Ukrainas vēstnieks Latvijā: mēs stāvēsim līdz pēdējam ukrainim!

Ukrainas vēstnieks Oleksandrs Miščenko kara pirmās dienas pavadījis Kijivā, kur ar savu ģimeni bija spiests no uzlidojumiem slēpties mājas pagrabā. Tagad viņš saka, ka ir atgriezies citādā Rīgā, jo kopš kara sākuma latviešu tauta aktīvi protestē pret Krievijas agresiju, un vēstnieks par šo līdzpārdzīvojumu ir ļoti pateicīgs.  14. marta pēcpusdienā jeb kara 19. dienā Ir sarunājas ar vēstnieku par Ukrainas militāro situāciju, iespējamām kara beigām un Putina režīma krišanu.

 

Kā jūs novērtējat aktuālo militāro situāciju Ukrainā, ja to salīdzina ar kara pirmo dienu 24. februārī?

Situācija ir gan ļoti laba, gan ļoti slikta vienlaicīgi. Slikta, jo iet bojā cilvēki. Laba, jo Putins nesasniedza to, ko vēlējās. Ja ne civiliedzīvotāju upuri, es teiktu, ka viss Ukrainai norit veiksmīgi. Ja ņem vērā, ka Krievijas armija tika uzskatīta par vienu no spēcīgākajām, bet Ukrainas armiju mēs sākām veidot no jauna tikai 2014. gadā, tad Ukrainas armijai, vadības struktūrām un tautai, kas stājusies pretī ienaidniekam, noteikti ir panākumi. Tas, ka masveidā iet bojā cilvēki, protams, tā ir humāna katastrofa.

Diemžēl Ukraina ir kļuvusi par tādu kā poligonu, kur notiek cīņa starp ļauno un labo. Starp PSRS mantojumu, kas šodien no ļeņinisma pārveidojies putinismā, un Rietumu pasauli, kas ar to nevēlas samierināties. Putins izvēlējās Ukrainu, lai sodītu to par izvēli savu nākotni turpināt bez viņa un demonstrētu Rietumiem iznākumu, kāds piemeklēs tos, kas stāsies viņam pretī.

Šajā situācijā ukraiņu tautai nav citas izvēles kā stāvēt līdz nāvei — tā ir mūsu robeža. Tajā pašā laikā saprotam, ka mēs vienlaicīgi sargājam Eiropas vērtības. Tāpēc rodas jautājums —  kāpēc Rietumi ir tik vienaldzīgi pret mūsu nācijas fizisku iznīcināšanu. No vienas puses, Rietumi palīdz kā spēj, bet no otras puses — šīs globālās katastrofas laikā tas ir par maz. Valstī arvien vairāk un vairāk rodas jautājumi — kāpēc Rietumi nepievērš šim pietiekami daudz vērības? Savukārt Rietumiem šķiet, ka vienotība cīņā ar ienaidnieku ir kas nebijis. Neapšaubāmi, šādas vienotības un militāras palīdzības, kādu tagad saņem Ukraina, nekad līdz šim nav bijis, bet tomēr — šodien tas jau ir par maz. Tas, ko Rietumi dara, nav pietiekami, lai apturētu šo cilvēku [Putinu], kurš pazaudējis realitātes sajūtu. Kā tikko Rietumi izrāda kādu vājumu, Putins turpina iet dziļāk Ukrainas rietumos. Tikko notika apšaude Ļvivas teritorijā — tas ir tikai 40 kilometrus no Polijas. Tā Putins demonstrē, ka var panākt visu, ko vien vēlas.

Viņš testē robežas?

Jā, skatās, cik tālu var iet. Tas nav patīkami, ja pieņemam, ka putinisms ir globāls ļaunums. Ļoti priecē, ka Rietumos ir daudz saprāta balsis. Sevišķi vēlos vērst uzmanību uz prezidenta Egila Levita viedokli, kurš teica, ka Putins pārsteidza Eiropu, bet tagad Eiropai jāpārsteidz Putins. Tas dod cerības, ka valstis, kas no savas vēstures ļoti labi saprot, kas ir putinisms, aiznesīs šo vēsti cauri vecās Eiropas biezajai ādai, jo viņi aizmirsuši bumbu sprādzienu skaņu virs savas galvas, deportācijas un komunistisko režīmu. Baltijas valstis to visu ļoti labi atceras un mēs esam ļoti pateicīgi, ka prezidents Levits, ārlietu ministrs Rinkēvičs, aizsardzības ministrs Pabriks visu laiku ļoti tieši pauž savu nostāju Rietumiem, ka Ukraina nebūs Putina pēdējais noziegums, ja viņu neapturēs.

Protams, pateicoties Rietumu atbalstam mēs stāvam jau 19 dienas, bet upuri un zaudējumi ir tik lieli, ka nepieciešams lielāks atspaids. Putins sper soļus, lai iebiedētu cilvēkus un piespiestu mūs padoties, bet Rietumiem parādītu to, ka nekas viņu neapturēs. Neviens negaidīja, ka noturēsimies 19 dienas un tieši tāpat pienāks arī 29. diena, bet upuru skaits turpinās pieaugt. Viņš ceļ likmes un testē, kad un kā Rietumi reaģēs. Viņš gaida brīdi, kad vai nu sabiedrības spiediena rezultātā Rietumi salūzīs un norobežosies no Ukrainas, vai arī padosies paši ukraiņi, atsakoties no iestāšanās NATO un ES. Putinam ir tāds bandīta plāns — ar šantāžas palīdzību ietekmēt gan Ukrainu, gan Rietumus. 

Ko vēl, neskaitot debesu slēgšanu virs Ukrainas, varam darīt?

No militārā viedokļa — mums nepieciešama pretgaisa aizsardzības sistēma, kas ļautu pašiem nosargāt savas debesis. Citādi — vēl pamatīgākas sankcijas tiem, kas ir vainojami pie šī kara, Putina ģimenei, viņa armijai, oligarhiem un citiem bandītiem, kas šodien ļoti ērti iekārtojušies Rietumos. 

Vai ir zināms, kādēļ kavējas lēmums par iznīcinātāju piegādi?

Šobrīd tas ir iestrēdzis kaut kur pie ASV vadības, bet šajā brīdī tas Putinam dod skaidru signālu, ka viņš uzvar. Saprotu, ka visi baidās no Trešā pasaules kara sākuma, bet mēs Ukrainā uzskatām, ka tas ir jau sācies. Čērčils reiz teica — tie, kas cenšas izbēgt no kara, dabū gan karu, gan kaunu. Šobrīd ir ļoti līdzīga situācija — visi cenšas izbēgt no kara, bet būs gan karš, gan vēl lielāki zaudējumi.

Protams, cilvēce ir kļuvusi gudrāka un atšķiras no toreizējās ar augstu morāles izjūtu. Es novēroju Latvijas valdības un tautas pozīciju — jūs to izjūtat dziļi personīgi. Mana septiņpadsmitgadīgā meita brīnās, cik ļoti latvieši jūt līdzi, cik daudz piemiņas vietu, karogu, ziedošanas kampaņu ir izvērstas Ukrainas palīdzībai un tajā brīdī, kad klases biedri [no Ukrainas viņai] raksta, ka Rietumi ir par mums aizmirsuši, viņa atgādina — pat mazajā Latvijā par mums katru dienu domā. Bet to laikam ir grūti sagaidīt no katras valsts, tāpēc arī vēl neslēdz debesis.

Vēlreiz gribu uzvērt — NATO ir bijusi ļoti vienota un darījusi ļoti daudz Ukrainas atbalstam, tas ir milzīgs solis, kas vēl pirms dažiem gadiem nebūtu iedomājams. Bet karā viss notiek tik ātri, ka šie atbalsta soļi vairs nav pietiekami. Latvija ar savu vēsturisko atmiņu virzās ļoti ātri — tikko Ukraina paziņoja par ārzemju karaspēka formēšanu, Latvija tūlīt izmainīja likumu, kas atbrīvo no kriminālatbildības tos, kas dodas palīgā. Tālāk Rietumos vēl diskutē, vai var un vajag, jo viņiem vēl nav tās sajūtas, ka šī cīņa ir starp labo un ļauno, tas dažiem šķiet attāls reģionāls konflikts.

Bet jau atkal jāuzsver — šobrīd viss mainās ļoti ātri, un arī šis var mainīties, uz to ļoti ceram. Latvijai un citām postpadomju valstīm ir šī kolektīvā atmiņa un imunitāte, kas ļauj izprast šodienas situāciju. Tāpēc lūdzam Latvijas kolēģus, lai turpina nest šo vēstījumu tālāk Eiropā, ka ir jāmainās līdzi pasaulei. Pateicoties Latvijas un citu valstu iniciatīvai, tiek izskatīts jautājums par procedūras atvieglošanu, kas ļautu Ukrainai kļūt par ES kandidātvalsti. Šobrīd nav tādu noteikumu, bet dzīve diktē savu, un, pateicoties šo valstu spiedienam, arī Eiropa mainās. Protams, tas ir ļoti lēni, bet Rietumiem liekas, ka viņi virzās gaismas ātrumā. Tāpat turpinās arī reformas ANO, jo ir absolūti smieklīgi, ka pasaules drošības lēmumu pieņēmēju pieciniekā atrodas agresors. Tas ir tas pats, kas izlaist maniaku, nosēdināt viņu pie pusdienu galda ar nazi un dakšu rokās un brīnīties, ka tas uzbrūk — mēs taču visi zinājām, ka viņš ir maniaks! Tas, ka 1945. gadā notika piespiedu savienība starp sātanu un labo pret it kā vēl citu toreizējo ienaidnieku Hitleru, noveda pie situācijas, ka pie saprātīgo cilvēku galda pieaicinājām to pašu Hitleru, tikai komunistiskā režīma aizsegā. Un visu pēckara posmu tā vadoņi cīnījās pret Rietumiem.

Vai ir iespējams uzvarēt šo karu ukraiņiem vieniem pašiem, neiesaistot citu valstu karaspēkus, bet turpinot piegādāt ieročus?

Protams! Mēs stāvēsim līdz pēdējam ukrainim! Jā, karu var uzvarēt un mēs to uzvarēsim, šobrīd jautājums ir tikai par to, kādu cenu par to samaksās ukraiņu tauta. Protams, mēs izstāvēsim — Putinam nav iespēju uzvarēt arī tad, ja pielietos masu iznīcināšanas ieročus, jo tad sacelsies visa pasaule. Ukrainas uzvara ir pilnīgi skaidra, jo mēs cīnāmies par Eiropas vērtībām, par tiesībām balsot un izvēlēties savu ceļu. Tās ir elementāras suverēnas valsts tiesības, tas nav nekas īpašs. Bet cena par šo cīņu var būt ļoti augsta, un rēta, kas paliks šai paaudzei, būs ļoti dziļa. Tā ir cilvēka daba — nespēt noticēt, ka tas ir iespējams. 

Jā, ir grūti noticēt, ka tas ir iespējams — ka ir cilvēki, kas gadiem speciāli strādā pie propagandas, izplata tādus melus.

Bet kādēļ? Ēriks Blērs jeb Džordžs Orvels vēl 1949. gadā uzrakstīja grāmatu 1984, kurā aprakstīja visu to distopiju un melus. Tur Patiesības ministrija ir meli, Mīlestības ministrija ir Naida ministrija, vecākais brālis. Lūk, mēs redzam, ka Lukašenko dēvē Putinu par vecāko brāli. Ņemiet, lasiet Orvelu — tā ir instrukcija tam, kāda ir šodienas Krievija un kas būs tālāk. Jau tagad cilvēkiem neļauj lasīt — vēl mazliet un būs noziegums tikai padomāt.

Jā, lasīju nesen joku par to, ka kāds sapnī redzēja, ka iziet protestā un viņu nākamajā dienā arestēja.

Mums šķiet, ka tas nav iespējams, bet, ja paskatāmies uz to pragmatiski, tad visi tirāniskie režīmi noved pie viena. Ja runājam par putinismu, tur jau ir visas lomas — Hitlers ir Putins, Rībentrops ir Lavrovs, ja vajag Gebelsu, tad tur pilns pulks — Kiseļovs, Solovjovs, Simoņjana un citi. Ja ņem Himleru, tad tur ir Šoigu, Patruševs, kurus var sēdināt uz noziedznieku sola. 

Runājot par Krievijas armijas stāvokli — tik veiksmīgi viņiem neiet, vai redzat taktikas maiņu?

Krievija vienmēr darbojas ar tiem pašiem līdzekļiem — karo pret vājajiem, brutalitāte ir galvenais panākums. Tas šokē iedzīvotājus un strādā kā iebiedēšana. Putina armijai nav pamatu, tai nav morāles. Viss ir uzbūvēts uz meliem — apkarot neesošus benderoviešus un fašistus. Kā tikko armija ienāk un saprot, ka tādu te nav, notiek apgaismība. Bet tas viņus nepadara par pacifistiem, jo viņu dzīve ir atkarīga no tā, kā tiks izpildīta komanda. Armija Krievijā dod izdzīvošanas iespēju, citiem — pat ļoti labu, jo šodienas priekšnieki ir miljonāri tāpēc, ka apzog armiju. Karavīri ir nemotivēti, viņi apjūk, kad nonāk kaujas laukā un bieži pamet savu tehniku un viegli padodas gūstā, lai tikai izdzīvotu. Bet virsnieki jau ir šī nozieguma līdzdalībnieki — viņi saņem dotācijas, piemaksas. Viņi saprot, ka nekādu benderoviešu nav, bet viņam to nevajag zināt, viņu darbs ir nogalināt. Jā, tie ir profesionāli kaujinieki, kas labi dara savu darbu. Protams, viņi saprot, ka Putins ir bandīts, bet viņš ir savējais bandīts. Bet vairums sauszemes armijas sastāva ir nepieredzējuši, jauni puiši, kas sastopas ar pretestību no iedzīvotāju puses pilsētās un salūzt. Viņus sūta turpat, kur krievu kara kuģi. Tas ļoti demotivē, viņi neprot cīnīties, tāpēc šajā frontē krieviem iet ļoti slikti. Tad viņi iesūta algotņus, kas uzņemas vadību uzbrukumā, kam jaunie seko. Tieši raķešu uzlidojumi nodara vislielāko postu, jo tur ir profesionāļi, kas motivē. Jo ilgāk iet karš, jo vairāk notiek tieši distances uzbrukumi, jo kājniekiem vairs neuzticas. Lielā kolonna, kas nesen tuvojās Kijivai, tika ātri sašauta un izdzenāta, jo šādas masas virsnieki nevar kontrolēt un vadīt. Viņi mūk, izklīst, pametot tehniku. Lai sagrābtu pilsētas, nepieciešami profesionāli spēki, tāpēc arvien vairāk uzbrūk ar uzlidojumiem, ar ko tiek nodarīti milzīgi postījumi, bet ieņemšana nevirzās uz priekšu. Bet ukraiņi jau sāk pierast pie šīs pilsētu bombardēšanas un iznīcināšanas taktikas. Varbūt ne gluži pierod, bet pieņem domu, ka šis būs ilgs un asiņains karš. 

Tieši gribēju vaicāt, kā izmainījies emocionālais stāvoklis armijā, administrācijā tik ilgā spriedzē funkcionējot?

Man šķiet, ka trešā vai ceturtā diena kļuva par tādu kā lūzuma punktu, jo es pats biju Kijivā līdz kara desmitajai dienai un to redzēju. Sākumā visi skrēja uz pagrabu, tiklīdz izdzirdēja sirēnas. Vēlāk jau sāka saprast, ka ir diversanti, kas darbojas Kijivā. Komandantstundas laikā šīs diversantu grupas staigāja pa pilsētu un nogalināja cilvēkus, lai sētu paniku. Tas motivēja mūsējos saņemties un organizēties. Uz mūsu mājas jumta katru nakti dežurēja divi cilvēki ar binokli. Zinājām, ja pa pilsētu staigā, tad ir aizdomas, ka tas ir nepiederošs cilvēks un dežuranti uzreiz zvanīja policijai, tādējādi izķerot ļoti daudz pretinieku. Bailes vienkārši pazuda pēc ceturtās dienas. Tas mirklis pienāk, kad saproti — ir karš, ir jārīkojas, tāpēc parūpējies par bērniem, bet pats sāc aktivizēties, sāc kaut ko darīt un palīdzēt. Daudzi sāka barikadēt pagrabus, ieviest dežūras. Plašāk jau darbojās teritoriālās aizsardzības vienības — cilvēki ar nelielu militāro pieredzi apvienojās bataljonos, saņēma ieroci un aptvēra jau lielāku teritoriju. Armija jau strādā ap Kijivu, bet iekšienē darbojas visi pārējie. Visi saprata — ja baidīsies, tevi nogalinās uzreiz. Ja nebaidīsies un varēsi sevi pasargāt, tātad ir iespējas izdzīvot. Visi saprot, ka ir ārkārtas stāvoklis, mobilizācija, ir karš — jāiet karot un jāiet izdzīvot. Citas izejas nav.

Kāda ir situācija ar ielenktajām pilsētām — vai būs jāreaģē citādāk, ja vēl ilgstoši neizdosies izveidot humānos koridorus?

Iespējams, ka tā arī ir Putina taktika — rīdīt cilvēkus pret Ukrainas valsti. Bet kara laikā ne vienmēr var reaģēt uz upuriem, citādi vienkārši nevarēs aizstāvēt dzimteni. Dažkārt vienkārši jāparāda stingra nostāja. Mēs maksimāli cenšamies atbalstīt šos koridorus ar starptautisko palīdzību, bet redzam, ka Krievija konstanti šos centienus bloķē. Bet to noslēpt kļūst arvien grūtāk, jo par to raksta un rāda visur. Tas, ko saka Putins, ir jau komiski. Šo sagrozīto realitāti ir grūti pārdot pat Krievijā, kur nu vēl starptautiskajai sabiedrībai.

Mēs neparedzam, ka šajā situācijā kas pasliktināsies — pēc kāda laika Putinam būs jāmaina taktika, jo esošā cerētos rezultātus nenes. Ir, protams, risks par masu iznīcināšanas ieročiem vai kādu lokālu kodolieroča izmantošanu, bet to neviens nevar paredzēt. Te nav jautājums par kara stratēģiju, bet gan viena maniaka vēlmēm. Viņš nav slims cilvēks, es tam neticu. Tā vienkārši ir lielummānija. Viņš ir valdījis jau tik daudzus gadus, ka uzskata sevi par gandrīz Dievu. Šajā jautājumā viņam nostrādā elementārs instinkts — vēlas pierādīt, cik viņš liels un varens. Viņam šķiet, ka ir sasniedzis tādus apmērus, ka var ietekmēt visu pasauli. Ja to neļauj, tas tiek uzskatīts par apvainojumu.

Par bioloģiskajiem ieročiem – kāda būs reakcija, ja tos tiešām izmantos?

Domāju, ja būs kaut mazākā pazīme, ka Putins plāno izmantot bioloģiskos ieročus, tā būs robežšķirtne, kad Rietumi nevarēs stāvēt malā. Jo pie šādas situācijas robežas vairs neeksistē. 

Vai ir kāds kompromiss, uz ko esat gatavi, vedot šīs miera pārrunas, un vai jūsu pozīcija ir vienota?

Kompromisu vairs nebūs. Esam tajā kara fāzē, kad viņiem jāiziet no visas Ukrainas teritorijas. 

Kā jūs redzat kara beigas? Kāds ir reālais scenārijs?

Varu pateikt, kāds ir man vēlamais scenārijs. Reālistiski — Krievijas kolapss. Tas ir šīs piramīdas, šīs federācijas pilnīgs sabrukums. Šobrīd pats Putins šo mehānismu ir jau palaidis. Uz šī kolapsa fona notiks savstarpējas pretrunas. Tā vertikāle tika būvēta uz bailēm un darbojas tikai tik ilgi, kamēr Ukraina nesakaus Putinu. Ja Ukraina spēs nostāvēt, un mēs esam par to pārliecināti, tad jebkura republika, piemēram, Tatarstāna arī gribēs iziet no šīs savienības. Tam visam paralēli arī būs sabiedrības neapmierinātība. Zaudējumi būs lieli, armija gribēs atbrīvoties no sava fīrera, centīsies viņu nodot vai novākt. Tā ir klasiska shēma, kad viens tirāns uzsācis karu, kas nevienam citam nav vajadzīgs. Beigu beigās atradīsies kāds viens cilvēks vai grupa, kas jautās: kāpēc mums tas ir vajadzīgs? 

Jūs domājat, ka no iekšienes viņu nogāzīs?

Jā, tā es domāju. Tas būs iekšējs krahs. Tā nebūs tauta, jo tai nav ne vaļas, ne gribas. Tie cilvēki, kas, pateicoties Putinam, ieguvuši miljardus, tagad, pateicoties Putinam, tos zaudē. Bet viņi ļoti ātri aizmirsīs, ka, pateicoties viņam, tos ieguvuši, bet atcerēsies, ka, pateicoties viņam, tos zaudē. Jo vairāk sankcijas skars tieši katru no viņa iekšējās kliķes, jo vairāk jautājumu sāks rasties, kādēļ tas viss ir vajadzīgs?

Cik drīz tas varētu notikt?

Tiklīdz sankcijas iedarbosies. Pagaidām ir tikai iesākums, vēl nav jūtams rezultāts. Mums tas ir slikti, jo tas ir diez gan ilgs process. Mums būtu noderīgāks militārs atbalsts, ar kura palīdzību mēs varētu izdzīt krievus no Ukrainas teritorijas un tālāk jau to risināt ar starptautiskās tiesas palīdzību. Tas, ka ir nogalināti 12 tūkstoši krievu karavīru, Putinu neskar. Bet tiklīdz viņa ģimeni tas skars, tā būs pavisam citāda sakāve. Un, ja tā notiks katram no Putina pietuvinātajiem, tad rezultāts būs manāms. Piemēram, ja Šoigu atņems viņa villas Rietumos, tad tas graus viņa autoritāti. Putina režīms un visa Krievija ir uzbūvēta kā kriminālā banda, tā darbojas pēc citiem likumiem. Tiklīdz zūd autoritāte vai tiek izrādīts kāds vājums, tā ir beigas — tie paši cilvēki, kas vakar tevi pielūdza, šodien ir gatavi tevi novākt. Bet tas viss iedarbosies komplektā — starptautiskās sabiedrības reakcija, Ukrainas armijas pretuzbrukums, arvien lielāki zaudējumi krievu armijā un vispārējais sabiedrības noskaņojums, neapmierinātība.

Vai šī brīža sankcijas šķiet pietiekamas?

Ņemsim Latvijas piemēru. Latvija izdarīja visu — pārstāja izdot vīzas, aizliedza visus propagandas kanālus, atteicās no Krievijā ražotām precēm, tā vairs nelaiž viņu kuģus savās ostās, neatļauj investēt Krievijas uzņēmumos. Un tā ir tikai mazā Latvija, bet iedomājieties, ja to pašu izdarītu vēl Vācija, ASV un citi? Tas būtu ļoti daudz. Tūlīt sabruks visa Krievijas aviācijas sistēma. Kaut kur SWIFT noslēdz tagad, kaut kur vēlāk. Bet vienā punktā visas šīs lietas akumulēsies, viss pārstās strādāt, nekas netiks ievests un neko nevarēs nopirkt, tad visa sabiedrība sāks meklēt vainīgo. 

Kad Krievijas sabiedrībai atvērsies acis?

Atcerieties formulu: ledusskapis un televizors. Kad ledusskapis kļūs par lielāku problēmu kā televizors, tad… Nu, šovakar tu atnāc mājās, ledusskapī stāv viskijs, ieslēdz Solovjovu un klausies, kā viņš stāsta par fašistiem. Rītdien atnāc mājās, un tur ir tikai pudele šņabja — arī labi. Bet, ja nākamajā dienā vispār nekā nav, tad priekš kam skatīties televizoru, ja nav vēderam prieka? Cilvēks ir primitīvs radījums un tam nepieciešams apmierināt fiziskās pamatvajadzības — paēst un izklaidēties. Tiklīdz tā vairs nav, cilvēks, kas bija režīma vergs, kļūst jau par neapmierinātu kritisko masu, kas apdraud režīmu. 

Tātad video ar mirušajiem ukraiņu bērniem nav jēgas rādīt?

Nē! Es domāju, ka tie saprātīgie cilvēki, kas Krievijā ir, tiem nekas nav jāsūta, viņi tāpat visu zina. Viņi ar saviem protestiem nav bīstami Putinam. Inteliģence nekad nav bijusi Putinam drauds — tie vienkārši ir Rietumu aģenti. Bet kad tie orki, kas līdz šim vienmēr kliedza «Slava Putinam», sāks kliegt kaut ko citu, tad kļūst bīstami. Šie nemieri vēl pagaidām nav sākušies, pagaidām sacēlušies ir tikai cilvēki ar prātu, morāli un sirdsapziņu. Bet tiklīdz iznāks šie orki, jo viņiem vairs nav ledusskapja, bet televizors vairs neinteresē, tad tās būs beigas. Bet tas ir pats pēdējais etaps, ir jānonāk līdz tam, ka tiešām ledusskapī nekā nav. Oligarhi gan reaģēs daudz ātrāk — kolīdz nevarēs savā privātajā lidmašīnā dabūt riekstiņus, ko iecienījis, viņš tos neaizstās ar maizi. 

Kā jūs raugāties uz Ķīnas lomu šajā karā, saistībā ar izskanējušajām baumām, ka Maskava ir lūgusi Pekinas palīdzību?

Es neesmu Ķīnas eksperts, bet man ir ļoti grūti iedomāties, ka Ķīna, kas tikko paziņojusi, ka atbalsta Ukrainas teritoriālo nedalāmību, varētu atsaukties. Lai pieslēgtos, jābūt tādā stāvoklī kā Lukašenko, bet Ķīna ne tuvu tāda nav. Drīzāk Putins ir Lukašenko lomā attiecībās ar Ķīnu. Viņi kā valsts attīstās ļoti strauji un uztur labas attiecības ar ASV, tāpēc domāju, ka viņi nevēlas sevi aptraipīt ar šo karu. Lai arī kāds, tur tomēr komunisms ir kolektīvs, ir politbirojs, bet Krievijā sen vairs nekā nav, tikai viens cilvēks, kas dara visu, kas ienāk prātā. Ķīna pat drīzāk ir ieinteresēta Krievijas novājināšanā, tāpēc šaubos, ka iesaistīsies.

Vai ir variants, ka Krievija iesaldēs karu un panāks situāciju, kurā nav skaidrs, vai tas ir beidzies vai nē?

To dēvē par pamieru — tā ir diezgan ierasta prakse bruņotos konfliktos, kad kaujas vienības apstājas tajās pozīcijās, kuras sasniegušas kara laikā. Es tiešām nevēlos pieļaut šādu scenāriju. Gribam padzīt viņu armiju no mūsu teritorijas, un tikai tad sākt sarunas par kaut kādu vienošanos, risināt to ar starptautisko tiesu palīdzību. Vispār es domāju, ka ukraiņi ar karaspēka iesaldēšanu nesamierinātos. Situācija ir tāda, ka tauta ar lielu naidu izturas pret visu krievisko. Putins, sākot šo karu par it kā krievu atbrīvošanu, nepielaišanu mūs NATO un ES, saņēma visu pretējo ar ģeometriskās progresijas uzviju. Esam ieņēmuši savu Eiropas kursu un nonākuši tuvāk kā varējām sapņot pirms gada. Pavisam drīz saņemsim dalības rīcības plānu NATO, kas arī kādreiz likās neiespējami. Līdz šim mums nekad nebija problēmas ar krieviem, bet tagad ir. Viss ar Krieviju saistītais tiek noraidīts, vairs netiek pieļauta nekāda integrācija, sadarbība. Investīcijas, tranzīts arī vairs nav iespējams. Putinam šis ir liels pārsteigums, jo padotie viņu pārliecināja, ka vajag tikai ienākt un jūs uzņems ar atplestām rokām. 

Kā var būt tā, ka viņš nezina, kāda ir reālā situācija? Kā viņa padotie domā, cik ilgi vēl melos?

Totalitāros režīmos tā ir norma. Ir rinda ar pietuvinātajiem, kas viņam piekļūst, un tie cilvēki ļoti skaidri zina, ko vēlas dzirdēt vadonis. Peskovs valkā 650 000 dolāru vērtu pulksteni. Kā jums šķiet, vai šis cilvēks, kas iemantojis cara svētību un bauda tā dāsnumu, teiks Putinam, ka viņš dara nepareizi? Šis cilvēks momentā izlidos no ligzdiņas. Protams, ka viņš teiks visu, ko Putinam prieks dzirdēt, jo jau rītdien viņš ieradīsies ar jaunu projektu, saņems cara parakstu un nopirks vēl vienu pulksteni. Tā tas bijis vēsturiski vienmēr, cilvēka daba nemainās, tikai šodien melnu zirgu vietā ir melni mersedesi. 

Cik ilgi tas vēl turpināsies?

Jo tālāk Putins iet savā bezdibenī, jo vairāk viņam lojālie radikalizēsies un nostāsies pret viņu. Lai gan daudzi smejas, es prognozēju, ka pirmais viņu nodos tieši Lukašenko. Viņam ir tāda būtība  — citam būtu kauns, bet viņam kauna nav. Teiks, ka viņš jau sen zināja, kāds Putins ir nelietis, stāstīs, cik ļoti mīl brāļus ukraiņus, ka vienkārši izlicies, lai atklātu Putina īstos plānus. Tieši šīs viņa profesionālās nelietības dēļ es neticu, ka viņš savu armiju tomēr sūtīs uz Ukrainu. Pārkāpjot to robežu, atpakaļceļa vairs nebūs, bet tikmēr vēl var turpināt izlikties par muļķi. Baltkrievijā viņam cerību vairs nav un visas durvis ir slēgtas un, ja Krievija noies pa burbuli, viņš meklēs atpakaļceļu. Domāju, ka viņš kļūs par nozīmīgāko liecinieku starptautiskajās tiesās, jo ilgstoši bijis pietuvināts. 

Kā jums šķiet, vai karš būs vēl nedēļām vai mēnešiem ilgi?

Ziniet, kad dzīvoju pagrabā, tad teicu — šī nakts būs izšķirošā. Domājām, ka katra nākamā nakts ir izšķirošā. Cilvēkiem būs šī nedēļa, nākamā nedēļa, vēl nākamā nedēļa. Ja nenotiek kaut kas vairāk par to, kas notiek, tas jau šķiet labi. Tas, ka Putins nebombardē masveidīgi, ka neizlaiž, piemēram, uzreiz 500 raķetes vienā sekundē, tas jau liecina par kaut kādu atturēšanās elementu. Jo tās 500 mēs nekādi nevarētu atvairīt.

Putins nav nekāds varonis. Jurijs Švecs, kas bija Putina skolas biedrs VDK, izteica frāzi, kas man šķiet ļoti optimistiska. Viņš teica, ka cilvēks, kas 70 gados špricē botoksu, nevar nospiest sarkano pogu. Man šķiet, viņi reiz pat dzīvoja vienā istabā, un šis cilvēks neuzskata Putinu par varoni, bet gan gļēvuli. Tagad ir izskanējusi versija, ka Putinam esot vēzis, bet domāju, ka tās ir spekulācijas, lai mēs domātu, ka viņam nav ko zaudēt un baidītos. Nē, viņam ir miljardi sakrāti, viņam ir, ko zaudēt, un viņam ļoti gribas būt mafijas vadonim un pensijā baudīt to, ka visi nāk pie viņa pēc padoma. 

Kāda ir situācija ar bēgļiem no Ukrainas Latvijā?

Pēc mūsu aprēķiniem apmēram 6000 ukraiņu ieradīsies Latvijā. Esam pastāvīgā kontaktā ar centru Kongresu namā, kur cilvēkiem tiek piedāvāta sociālā, psiholoģiskā palīdzība, tiek nodrošināta mītne. Viņiem izsniedz uzturēšanās atļauju, kā arī nelielu izdzīvošanas naudu pirmajiem trim mēnešiem. Tāpat viņiem piešķir arī statusu, kas ļauj saņemt medicīnas pakalpojumus, un bērnus iekārto skolā. Tagad aktīvi strādājam pie tā, lai Ukraiņu skola var attīstīties un paplašināties, jo pieprasījums reizes desmit pārsniedz tās kapacitāti. Mēģināsim piesaistīt profesionālus pedagogus, kas arī atstājuši Ukrainu, lai viņi turpina strādāt ar mūsu bērniem.