Energoresursu krīze: nevis krist panikā, bet spēcīgs ierocis cīņā pret agresoru

Ilustratīvs attēls
Māris Simanovičs

24. februārī Eiropa pamodās jaunā realitātē, kur Krievija īsteno nežēlīgu karu Ukrainā. Pašlaik šo realitāti ir aptvērušas arī citas valstis visā pasaulē, un Krievijai piemērotas smagas sankcijas. Visticamāk, sankciju sekas ietekmēs arī pašus sankciju noteicējus, to skaitā Latviju, taču neliela jostas savilkšana ir niecīga cena, salīdzinot ar to, ko ar savām asinīm un dzīvībām maksā ukraiņi. Paredzams, ka visvairāk Latviju skars energoresursu krīze, jo nav noslēpums, ka gāze, elektrība un degviela ir būtiskākie importa produkti no Krievijas.

Kas tad mūs īsti sagaida un kā tam sagatavoties? Jo ir jāgatavojas ļaunākajam un jācer uz labāko, nevis otrādi.

Par Latvijas lielo energoatkarību no Krievijas energoresursiem ir runāts jau gadiem. Jauno energoresursu ieguves tehnoloģiju – vēja ģeneratoru, saules paneļu parku u.tml. – ieviešana Latvijā gan līdz šim diez ko labi nav sekmējusies gan salīdzinoši lielo izmaksu, gan birokrātisku šķēršļu dēļ, un veicinošs faktors nav arī deguna raukšana daļā sabiedrības, kas negrib redzēt vēja parkus savos pagalmos. Tikmēr Latvija, tāpat kā daudzas citas valstis, gadiem ilgi lielos apmēros ir pirkusi gāzi, degvielu un elektrību no Krievijas, un šī nauda ir ieplūdusi Krievijas ekonomikā. Tur tā, mums pašiem nezinot, atradusi pielietojumu visdažādākajiem mērķiem. Spriežot pēc šobrīd Ukrainā notiekošā, diemžēl arī nepieņemamiem.

Tāpēc mums nekavējoties ir jāstiprina Latvijas energoneatkarība. Manuprāt, valdībai ir jāizšķiras par izlēmīgiem lēmumiem divos virzienos.

Pirmkārt, tie ir īstermiņa atbalsta mehānismi uzņēmējiem, jo ir pilnīgi skaidrs, ka gāzes un degvielas cenas uzšausies debesīs. Iespējams, Latvijai jāseko Polijas piemēram, atceļot pievienotās vērtības nodokli (PVN) degvielai, lai vismaz kaut kā amortizētu šo cenu pieaugumu.

Otrkārt, protams, jādara viss iespējamais, lai maksimāli ātri īstenotu alternatīvās enerģijas projektus. Jā, tas aizņems gadus, bet mēs kopīgiem spēkiem varam strādāt, lai šo procesu paātrinātu. Jo tagad vairs nav svarīgs jautājums, vai vēja ģeneratori neaizskars kāda estētiskās jūtas, bet gan izvēle, ko gribam redzēt savā pagalmā – vēja parkus vai agresora tankus.

Protams, Latvijas uzņēmēji jutīs arī Eiropas sankciju sekas, taču mums nav citu iespēju, kā vien solidarizēties ar Ukrainu, pieciest neērtības un meklēt risinājumus, kā pārvarēt šo situāciju. Domāju, tas pat nāks par labu, jo ļaus ātri pārgrupēties un beidzot novirzīt uzmanību uz tiem produktiem, kurus varam tirgot Rietumos.

Kādi tad ir tūlītējie izaicinājumi?

Pirmkārt, Krievijas atslēgšana no SWIFT faktiski izslēdz iespējas norēķināties ar Krievijas organizācijām.

Otrkārt, Rietumu sankcijām ir, nu jau varētu teikt, traģiskas sekas attiecībā uz rubļa vērtību. Šie apstākļi izslēdz jebkādas racionālas sadarbības iespējas ar Krievijas uzņēmumiem. Attiecībā uz produktiem un izejmateriāliem, kas tiek piegādāti no Krievijas, protams, viena lieta ir plaša patēriņa preces, par kuru izņemšanu no veikalu plauktiem jau esam dzirdējuši; kas cits – piemēram, kokmateriāli, kas spēlē diezgan lielu lomu Latvijas kokapstrādes un  būvniecības nozarēs. Izskan bažas par iespēju saglabāt darba vietas, kas saistītas ar kokmateriālu importu, taču neaizmirsīsim, ka Latvijā ir ļoti spēcīgi attīstīta mežu nozare. Kaut arī šogad laikapstākļi ir apgrūtinājuši mežu izstrādi, mežs pie mums aug, un aug labi. Atliek vien runāt ar ekspertiem, kā šo situāciju risināt.

Kas attiecas uz atkritumu apsaimniekošanas nozari, Eco Baltia un daudzu citu uzņēmumu gadījumā galvenais resurss, ko importējam no Krievijas pastarpināti caur Latvijas piegādātājiem, diemžēl ir gāze, dīzeļdegviela un elektroenerģija. Domāju, ka šobrīd Latvijas valdībai ir jāstrādā kopā ar uzņēmējiem un ļoti intensīvi jāseko līdzi energoresursu cenu svārstībām gan Latvijas, gan pasaules tirgū, un jāizvērtē to ietekme uz Latvijas ražojošajiem uzņēmumiem. Mums kā salīdzinoši nelielai valstij ar lielu eksporta potenciālu uz Eiropu ir jāsaglabā konkurētspēja, tāpēc jāseko līdzi, kādi būs lielo valstu atbalsta mehānismi. Kā jau minēju iepriekš, Polijas PVN nodokļa atcelšana degvielai ir liels solis uz priekšu, atbalstot iedzīvotājus; uzņēmējiem lielāks atbalsts būtu akcīzes nodokļu samazināšana uz laiku. Tās ir lietas, kas ietekmē mūsu ražošanas pašizmaksu, bet jāsaprot, ja Latvija turpina ražot, tad turpina arī eksportēt.

Līdz šim kā karsts kartupelis ir viļāts jautājums par atkritumu dedzināšanu. Lai cik tas dīvaini nebūtu, atkritumi ir energoresurss un atkritumu dedzināšana ir veids, kā stiprināt Latvijas enerģētisko neatkarību. Ņemot vērā Latvijas izmēru un atkritumu apjoma koncentrāciju, paredzu, ka Latvijā vajadzētu izveidot divas atkritumu dedzinātavas, kas pie viena atrisinātu arī sasāpējušo jautājumu par nepietiekamu vietu atkritumu deponēšanai Getliņos.

Vidējā un ilgtermiņā valstiskā mērogā ir jadara viss, lai iedarbinātu alternatīvus enerģijas ražošanas veidus, vai tā būtu biomasa, vai vēja un saules enerģija, vai atkritumu dedzināšana.

Jā, to nevar izdarīt tūlīt vai rīt, bet energokrīze ir tepat pie durvīm, tā klauvē un tūlīt būs klāt. Laba ziņā ir publiskajā telpā izskanējusī informācija, ka Latvenergo iegādājas stratēģiskās gāzes rezerves. Šobrīd ir jāizmanto visi valstiski pieejamie resursi, lai šīs rezerves nodrošinātu. Vasarā noteikti jāveido uzkrājumi, lai mēs būtu gatavi nākamajai ziemai. Turklāt ar tādām gāzes cenām kā pašlaik noteikti ir vērts to piegādāt arī ar kuģiem. Un te atkal aktualizējas jautājums par kārtējo ilgstoši buksējošo projektu – LNG termināļa izbūvi, kas mums šajos apstākļos ir sevišķi nepieciešams.

Izvērtējot Eco Baltia grupas Latvijas biznesu, atteikšanās no sadarbības ar Krievijas un Baltkrievijas uzņēmumiem nepaslīdēs garām nemanīta, jo tā veido gandrīz 10% apgrozījuma; Lietuvā grupas uzņēmumu sadarbība ar Krieviju un Baltkrieviju ir minimāla. Protams, pieņemt šādus lēmumus – atteikties no klientiem – nekad nav viegli. Bet, ņemot vērā, ka katrs eiro, ko mēs pārskaitām, un katrs produkts, ko aizvedam uz Krieviju, pašlaik stiprina karu un agresiju, attiecības ar Krievijas un Baltkrievijas uzņēmumiem, cik iespējams, jāierobežo vai no tām jāatsakās, jo tieši tā mēs varam palīdzēt ukraiņiem šajā karā uzvarēt. Un te ir runa ne tikai par valdības noteiktām sankcijām, bet arī par uzņēmēju aktivitāti un katra indivīda izvēlēm, jo savu nostāju paužam, pērkot vai nepērkot agresoru valstīs ražotas preces. Ja galu galā mēs visi atteiksimies no sadarbības ar Krieviju, agri vai vēlu šajā valstī katrs iedzīvotājs izjutīs spiedienu, ko radījusi Krievijas valdības rīcība.

Kā dzīvosim tālāk?

Jā, mūs noteikti skars gāzes cenu un arī elektroenerģijas cenu izmaiņas, jo Latvijā daļa elektrība tiek ražota gāzes koģenerācijas režīmā. Mūsu glābiņš varētu būt tas, ka tūlīt iestāsies pavasaris un samazināsies apkures rēķini, bet vismaz atkritumu apsaimniekošanas bizness ir energoietilpīgs. Tāpēc, ja gāzes cena turpinās kāpt vai saglabāsies augsta, agri vai vēlu tas atspoguļosies mūsu eksporta produktu pašizmaksā. Iedzīvotājiem par sniegto pakalpojumu cenu sadārdzinājumu šobrīd nav jāuztraucas: sadārdzinājumu nāksies “apēst” uz atkritumu operatora rēķina, jo tarifi lielā daļā Latvijas šim gadam jau ir apstiprināti.

Kas attiecas uz tālāko sadarbību ar Krieviju un Baltkrieviju, mūsu pozīcija ir nelokāma, kamēr vien turpināsies agresija. Katra diena mūs stiprina un ļauj atrast citus sadarbības partnerus ārzemēs, tāpēc tas nav izdzīvošanas jautājums, bet visdrīzāk solis pareizajā virzienā.

 

Autors ir AS Eco Baltia valdes priekšsēdētājs

Pagaidām nav neviena komentāra

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu