, to var atsaukt tikai tiesa. Otrs variants — piekrist visam tam, ko ministrija šeit ir uzrādījusi. Bet, kā jau esam vairākkārt publiski teikuši, mums dotajā astoņu mēnešu termiņā to nevar izdarīt. Ministrija to labi zina. 

Vai jūs pārsūdzēsiet šo lēmumu? 

Koalīcijas iekšienē ir politiķu pārliecība, ka jā. Šobrīd mums divu nedēļu laikā ir jāveic rūpīga juridiskā analīze. Arī ierēdņu līmenī ir pārliecība, ka vajag pārsūdzēt. Es vēl gribētu ļoti precīzu juridisko atzinumu. Protams, jebkura tiesāšanās nozīmē arī diezgan lielus izdevumus Rīgas pašvaldībai.

Vai tas, ka esat izstājies no partijas, šī konflikta atrisināšanai traucē vai palīdz?

Tas, par ko bažījos — protams, ka Rīgas domei un ministrijai jāturpina [kopā] strādāt. Mums ministrijas pusē ir diezgan daudzas programmas, kurās ir diezgan liels finansējums, uz ko mēs pretendējam. Piemēram, Brasas tilta būvniecībai mēs pretendējam uz aizdevumu, esam iesnieguši dokumentāciju. Ir vesela rinda ar bērnudārzu labiekārtošanas darbiem. Tur ir tehnoloģiju tīkla izveidošana, kas ir ļoti svarīgs, lai Rīgā varētu attīstīt augstākās tehnoloģijas. Par šiem projektiem mums būs jāturpina sadarbība. Es ceru un paļaujos, ka mēs saprotam — Brasas tilts jau nav vajadzīgs man, Mārtiņam Staķim, tas ir vajadzīgs rīdziniekiem, kuri ikdienā tur šobrīd sēž sastrēgumos. Bērnudārzu remonts nav personīgi vajadzīgs man, bet šīs pilsētas iedzīvotājiem. Vai IoT tīkls ir šīs pilsētas nākotnes attīstībai. Un arī nauda, kuru dala šobrīd ministrija, nepieder kādam vienam cilvēkam, tā pieder Latvijas nodokļu maksātājiem. Ja mēs šādā veidā ejam uz priekšu un skatāmies tikai, kas ir vajadzīgs pilsētai, kas atbilst valsts kopīgajām interesēm, tad es neredzu īpašu problēmu sadarboties.

Kāda jums bija iepriekš sadarbība ar VARAM tieši šī plānojuma kontekstā?

Esmu norādījis trīs lietas attiecībā uz šo plānojumu, kāpēc šis lēmums ir nepareizs. Pirmkārt, tas ir netaisnīgs, jo varēja plānu apstiprināt tajos 95%, par kuriem nebija nekādu pretenziju, un atstāt vaļā tos 5%, par ko mums būtu papildu informācija. Tas vismaz neapstādinātu pilsētas attīstību gan investoriem, gan arhitektiem, gan attīstītājiem. Azartspēļu jautājumu atstāt atvērtu. Tāpēc noraut visu plānu ir netaisnīgi. 

Otrkārt, sods ir nesamērīgs. Un trešais — lēmums ir nekonsekvents. Šādus teritorijas plānus veidojot, tas nav vienas dienas process, to dara gadiem un tad ir vairākas publiskas apspriešanas. Un katru reizi, kad mēs ejam publiskā apspriešanā, notiek arī komunikācija ar VARAM. Ierēdņu valodā ir noteikts tāds termins — ja pateiks, ka skaidri norādām uz prettiesisku rīcību kādā jautājumā, tad tā ir sarkanā gaisma. Tad saproti, ka ir problēma un vajag to atrisināt. Bet augstākā forma, par ko ir bijusi runa, ir «lūdzam skaidrot». Tas nenozīmē, ka varētu plānu vispār apstādināt. Ja 2018. gadā, kad plāns jau bija gatavs, tas tiktu tādā veidā pateikts — stop, mēs to nelaidīsim cauri, nu skaidrs, ka mēs būtu meklējuši citus ceļus. Ja atceramies, 2019. gadā plāns bija gatavs, dome to nepaspēja pieņemt tādēļ, ka tika atlaista. 2020. gadā šeit bija pagaidu administrācija. Starp citu, ar VARAM valsts sekretāru kā administrācijas vadītāju. Viņam arī nebija uzstādījums, ka šo plānu vajadzētu mainīt. 

Pēc tam bija vēlēšanas. MK noteikumos ir pateikts, ka teritorijas plānojumu nevar pieņemt bez publiskas diskusijas klātienē. Tas nozīmē, ka pirmais laiks, kad to varējām izdarīt, bija 2021. gada vasarā, kad beidzot bija atļauts tikties cilvēkiem lielākā skaitā klātienē. Un tagad 2022. gadā tiek pateikts — viss, mēs to apturam. Nu tā nav konsekventa darbība. Es nesaku neko par likumību vai tiesiskumu, šādus vārdus es šeit neminu. Bet likumīgs ir varas, nevis taisnīguma pazīme.

Vai šāds lēmums jums bija pārsteigums?

Man nebija pārsteigums, ka plānu varētu apturēts. Man ir pārsteigums, ka tas ir apturēts tādā veidā — faktiski uz gadiem. Izvirzot tādus nosacījumus, kas nav izpildāmi astoņu mēnešu laikā, kas ir dotais termiņš. Un pārsteigums, ka tas apturēts pilnībā. Šie, manuprāt, ir netaisnīguma, nesamērīguma un nekosekvences parametri. 

Ko tas reāli nozīmēs Rīgai?

Protams, man bija arī brīvdienās zvans no pazīstamiem arhitektiem, kuri teica — mēs nezinām, ko šobrīd iesākt tālāk. Mēs strādājām, domājām, būs viens scenārijs, tagad nezinām, būs vai nebūs, pēc cik ilga laika… Pats pilsētas attīstības departaments ir aprēķinājis, ka tie ir projekti apmēram 50 miljonu apjomā.