- Drošības sajūta un uzticība cilvēkiem apkārt veicina ekonomisko attīstību un ir svarīgs dzīves kvalitātes elements;
- Rīdzinieki, salīdzinot ar Tallinas un Viļņas iedzīvotājiem, jūtas apdraudētāki un biežāk kļūst par noziedzības upuriem;
- Rīgas iedzīvotāji neuzticas cits citam;
- Rīgas iedzīvotāji jūtas drošāk nekā pirms 25 gadiem, un tikpat droši kā pirms 10 gadiem;
- Rēzeknē un Daugavpilī cilvēku drošība un uzticība cilvēkiem apkārt vēl zemāka nekā Rīgā.
Atstājot novārtā attīstību Rīgā, Latvija nevar pieņemties spēkā. Iekšzemes kopprodukts un ienākumi ir tikai viens no attīstības rādītājiem. Šīs ir otrais raksts no Latvijas Bankas rakstu sērijas par to, kas un kā jādara šodien, lai ātri celtu dzīves kvalitāti Rīgā līdz Skandināvijas līmenim. Šai reizē – par drošības sajūtu un uzticību cits citam, kas ir saliedētas sabiedrības stūrakmens.
Drošības sajūta ir viena no cilvēku pamatvajadzībām un būtisks dzīves kvalitātes elements. Noziedzībai un bailēm no noziedzības ir postoša ietekme uz indivīdu, sabiedrību un ekonomiku. Indivīdu līmenī tas izraisa trauksmi, stresu, nedrošību, atsvešinātību un var novest pie psiholoģiskiem traucējumiem. Sabiedrībā tas kaitē cilvēku mijiedarbībai un savstarpējai uzticībai, sociālam mieram: cilvēki tad mazāk apmeklē pilsētas infrastruktūras objektus (parkus, tirgus, stacijas, tuneļus, ielas, sabiedrisko transportu u.c.), tas ietekmē viņu maršrutu izvēli starp darba, iepirkšanās un dzīvesvietām[i]. Savstarpēja neuzticēšanās cilvēku starpā nozīmē irdenu, nesaliedētu sabiedrību, kas palielina ievainojamību pret iekšējiem un ārējiem draudiem.
Noziedzība ir viens no faktoriem, kas bremzē ekonomikas attīstību. Noziedzība posta ekonomiku ne tikai pasliktinot pilsētas tēlu, kavējot augsti kvalificētu darbinieku iebraukšanu un investīcijas. Jebkuras ekonomiskās aktivitātes pamatā ir sociālie kontakti (un līgumi, vienošanās). No vienas puses, neuzticība apkārtējiem cilvēkiem un bailes no noziedzības liek mazināt sociālos kontaktus, kas savukārt mazina nodarbinātību un ienākumus. No otras puses, augsts bezdarbs un zemi ienākumi tikai vairo noziedzību. Tādējādi pilsēta var iestrēgt “sliktā līdzsvarā”, jo no nabadzības – noziedzības apburtā loka vieglas izejas nav (1. attēls).
Iespējams, esat redzējuši kadrus no Dienvidamerikas piepilsētām, kur jaunieši dienas gaismā aplenc tūristus, izspiežot naudu vai izraujot ko no rokām. Varam pārmest krustu, secinot, ka Eiropas pilsētās nekā tāda nav un ar drošību viss ir kārtībā, vai ne? Taču, lai sazeltu bailes un neuzticība ar visām tās negatīvajām sekām, pilsētai nav jākļūst par Riodežaneiro[ii]. Arī vairākās Eiropas pilsētās bailes no noziedzības nav nemaz tik reta parādība, īpaši gados vecākiem cilvēkiem, sievietēm, minoritātēm; un visiem tiem, kas uzskata, ka ir fiziski nelabvēlīgā pozīcijā pret iespējamiem uzbrucējiem vai uzskata sevi par iespējamo upuri[iii]. Bailes kļūt par nozieguma upuri mēdz pasliktināt indivīda apmierinātību ar dzīvi pat vairāk nekā reāla pāridarījuma pieredze – pagātnes nepatīkamo pieredzi piemirst ir vieglāk nekā pielāgoties bailēm[iv]. Pilsētās Centrālajā un Austrumeiropā, kurās dzīva sociālisma pieredze, bailes no noziedzības mēdz būt neracionāli lielas – vairāk izteiktas nekā faktiskā noziedzība. Iespējams, ka šādas neracionāli lielas bailes no noziedzības saistītas ar neuzticību policijai, pārliecību, ka pastāv plaša korupcija, kā arī vēsturisku pieredzi – lielu noziedzību 1990. gados[v].
Tā tikai liekas, ka noziegumi notiek, kad “nejauši” vienā laikā un vietā satiekas potenciāls likumpārkāpējs un piemērots upuris, bet blakus nav aizstāvja. Patiesībā noziedzība izgaismo jebkuras sabiedrības eksistenciālās problēmas – sociālo polarizāciju, neiecietību un sabiedriskās kārtības regulēšanas neefektivitāti[vi]. Arī zema vai vidēji zema noziedzība Eiropas pilsētās atspoguļo tās pašas eksistenciālās problēmas, tikai mazākā mērogā nekā tās pastāv manis minētajos Dienvidamerikas piepilsētu kvartālos. Jebkurš noziedzības līmenis, kas ir augstāks par nulli, uzliek savu cenu – mazina dzīves kvalitāti gan tieši (bailes, neuzticība, trauksme utml.), gan netieši (zemāki ienākumi).
Rīdzinieki jūtas apdraudētāki nekā Tallinas un Viļņas iedzīvotāji
Rīdzinieki, salīdzinot ar Tallinas un Viļņas iedzīvotājiem, biežāk kļūst par noziedzības upuriem, pilsētā jūtas apdraudētāki un mazāk uzticas viens otram. Par nozagtu naudu vai īpašumu pašam vai kādam ģimenes loceklim pēdējā gada laikā sūdzas katrs piektais rīdzinieks – tas ir pusotras reizes vairāk nekā Viļņā un divreiz vairāk nekā Tallinā. Tikai nedaudz vairāk par pusi aptaujāto rīdzinieku piekrīt apgalvojumam, ka vairumam cilvēku viņu dzīvesvietas apkaimē var uzticēties, salīdzinot ar 80% Tallinā un 70% Viļņā (2. attēls).
Avots: Eiropas Komisijas aptauja par dzīves kvalitāti Eiropas pilsētās (2019. gadā).
Katrā no 24 kritērijiem attiecībā uz noziedzības pieredzi, fiziskās drošības sajūtu pilsētā un uzticību apkārtējiem cilvēkiem, socioloģiskās aptaujas Baltijas valstu galvaspilsētu starpā Rīgu nepārprotami ierindo trešajā vietā no trim (1. tabula).
Tabula 1.
Piezīme. Atbilžu bilance uz katru jautājumu tika pārrēķinātā 0-100 punktu skalā, kur 0 ir sliktākā iespējamā vērtība, bet 100 ir labākā iespējamā vērtība. Šūnas krāsa atspoguļo attiecīgās pilsētas vietu starp Baltijas valstu galvaspilsētām: zaļa: 1. vieta (vislabāk); dzeltens: 2. vieta; sarkans: 3. vieta (vissliktāk). Eiropas Komisijas aptauja (2019): respondentu skaits ir 700 katrā pilsētā. Numbeo aptauja (publicēta 2022 sākumā, ietver atbildes pēdējo 36 mēnešu laikā): respondentu skaits – 298 Rīgā, 226 Tallinā, 241 Viļņā.
Avots: autora aprēķins, izmantojot EK un Numbeo aptaujas datus.
Globālā mērogā var likties, ka noziedzības atšķirības starp Baltijas valstu galvaspilsētām nav lielas. Drošības indeksa vērtība no 60 līdz 80 nozīmē, ka visas trīs ir zemas noziedzības pilsētas. Taču Tallina ir tuvu ļoti zemas noziedzības slieksnim (80), savukārt Rīga ir tuvu mērenās noziedzības slieksnim (60). Jebkurai, pat šķietami nelielai noziedzības atšķirībai ir sava cena. Nedaudz zemāka fiziskā drošība un uzticība Rīgā acīmredzami korelē ar atpalicību pēc ienākumu līmeņa, kā arī ar nedaudz augstāku bezdarbu nekā Tallinā un Viļņā.
Tādējādi, pat ja noziedzība Rīgā globālā mērogā šķiet zema, tas nebūt nenozīmē, ka to nevar un nevajag mazināt vēl. Pēdējo gadu laikā Viļņai izdevies noturīgi samazināt noziedzību. Piemēram, ja 2016. gadā Rīga un Viļņa bija līdzīgi drošas pilsētas, tad šobrīd Viļņa drošības ziņā ir tuvāka Tallinai (3. attēls).
Attēls 3. Drošības indekss Rīgā, Tallinā un Viļņā (indekss; 0 – 100 punktu skala; 2016. – 2022. gadu laikā)
Piezīme. Drošības indekss = (100 – Numbeo noziedzības indekss). Drošības indekss virs 80 nozīmē ļoti zemu noziedzības līmeni, 60-80 zemu noziedzību, 40-60 mērenu noziedzību, 20-40 augstu noziedzību, savukārt zem 20 nozīmē ļoti augstu noziedzību.
Avots: autora aprēķins, izmantojot Numbeo aptaujas datus.
Pateicoties ievērojamam drošības situācijas uzlabojumam pirmajās desmitgadēs pēc neatkarības, rīdzinieki šobrīd jūtas daudz drošāk nekā 1990. gados. Savukārt pēdējo desmit gadu laikā rīdzinieku drošības sajūta mainījusies maz (4. attēls). Jāatzīmē arī, ka apmierinātība ar sabiedrisko kārtību un drošību ievērojami atšķiras dažādās Rīgas iedzīvotāju grupās un rajonos. Saskaņā ar jaunāko SKDS aptauju[vii], apmierinātība ir mazāka respondentiem ar zemākiem ienākumiem un izglītības līmeni, pirmspensijas vecuma cilvēkiem un ar krieviski runājošās ģimenēs, bet pilsētas rajonos, attiecīgi – Latgales priekšpilsētā un Kurzemes rajonā. Tas apstiprina faktu, ka pat pilsētā, kurā noziedzība ir zema, atsevišķiem rajoniem un to iedzīvotājiem noziedzības izmaksas var būt ievērojamas.
Attēls 4. Rīdzinieku apmierinātība ar sabiedriskās kārtības un drošības nodrošināšanu pilsētā (0-100 punktu skala; 1997. – 2021. gadā)
Piezīme. Uzdotais jautājums: “Kā Jūs vērtējat Rīgas domes darbu likumā “Par pašvaldībām” noteikto funkciju izpildē: sabiedriskās kārtības un drošības nodrošināšana Rīgas teritorijā (pašvaldības policijas darbs)?”. Atbilžu bilance pārrēķināta 0-100 punktu skalā (“0” pilnīgi neapmierina; “100” – pilnīgi apmierina). Zilie punkti atspoguļo SKDS ceturkšņa aptaujas datus. Oranžā līnija atspoguļo SKDS aptaujas datu Hodrika-Preskota filtrētu tendenci (lambda =10). Dažos ceturkšņos (t.sk. Covid ierobežojumu dēļ) aptauja nenotika – attiecīgie dati tika interpolēti.
Avots: autora aprēķins, izmantojot SKDS aptaujas datus.
Rīga – viena no nedrošākām galvaspilsētām Eiropas Savienībā
Jo biežāk iedzīvotāji saskaras ar noziedzību, jo apdraudētāki viņi jūtas, kas savukārt traucē cilvēkam uzticēties otram. Jāatzīmē, ka rīdzinieki jūtas vairāk apdraudēti nekā tas būtu objektīvi pamatots ar noziedzības līmeni (5. attēlā Rīgas novērojums atrodas ievērojami zemāk par tendences līkni). Kopumā pēc fiziskās drošības sajūtas pilsētā un uzticības apkārtējiem cilvēkiem Rīga atrodas vienā klasterī ar Dienvideiropas pilsētām – Romu, Palermo un Neapoli, Marseļu , Stambulu, Burgasu Bulgārijā, Belgradu Serbijā, Skopji Maķedonijā un Bukaresti Rumānijā. Šajā klasterī pilsētas iedzīvotāju drošība un uzticība ir lielāka nekā Atēnās un Bulgārijas galvaspilsētā Sofijā, taču atpaliek no Centrālās Eiropas, jau nerunājot par Ziemeļeiropas pilsētām.
Attēls 5. Noziedzības pieredze, fiziskās drošības sajūta un iedzīvotāju uzticība viens otram 83 Eiropas pilsētās
Piezīme. Noziedzības pieredze: aptaujāto iedzīvotāju daļa, kas saskārās ar zādzību vai uzbrukumu pēdējā gada laikā (divu jautājumu vidējā vērtība). Fiziskās drošības sajūta: trīs sekojošo jautājumu vidējā vērtība (atbilžu saldo; 0-100 skalā): jūtos droši naktī staigājot vienatnē savā pilsētā, jūtos droši naktī staigājot vienatnē savā rajonā, uzticos savas pilsētas policijai. Uzticība cilvēkiem apkārt: divu sekojošo jautājumu vidējā vērtība (atbilžu saldo; 0-100 skalā): uzticos savas pilsētas iedzīvotājiem, uzticos sava rajona iedzīvotājiem.
Avots: autora aprēķins, izmantojot Eiropas Komisijas 2019. gada aptaujas datus.
Rēzeknē un Daugavpilī iedzīvotāju drošība uz uzticība vēl mazāka nekā Rīgā
Rīga nebūt nav Latvijas nedrošākā un atsvešinātākā pilsēta. Tieši Latgales reģionā – Rēzeknē un Daugavpilī – iedzīvotāji jūtas visvairāk apdraudēti, kā arī vismazāk uzticas viens otram. Latgales zemais “sociālais kapitāls”, ko veido tieši cilvēku uzticēšanās citiem un uzticēšanās valdībai, spēja vienoties kopīgam darāmajam, rāda ne tikai zemā līdzdalībā vēlēšanās, bet tas atspoguļojas arī kā zemi ienākumi un augsts bezdarba līmenis. Grūti pateikt, kas te ir cēlonis un kas – sekas, jo visi šie rādītāji ir cieši saistīti. Acīmredzams gan ir tas, ka fiziskais apdraudējums un cilvēku savstarpēja neuzticība ir dzīves kvalitāti mazinoši faktori, kas var veicināt iedzīvotāju aizplūšanu.
Attēls 6. Noziedzības uztvere un uzticība Latvijas republikas pilsētās (indekss; 0-100 punktu skala)
Ko darīt?
Noziedzības apkarošana ir pasākumu komplekss. Tā nav tikai videonovērošanas kameru uzstādīšana, cietumu būvniecība, policistu algu palielināšana, remonta veikšana policijas iecirkņos. Visas šīs aktuālās lietas var izrādīties nepietiekamas, ja iekšlietu iestādes strādā ar sociālās polarizācijas un neiecietības sekām, nevis iemesliem.
Apburtā loka noziedzība – nabadzība pārraušanā liela loma ir sabiedriskajām organizācijām, kas iet ielās un tieši komunicē, piemēram, ar uz sliekšņa starp likumību un pārkāpumu esošajiem jauniešiem (piemēram, šeit). Tāpat pilnvērtīga drošības sajūta nav iedomājama bez bezpajumtnieku, narkomānijas un azartspēļu atkarības problēmu risināšanas, lielām mērķtiecīgām investīcijām pilsētas “nelabvēlīgo rajonu” labiekārtošanai. Sava artava noziedzības mazināšanai ir arī makroekonomiskai politikai, kas vērsta uz ienākumu pieaugumu, kā arī bezdarba un ienākumu nevienlīdzības mazināšanu.
Taču noziedzības – nabadzības apburtā loka pirmsākumi var būt meklējami ļoti neierastās vietās, piemēram, skolās. Dažās Latvijas skolās saņemamā izglītība ir zemas kvalitātes, kas nozīmē, ka to absolventiem liegta iespēja izmantot izglītību kā “sociālu liftu”, valstij nozīmē zemāku cilvēkkapitālu, zemāku produktivitāti un tādējādi arī zemāks ienākumus. Iespējams, arī ka vājam skolotājam būs kreņķis uz dzīvi un rūgs nenovīdība pret veiksmīgākiem, un līdz ar to arī augstāku varbūtību konfliktam ar likumu. Turklāt studiju vide vairākās Latvijas skolās uzkurina neiecietību un neuzticību. Latvija ieņem pirmo vietu Eiropas Savienības valstu vidū pēc skolnieku mobinga – agresīvas, mērķtiecīgas un regulāras atsevišķu klases biedru vajāšanas. Gan labai mācību kvalitātei, gan mobinga iznīdēšanai izšķiroši svarīgs cilvēks ir skolotājs. Iespējams, tieši skolotāju profesijas zemais prestižs un salīdzinoši zemās algas Latvijā ir daļa no skaidrojuma noziedzības-nabadzības apburtam lokam, kura sekas valsts nerimtīgi dabū apkarot, tai skaitā ar dārgām videokamerām un jauno cietumu būvniecību?
Turpinājums sekos.
Autors ir Latvijas Bankas ekonomists
[i] SKDS, 2021.gada novembris-decembris. Rīgas Domes darbības vērtējums: Rīgas iedzīvotāju aptauja. Pieejams: https://www.riga.lv/lv/media/21076/download
[i] Tandogan, Oksan; Ilhan, Bige Simsek (2016). Fear of Crime in Public Spaces: From the View of Women Living in Cities. Procedia Engineering, Volume 161, Pages 2011-2018. Doi: 10.1016/j.proeng.2016.08.795.
[ii] Riodežaneiro (Brazīlija) ir starp pilsētām ar vislielāko noziedzības līmeni pasaulē (Numbeo dati 2022. gada sākumā).
[iii] Breetzke, Gregory D.; Pearson, Amber L. (2014). The fear factor: Examining the spatial variability of recorded crime on the fear of crime. Applied Geography, Volume 46, pages 45-52. Doi: 10.1016/j.apgeog.2013.10.009.
[iv] Piper, Alan T. (2015). Europe’s Capital Cities and the Happiness Penalty: An Investigation Using the European Social Survey. Social Indicators Research, Vol. 123, No. 1, pp. 103-126. Doi: 10.1007/s11205-014-0725-4.
[v] Ceccato, Vânia; Lukyte, Nijole (2011). Safety and sustainability in a city in transition: The case of Vilnius, Lithuania. Cities, Volume 28, pages 83-94. Doi: 10.1016/j.cities.2010.10.001.
[vi] Turpat.
[vii] SKDS, 2021.gada novembris-decembris. Rīgas Domes darbības vērtējums: Rīgas iedzīvotāju aptauja. Pieejams: https://www.riga.lv/lv/media/21076/download
Pagaidām nav neviena komentāra