Anda Rožukalne: Būt mediju sardzē 2

Anda Rožukalne. Foto: Rīgas Stradiņa Universitāte
Māra Miķelsone

Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes dekānes amatā Anda Rožukalne strādā pēdējās dienas – no 1. marta viņa stājas jaunā amatā, kura anglisko nosaukumu domā latviskot, kā to ieteikusi valodniece Dite Liepa. Medijsardze. “Iedomājos, ka tā sardze neizklausītos skarbi, bet būtu apmēram tā kā Rembranta gleznotajā Naktssardzē, kurā redzami dažādi sabiedrības pārstāvji, kas sargā to, kas ir kopīga vērtība. Arī mums ir vienošanās aizstāvēt kopīgās mediju un sabiedrības vērtības. Tas izklausās ideālistiski, bet citādi nevar. Nevari kaut ko jaunu sākt, ja nav ideāla un tālāka mērķa,” saka Anda.

Rožukalni pērn 17. decembrī Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (SEPLP) uz pieciem gadiem apstiprināja Latvijā līdz šim nebijušā amatā par sabiedrisko mediju ombudu. Arī pēc stāšanās jaunajā amatā viņai paliks studiju kursi augstskolā un sasaiste ar vairākiem starptautiskiem pētījumiem. Kā to visu paveikt? Anda atbild: “Emu diezgan produktīva un efektīva tieši tāpēc, ka manas darba spējas ir krietni augstākas nekā vidēji populācijā.” 

 

SEPLP vadītājs Jānis Siksnis tevi nosauca par celmlauzi, tāpat kā biji nosaukusi jauno SEPLP. Kas ir sabiedrisko mediju ombuds un ko tas darīs?

Man liekas ļoti interesanti un aizraujoši tādai senai institūcijai piešķirt jēgu tieši ar mūsdienu problēmu risināšanu. Latvijā nekad nav bijusi auditorijas interešu pārstāvniecības organizācija profesionālo pārkāpumu un konfliktu risināšanai ar sabiedriskajiem medijiem. Likumā ir pieci panti, kas pasaka, kas ir ombuds, un pieci panti, kas pasaka, kas viņam ir jādara. Pirmais – jāizskata sabiedrības pārstāvju, kas saredz kādas nesakritības vai neatbilstības sabiedrisko mediju darba kvalitātē likumā noteiktajiem uzdevumiem, iesniegumi. 

Visgrūtāko uzdevumu redzu – būt tam cilvēkam, kas veido sarunu starp auditoriju un sabiedriskajiem medijiem. Kāpēc šāda saruna ir vajadzīga? Tāpēc, ka attiecībās starp sabiedriskajiem medijiem, medijiem vispār un sabiedrību ir izveidojušies ļoti lieli riski. Pirmais jautājums ir attiecību modelis – žurnālisti vēsturiski bijuši vadošā lomā, kas nosaka, kādā veidā un par ko runāt, bet šobrīd sabiedrības uztvere un attieksme nosaka, kāda ir sabiedrisko mediju jēga. Problēma ir, ka regulāras sarunas ar sabiedrību vai tradīcijas, pat formāta mums nav. 

Ar kolēģiem jau ilgāku laiku vēroju, un tas atklājās jaunākajā Baltijas Mediju izcilības centra pētījumā – lielai daļai sabiedrības nav īsti skaidrs, kā nošķirt žurnālistiku no jebkā cita. Būtībā profesionālā ētika un šīs ētikas darbināšana ikdienas profesionālās procedūrās palicis vienīgais, kas nošķir profesionālu žurnālistiku no daudziem citiem publiskajiem informācijas sniedzējiem. Lai veidotu sarunu ar sabiedrību, ir jāskaidro, kāpēc es kaut ko daru kā žurnālists. Nevis tāpēc, ka ir ļoti svarīgs kāds notikums vai man ir ļoti svarīgas idejas un formāti, bet kāpēc es kaut ko daru un nedrīkstu darīt citādāk, jo esmu profesionāls žurnālists pat tad, ja tas kādam nepatīk, pat tad, ja kāds manis izvēlēts avots pateicis kaut ko, kas kādai grupai nav pieņemams. Mans pienākums kā žurnālistam ir to skaidrot. 

Viens no pēdējiem gadījumiem — kāpēc LTV žurnālists Iļja Kozins atvainojās sabiedrībai par raidījuma montāžu. (Panorāmas sižetā par disidenta Gunāra Astras pieminekļa atklāšanu protestētāju svilpieni bija iemontēti arī Ievas Akurateres dziesmas laikā, lai gan patiesībā tā nebija noticis — red.) Ļoti labi, ka viņš atvainojās, bet pietrūka garāka stāsta, kurā producents vai redaktors uzņemas arī savu daļu atbildības un izstāsta, kā tas gadījās. Protams, Latvijas Televīzijas Ziņu dienestā tas ir apspriests, bet, ja gribam ieinteresētu auditoriju, svarīgi, lai būtu skaidrojumi. Tas pats attiecas uz Covid-19 paštestu gadījumu, kad LTV raidījums Kas notiek Latvijā? paziņoja par it kā nederīgiem paštestiem un bezatbildīgu iepirkumu. (Raidījums vēstīja, ka vienam no Latvijas iepirktajiem testiem neatkarīgā pārbaudē atklāts 0% jutīgums, taču patiesībā šie rezultāti attiecās uz citu šī ražotāja testu — red.) Tā var gadīties. Bet nebija tālākās sarunas, kādā veidā LTV risinās šo jautājumu. To redzu, kā ļoti lielu un ilgstošu ombuda darbu, kā veicināt sabiedrības medijpratību. Gribu, lai cilvēki sarunājas un vienojas. Profesionālā ētika ir praktiskās ētikas daļa un, ja tā tiek izprasta deklaratīvi, tad ir ļoti lielas problēmas. Ētikai jābūt izprastai un darbinātai caur ikdienas profesionālajām procedūrām. 

Kāpēc uzskati, ka vajag detalizētāk skaidrot? Ir jūtams tāds kā sabiedrības spiediens uz sabiedriskajiem medijiem.

Jautājums, vai tas vienmēr ir sabiedrības spiediens.

Vai politiķu…

Jāspēj tos nošķirt. Savstarpējā neizpratne, nesadarbošanās var veicināt to, kas Latvijā noticis apmēram pēdējos septiņos gados – demokrātijas kvalitātes pasliktināšanos. Sabiedriskie mediji, protams, vairāk un daudz pamatīgāk ikdienā uztraucas par profesionālo ētiku, bet, ja nepastāv vienošanās, ka daudzveidīgā satura sniegšana notiek sabiedrības interesēs, tad ir problēma. Esmu no tiem, kas uzskata, ka populisms ir nevis politiskas idejas, bet tieši komunikācijas veids, jo arī partijas, kas nebūtu uzskatāmas par populistiskām, to pārstāvji pārņem populistisku komunikāciju, kurā vieni ir cietēji un otri – tikai atbildīgie vai sliktie. Tas mani uztrauc. Ja nav sarunas, tad daļa no tiem medijiem, kas ir atkarīga no mirkļa auditorijas sapulcināšanas, pārvēršas par populistiskiem medijiem, kas ļoti ātri sabiedrībā apzīmogo labos un sliktos. Ja tas sāk plesties plašumā, ir ārkārtīgi bīstami demokrātijas kvalitātei. 

Domājot par jauno darbu mūsdienu mediju ētikas izpratnē, skaidri parādās – ja jūs prasāt no sabiedriskajiem medijiem atbildīgumu, daudzveidību, profesionālo kvalitāti, ka tie strādā sabiedrības interesēs, tad arī pašai auditorijai jābūt atbildīgai. Bez šīs sasaistes nevar. Un tas ir uzdevums – rosināt domāt, ka ir nepieciešams atrast formātus, kā par to runāt, kāpēc mēs kā žurnālisti un mediju profesionāļi darbojamies. Ja šī skaidrība ir izplūdusi, tad žurnālistika un mediji ir ļoti viegli ievainojami jebkurā uzbrukumā un ļoti viegli aizvietojami – jebkurš sociālais vai politiskais aktīvists, paņemot kādu no sabiedrībai svarīgām tēmām, var teikt, ka to ir atbildīgāk un labāk izpratis. 

Mums ir Mediju ētikas padome. Arī tu tajā darbojies. Kāpēc mums nepietiek tikai ar šo padomi?

Mums ir šī duālā mediju sistēma – komercmediji un sabiedriskie mediji. To mērķi un darbības, situācijas ir ļoti atšķirīgas. Strādājot Mediju ētikas padomē, it īpaši tajā periodā, kad tapa tās ētikas kodekss, kļuva pilnīgi skaidrs, ka tas, cik tālu profesionālās uzvedības atbildīgumā un ētikā pret sabiedrību ir gatavi iet komerciālie mediji, savā ziņā profesionālajai ētikai ir pretrunīgi. Savukārt sabiedrisko mediju uzdevumi, it īpaši tagad pēc iziešanas no reklāmas tirgus un jaunu institūciju izveidošanas – ir jaunas galvenās redaktores, SEPLP – tomēr ir pietiekami sarežģīti, visu sabiedrību aptveroši arī profesionālā ziņā, kto komerciālie mediji nekad nedarīs. Protams, ir dažādi modeļi, Baltijas valstīs ir šis profesionālās ētikas sargs. 

Kopā ar galvenajām redaktorēm būs jāizstrādā sabiedrisko mediju redakcionālās vadlīnijas. Vai esošajās saredzi problēmas, ka tās jāpārraksta?

Jauns darbs nevar būt esošās situācijas transkripts. Vadlīniju definēšanā redzu diezgan daudzus svarīgus priekšlikumus, kas attiecas uz ikdienas profesionālajām praksēm. Tās problēmas ir arī visās mediju vidēs. Sabiedriskajos medijos pirmais lielais jautājums, kas jārisina kā vadlīniju princips, attiecas uz ikdienas ziņām, analītiskajiem formātiem, diskusijām. Tā ir problēma par viltus līdzsvaru — ka parastā žurnālistikas prakse, saliekot kopā divus pretējus skatījumus, īstenībā veido maldinošu un aizspriedumainu saturu. Vajag atrast veidus, kā kopīgiem spēkiem izvairīties no viltus līdzsvara diskusijās par ļoti sarežģītiem jautājumiem. Apzināti nepieminu vakcināciju, bet, piemēram, par klimata pārmaiņām viltus līdzsvars izpaužas tā, ka ir skaidri zinātniski argumenti — klimata pārmaiņas eksistē, bet vienkāršota žurnālistikas prakse paredz, ka diskusijā tiek iesaistīta arī tā puse, kura uzskata, ka klimata pārmaiņas neeksistē. Ja tai dod līdzvērtīgu svaru, izveidojas viltus līdzsvars. Jo visa veida skatījumi nav vienādi nozīmīgi vai vienādi atbilstoši patiesībai.

Otrs jautājums ir par zinātnes un datu atspoguļojumu — kā žurnālisti milzīgā ātrumā atspoguļo zinātniskos atklājumus, deklaratīvā formā bez konteksta nepaskaidrojot to ierobežojumus un neizprotot, ko var un nevar panākt ar metodi, ko vispār nozīmē tabulas kaut vai par socioloģiskajiem pētījumiem. Tas būtu ļoti nozīmīgs darbs, lai sabiedrībā veicinātu izpratni par zinātni. Pandēmijas politizācijas laikā redzam, ka tas ir arī drauds demokrātijai, iespējai tuvoties patiesībai, zinātnes un profesionālas ekspertīzes diskreditācija. 

Ar viltus līdzsvara problēmu un redakcionālajām vadlīnijām saistīta arī domāšana, ka nevajadzētu paļauties tikai uz viedokļu žurnālistiku, proti, kad procesi un notikumi tiek definēti tikai ar viedokļu palīdzību, neiedziļinoties un neanalizējot, kāpēc šādi viedokļi parādās un kas tos virza un pārstāv. Sociālo mediju vidē kritika izskanēja par Latvijas Radio sižetu – tikās Krievijas ārlietu ministrs Lavrovs ar Lielbritānijas ārlietu ministri Trasu. Neproporcionāli daudz parādījās Lavrova viedoklis par nespēju sarunāties, netika nosaukts informācijas avots. Pilnīgi skaidrs, ka radio kolēģis Uģis Lībietis pats nebija šajā tikšanās. Lielāku caurskatāmību redzu kā svarīgu uzdevumu vadlīnijās. 

Vēl man šķiet nopietns jautājums par sporta un kultūras žurnālistikas lomām. Manuprāt, neproporcionāla ir popularizētāja, komplimentārās žurnālistikas loma, pazūd neitrāla vērotāja un kritiskā pozīcija. Saprotu, cik forši ir būt tuvu elitei, visu laiku esi apbrīnotāja pozīcijā. Bet tā nav vienīgā, kas var būt. Tieši tāpat ir sporta žurnālistikā. Ja ne tikai atbalsti savu valsti, bet kļūsti par specifisku sporta fanu grupu, nespēj kritiski vērtēt ne citus, ne pašu fanus. Piemēram, šis [Pekinas] olimpiādes atspoguļojums. Gaidīju, ka tāpat kā sportistus izjautāja par viņu mērķi, man kā ļoti ieinteresētai skatītājai tiks paskaidrots, kāds ir žurnālistu mērķis, dodoties uz olimpiādi. Uzskatu – ja stāstām, cik kaujinieciski un lieliski ir mūsu sportisti, būtu arī plašāk jāizstāsta par viņu tuvākajiem konkurentiem. Cik interesantas pēkšņi kļuva mūsu sporta ziņas, kad kādai komandai beidzās šīs sacensības! Pēkšņi parādījās citi treneri, citi sportisti, cita perspektīva. Kad ieraugi citas valstis un viņu centienus, lielo bildi, labāk saproti, kāpēc kādas cerības piepildās vai nepiepildās. To redzu līdzīgi arī kultūras žurnālistikā – ir ļoti svarīgs šis pietuvinājums un izpratne par konkrētām jomām, bet man trūkst profesionālās distances. Kristiana Brektes murālis bija labs piemērs, ka sabiedrībai trūkst prasmes domāt un diskutēt par laikmetīgo mākslu, ja kultūras žurnālistika ir vērsta tikai uz interesantu personību izzināšanu.

Tāpat redzu biznesa žurnālistikas problēmas pandēmijas laikā. Faktiski uzņēmējdarbības jomā redzam atsevišķas avotus, kas ar savām idejām pārstāv kādu organizāciju, bet ir salīdzinoši maza izpratne, kā dažādas uzņēmējdarbības vienības iet cauri pandēmijai gan kā veiksminieki, gan neveiksminieki. Piemēram, ko nozīmē uzņēmumu vadītājiem visu laiku sekot pārmaiņām, izturēt savu darbinieku iekšējo spriedzi par un pret [ierobežojošajiem] noteikumiem, vakcināciju, iespēju viņus nodarbināt. Mēs to neredzam, bet tas, kas notiek darba vidē, nosaka cilvēku dzīves.

Vai sabiedriskiem medijiem pietiek profesionālo spēku, lai to visu īstenotu?

Domāju, ka pietiek. Jautājums ir par fokusu. Gan [radio galvenā redaktore] Anita Brauna, gan [LTV Ziņu dienesta galvenais redaktors] Guntis Bojārs, gan citi žurnālistikā ir parādījuši, ka var runāt par tādiem jautājumiem, par kādiem nav iespējams stāstīt īsajos un ātrajos sižetos. Redakcionālo vadlīniju problēma – domāt par formātiem, kuros tiešām ir iespējams izstāstīt pilnu stāstu. Mēs visu laiku lēkājam informācijas un viedokļu īsā apmaiņā un neaizejam tālāk. Žurnālistu uzdevums būtu dažādās informācijas un viedokļus salikt kopā un dot iespēju svarīgos jautājumus izdiskutēt. Guntis Bojārs gan ļoti labi māk pastāstīt, kāpēc veido sižetu, apzinoties, ka tur būs problēmas, bet redakcijā izlemts, ka to vajag darīt un to arī atklāti izskaidro. Protams, arī par Aizliegto paņēmienu varētu būt vairāk pašrefleksiju. Es to redzu kā regulāru redaktora vēstuli, diskusiju, podkāstu. Kāpēc, piemēram, Delfiem ir podkāsts Saturs nav semočkas? Tāpēc, ka portālam bija jāmēģina parādīt, ka viņš nav tikai kaut kāda vietne, kur ir savienotas dažādas apkārt klīstošas informācijas drupatas, bet tam ir vērtība. Ja esi tikai reaģējošs, kad ir milzīga šūmēšanās vai kādi pārmetumi, tā ir tikai atšaudīšanās. Bet ja redaktors un producents regulāri stāstītu, ka šonedēļ pieņēmu tādus lēmumus, jo tie ir svarīgi, liku šīs ziņas kā svarīgākās, atmetām citus jautājumus un pētījām, sekojām notikumiem, atzītu, kas izdevās vai ko neieguvām, tā būtu regulāra saruna. Ja savstarpēju izpratni ar auditoriju neizdosies iegūt, man būs grūti ar sabiedrības medijpratības veicināšanu.

Mums nekas par mediju neredzamo pusi nav bijis, izņemot savulaik Latvijas Radio raidījumu Žurnālistikas oranžā kaste, vēlāk Mediju anatomijaEsmu redzējusi Austrālijas sabiedrisko TV, tā ir ļoti kvalitatīva. Tur ir iknedēļas īss raidījums – kā esam darījuši, arī paškritisks un kritisks pret citiem medijiem. Tas prasa profesionālās vides gatavību, jo ir skaidrs, ka sabiedriskajiem medijiem vienlaikus ir jāpiedāvā skaidrojums un pašrefleksija pašai par sevi, bet arī kritisks skats uz citiem un to, kas notiek sociālajos medijos, dažādos kanālos, kas atdarina medijus.

Kādi vēl ir riski?

Pēdējos gados redzam, ka populistiski politiķi savu politisko komunikāciju balsta uz uzbrukumiem žurnālistiem, padarot to visu individualizētu pasakot, ka žurnālists ir vienkārši slikts cilvēks vai nepieder pie pareizās tautības, tāpēc viņš nav patriotisks, ka žurnālisti darbojas pretēji sabiedrības interesēm. Tā ir drausmīga apsūdzība. Ko dara populistiski politiķi? Viņi izveidojuši gan savas hibrīdmediju platformas, gan sociālos medijus, apejot profesionālu žurnālistiku, kas viņus izvērtētu kritiski. Tā viņi it kā simboliski pasaka, ka profesionāli žurnālisti nav vajadzīgi. Tā ir milzīga problēma, ja mēs par to nerunājam. Šlesera partijas politiskās komunikācijas formāts ir intervija vienam ar otru, kas patiesībā atspoguļo komplimentāras žurnālistikas modeli. Ir skaidri jāpasaka, kāpēc tas tā nevar būt. Protams, cilvēki var publiski sarunāties, kā vien grib, bet nosaukt to par interviju… Skaidri jāpasaka, ka tas ir politiskās komunikācijas formāts, kas rada iespaidu, ka tādā veidā kaut ko var noskaidrot, bet īstenībā mērķis ir popularizēt konkrētus uzskatus.

Kā ombuds var ietekmēt to, lai Šlesera partijas biedri viens otru neintervē?

To nevaru ietekmēt, bet varu rosināt diskusiju par redakcionālās darbības vadlīnijām. Sabiedriskā pasūtījuma plānā arī ir sabiedrības informēšana – viena no tēmām ir nevis tas, ka mums ir jauna partija, bet kā mēs par viņiem runājam, kā notiek komunikācija ne tikai šai partijai, bet arī citai. Ja nerunā, kā politiķi komunicē, notiek tas, kas ir vislielākais risks manai institūcijai un notiek ar pandēmiju, daļēji arī ar sarunu par sabiedrisko mediju kvalitāti tā tiek politizēta, tiek sekots politiķu pozīcijai, nevis analizēts, kāpēc šī pozīcija tāda ir. Tās ir vislielākās briesmas – sajaukt politiski ērtu vai aktuālu pozīciju ar sabiedrībā nozīmīgiem, svarīgiem jautājumiem.

Cik politiski neitrāli šobrīd ir sabiedriskie mediji?

Kopumā diezgan neitrāli, ar mainīgām sekmēm veicinot dažādu politisko procesu atspoguļojumu. Pieminēju biznesa žurnālistikas tādu kā gandrīz neesamību, bet domāju, ka pietrūkst arī gudras un analītiskas politiskās žurnālistikas. 

Ir viena ļoti svarīga lieta, ko gribu aktualizēt gan redakcionālajās vadlīnijās, gan kā tēmu sarunai par mediju ētiku. Tie ir uzbrukumi žurnālistiem un žurnālistu izsekošana, vajāšana un publiska pazemošana sociālajos medijos. Tā ir milzīga problēma, šī iluzorā sajūta, ka jebkurš žurnālists ir ļoti tuvu, tu vari viņu apsaukāt, pazemot tāpēc, ka nepatīk viņa darbs. Sociālajos medijos tas ir ļoti viegli. To normalizējuši tie paši populistiskie politiķi, kas žurnālistus sāka vērtēt kā indivīdus, viņu personisko dzīvi vai kaut kādas iepriekšējās privātās dzīves notikumus sāka asociēt ar viņu kā profesionāļu kvalitāti. Tas diemžēl veicina arvien vājāku un piesardzīgāku žurnālistiku. Pirms dažiem gadiem notika The Guardian kampaņa, kurā izcēla tieši sievietes, kas visvairāk no tā cieš. Tas notiek arī Latvijā, to redzam mūsu universitātē veiktajā agresivitātes indeksā. Tieši sievietes žurnālistes visvairāk cieš. Ir pat gadījumi, kad cilvēks spiests pamest profesiju, jo nespēj izturēt šos personiskus uzbrukumus. Gan mediju, gan demokrātijas kvalitātei ir slikti, ja tiek normalizēti personiski naidīgi uzbrukumi. Žurnālisti būtu jāaizstāv mediju organizācijām, jo nav pieļaujams, ka žurnālists paliek viens pret vienu ar naidīgo grupiņu, kurai ir ļoti daudz brīva laika. Kad paliec viens pret sev neredzamiem resursiem, tas padara žurnālistiku bailīgu, nogurušu un bezzobainu. 

Tikpat labi viss teiktais attiektos arī uz tevi. Tu arī būsi krustugunīs ar sabiedrību, medijiem un politiķiem. Pirmajā intervijā teici, ka politiķi šo institūciju varētu izmantot savā komunikācijā, sūdzībām par medijiem.

Tas bija balstīts uz manu pieredzi, strādājot gan Latvijas Žurnālistu asociācijas Ētikas komisijā, gan Mediju ētikas padomē. Ir pilnīgi skaidra tendence, ka šīs jaunās demokrātiskās institūcijas, kas domātas pašregulācijas uzlabošanai, politiskās komunikācijas organizētāji izmanto saviem mērķiem, lai novērstu kritisko attieksmi vai sev nevēlamas informācijas parādīšanos medijos. Tur ir tā sargāšanas loma, jāizvērtē sūdzības, kad tās ir pamatotas un kad tas ir veids, kā apklusināt.

Vai jūties stipra, ka neviens neaizbāzīs muti?

Kur nu! Tu nekad nevari būt visam gatavs. Man jāsaka tiem, kas uzbrūk, vai tiem, kas emocionāli reaģē un vispārina – vingrošana ļoti palīdz (smejas). 150 vēdera preses no rīta vai vai 40 – 50 atspiešanās no zemes ļoti palīdz nostiprināt gan mugurkaulu, gan noskaņojumu, ka tev ir jāmeklē veids, kā risināt problēmu. To nu gan esmu uztrenējusi kā vadītāja, kurai bijis jārisina ļoti daudzveidīgas, sarežģītas problēmas kopā ar sarežģītām un talantīgām personībām – darboties pēc principa – meklē risinājumu problēmai. Protams, neviens nav nejūtīgs pret apspļaudīšanu, apmelošanu.

Kas būs pirmie darbi, kas jāpaveic amatā? 

Pirmie darbi ir tikties un atrast veidu, kā strādāt kopā ar galvenajām redaktorēm, ar SEPLP. Kā saprotu, mani jau gaida kāda sūdzība. Ir jāizveido nolikums, kādā veidā šie iesniegumi vai sūdzības tiek izskatīti, kā tos var iesniegt. Uzskatu, ka iesniegšana jāpadara ļoti ērta, jāpieņem dažāda veida iesniegumi. Jāizveido galvenā pamatprincipu sistēma, kā sadarboties ar organizācijām. Lielāks plāns gan pirmajam gadam, gan caur tālākiem mērķiem citiem gadiem – kā informēt dažādas sabiedrības grupas, kas vispār ir ombuds. Pirmajā gadā tas būs viens no galvenajiem darbiem – satikties ar cilvēkiem no dažādām sabiedrības grupām, vietām Latvijā, ar mazākumtautībām. Arī jāieplāno tikšanās ar Baltijas valstu sabiedrisko mediju uzraugiem, jo viņiem ir lielāka pieredze un arī cits statuss. Es ļoti gribētu satikties ar Zviedrijas ombudu, kas ir pasaulē vecākais ombuds. Gribētu iepazīties ar kolēģiem no ombudu asociācijas Eiropā.

Varētu darīt arī kaut ko tādu, kas nav likumā, bet kas noderētu medijiem. Tā kā visa mana akadēmiskā darbība un intereses ir sekot jaunākajām lietām un pētījumiem, kolēģiem medijos varētu veidot aktuālo profesionālās ētikas problēmjautājumu apskatus. 

Mani uztrauc, ka profesionālā ētika tiek izprasta kā privātie morālie uzskati. To redzam no šiem kritizētājiem sociālajos medijos – ja kaut kas neatbilst manam subjektīvajam morālajam vērtējumam, tas ir neprofesionāli vai neētiski. Bet profesionālā ētika ir kaut kas vairāk. Tie ir konkrēti principi profesionālajā vidē, kuriem sekojam pat tad, ja mūsu personiskais morālais vērtējums nav tāds. Līdz ar to nošķiram individuālo rīcību un profesionālo, kas noteikti būs problēma Latvijas žurnālistu individualizētajā vidē. To pierāda nesen publicētais Jāņa Buholca pētījums – profesionālā ētika ir tikai paplašinājums personiskiem morālajiem uzskatiem, tam, ko ir iedevusi ģimene, izglītība un tā vide, kurā esi ieguvis zināšanas. Nav izpratnes, ko nozīmē profesionālā ētika, kā šie vispārīgie termini – neitralitāte, objektivitāte, precizitāte, neiesaistīšanās ieņemt noteiktu pozīciju, tiek profesionāli atrisināta. Viss šeit nosauktais un tiekšanās pēc patiesības, patiesas informācijas sniegšana savstarpēji mijiedarbojas. Tu nevari būt patiess, ja neesi precīzs, nevari būt precīzs un objektīvs, ja neesi neitrāls, un tā tālāk. 

Kas, tavuprāt, būtu jāmaina žurnālistikas izglītībā?

Tai jābūt ilgākai, īpaši mācekļa periodam jābūt ilgākam nekā līdz šim studiju laikā. Lielā pārmaiņa, ko esmu izmēģinājusi pati uz savas ādas – gribu, lai žurnālistiem sāktu mācīt programmēšanas pamatus. Lai žurnālisti tiktu ārā no tā, kas lielās informācijas plūsmas un datu okeānā viņu darbu padara mazāk uzticamu, pamatotu, lai viņi varētu uzrakstīt mazu programmiņu tieši savam mērķim. Tas padarītu stāstus kvalitatīvākus gan no datu pamatojuma un analīzes līmeņa, gan arī domāšanā ļautu ieraudzīt ceļu, kā tiek risinātas problēmas. Tu vari saprast kādu fenomenu tad, kad sadali to daudzos gabaliņos, ka zini, no kurienes tas radies, cēloņus. Būtībā programmēšana nozīmē dot datoram uzdevumus, kas viņam jādara. Bet tas iemāca mazliet citādāku domāšanu par problēmām. Es ļoti lepojos ar savu sertifikātu Python programmēšas pamatu apgūšanā. Mani satrauc tas, kā jauni cilvēki redz žurnālistiku. Šādas zināšanas samazinātu to proporciju, kuras tagad ir pārāk daudz – ka žurnālistika sastāv no patīkamām sarunām starp interesantiem cilvēkiem. Žurnālistika ir kaut kas daudz interesantāks par šādām sarunām.

Komentāri (2)

Sskaisle 02.03.2022. 10.22

Klausos LR ziņas. Tur tiek stāstīts, ka sankcijas pret bankām neietekmēs Krievijas pensiju saņemšanu Latvijā. Kā arī citus pirmās nepieciešamības maksājumus.

Un tagad atveru Latvijas medijus un te ir pavisam cita informācija. Ka Latvijas krievi paliks bez pensijām.

Kam tad kārtējo reizi ticēt? Kam jautāti pēc patiesības? Puškinam?

https://jauns.lv/raksts/zinas/490105-latvija-dzivojosie-krievijas-pensionari-klust-par-nabagiem

0
0
Atbildēt

0

Sskaisle 02.03.2022. 07.33

Drausmīgi, kārtējā naudas notriekšana!

Kad putina kontrolētie mediji melo, tas ir slikti, kad Latvijas sabiedriskā !!!! medija žurnālists safabricē melus , tas ir labi. Vienīgā problēma, pēc Rožkalnes ieskata – zēns nav labi paskaidrojis,kāpēc tā melojis un melos.

Hallo – cilvēki,par ko man jāmaksā nodokļi? Par to,ka man melo ? Un tad vēl jāmaksā algas mammītēm,kuras meļiem glaudīs galviņas, kad šos pieķers melos?

Nu beidziet ākstīties, nodokļu naudas izšķērdētāji, korumpantu kalpi, tautu bendes.

0
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu