Komercdarbība vienmēr ir saistīta ar riskiem. Daļa no riskiem var izrietēt arī no politiskiem lēmumiem, kas var rezultēties arī sankcijās, kas ir īpaši būtiski pēdējo notikumu kontekstā Ukrainā, Krievijā un Baltkrievijā. Ko varētu darīt Latvijas komersanti situācijās, kad plānotie vai noslēgtie darījumi ir saistīti ar sankcionētām personām? Nereti darījumi tiek iesaldēti un pārtraukti.
2021. gada izskaņā kokrūpnieki cēla trauksmi par Latvijas kredītiestāžu lielo piesardzību darījumos ar Baltkrieviju.[1] Savukārt vairākas citas Latvijas kompetentās institūcijas, tai skaitā Latvijas Banka, norādīja[2], ka ģeopolitiskās situācijas saspīlējums varētu radīt sarežģījumus uzņēmējdarbības veikšanā tikai atsevišķiem uzņēmumiem, bet ne Latvijas ekonomikai kopumā. Arī praksē ir zināmi gadījumi, kad uzņēmēji lūguši sniegt konsultācijas saistībā ar banku izteikto piesardzību darījumos ar Baltkrievijas komersantiem to pārstāvētajai valstij piemēroto sankciju dēļ. Tas apliecina, ka ģeopolitiskās situācijas saspīlējuma radītās blaknes uzņēmējus skar pat visai tieši un liek meklēt risinājumus.
Ģeopolitiskās situācijas radītos sarežģījumus komercdarbības vidē var risināt jau līgumattiecību nodibināšanas brīdī, līgumā paredzot vienpusēju izbeigšanu.
Viena no iespējām līguma noteikumos varētu būt tiesības vienpusēji izbeigt līgumu, ja līgumiskās saistības netiek pienācīgi pildītas, jo pret līgumslēdzēju ir piemērotas starptautiskās vai nacionālās sankcijas. Latvijas likums noteic pienākumu visām personām ievērot un izpildīt starptautiskās un nacionālās sankcijas, kas līdz ar līgumā pielīgto vienpusējās izbeigšanas noteikumu ir pietiekams pamats izbeigt līgumiskās attiecības ar sankciju subjektu.
Ja tomēr vienpusēja izbeigšana līgumā sākotnēji nav paredzēta, tiesisko attiecību izbeigšanas iespējas meklējamas normatīvajos aktos. Tomēr jānorāda, ka Civillikumā ir nostiprināts princips, ka noslēgtie līgumi ir jāpilda un vienpusēja atkāpšanās no līguma ir pieļaujama tikai tad, kad tā pamatota ar paša līguma raksturu vai kad to zināmos apstākļos atļauj likums. Manuprāt, ģeopolitiskās situācijas ietekme uz līgumslēdzējiem gluži neizrietēs no līguma rakstura un vienpusēju līguma izbeigšanu ar to nevarēs pamatot. Nākamais solis būtu meklēt risinājumu normatīvajos aktos.
Atbilde jāmeklē 2019. gada 13. jūnija Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likumā[3] (turpmāk – Sankciju likums) un tieši 13.5 pantā. No tā izriet, ka gadījumā, ja persona, piemērojot šā likuma vai citu normatīvo aktu prasības starptautisko vai nacionālo sankciju jomā, atturējusies no darījuma veikšanas, izbeigusi darījuma attiecības vai pieprasījusi saistību pirmstermiņa izpildi, šīs atturēšanās vai darījuma aizkavēšanas, darījuma attiecību izbeigšanas vai saistību pirmstermiņa izpildes pieprasījuma dēļ attiecīgajai personai vai tās vadībai (tajā skaitā padomes un valdes locekļiem) un darbiniekiem neiestājas juridiskā atbildība, tajā skaitā civiltiesiskā atbildība. Šī tiesību norma Civillikuma 1589. panta kontekstā var tikt interpretēta kā likumā noteiktā iespēja vienpusēji atkāpties no līguma izpildes sankciju gadījumā bez civiltiesiskās atbildības iestāšanās.
Tomēr ir iespējami gadījumi, kad sankcijas neskar līguma būtiskos noteikumus, bet skar tikai kādu no saistībām, kas izriet no noslēgtā līguma, piemēram, kādas konkrētas preces piegādes vai pakalpojuma sniegšanas ierobežojumus. Tas nozīmē, ka sankciju noteikšana var arī neapdraudēt līguma spēkā esamību un izpildāmību kopumā. Ja sankcijas netraucē pienācīgu līgumsaistību izpildi, tad nav pamata atbrīvot līgumslēdzēju no tiesīgi noslēgtā līguma saistību izpildes un ir meklējami risinājumi līgumslēdzēju vienošanās ceļā.
Turklāt jāpiebilst, ka tiesībām atkāpties no līguma nevar likt vienādības zīmi ar tiesībām bez otras puses piekrišanas prasīt līguma atcelšanu, proti, pēdējās realizē vēršoties tiesā ar prasījumu atcelt līgumu. Attiecībā uz šīm tiesībām Civillikumā ir paredzēti gan vispārīgi pamati, gan tādi, kas attiecas uz noteiktiem līguma veidiem. Civillikumā ir noteikta kreditoram iespēja prasīt līguma atcelšanu, ja kreditors vairs nav ieinteresēts līguma izpildīšanā parādnieka nokavējuma dēļ. Ar sankciju noteikšanu sankciju saņēmējam var rasties situācijas, kurās tas nav spējīgs izpildīt līgumu un iespējamais nokavējums ir neprognozējams, kas provizoriski sniedz kreditoram pamatojumu prasīt līguma atcelšanu. Savukārt noteiktiem līgumu veidiem atcelšanas prasības pamati ir atrodami tiem atbilstošajās Civillikuma nodaļās.
Nav šaubu, ka ģeopolitiskā situācija ietekmē komercdarbības vidi, it īpaši tad, kad sankcijas tiek piemērotas kā politisks vai ietekmes instruments. Līgumslēdzējiem pastāv iespēja pārtraukt līgumattiecības, atkāpjoties no līguma, vai konkrētos gadījumos prasīt līguma atcelšanu.
Pēdējo puses var izdarīt, vienojoties un noslēdzot atcēlēja līgumu vai skatot prasījumu par līguma atcelšanu tiesā. Tomēr ģeopolitiskā situācija vai sankcijas nevar būt apstāklis, kas pamato jebkādu civiltiesisku attiecību pārtraukšanu saistībā ar līguma neizpildi no otra līgumslēdzēja puses.
Juridiski risinot problēmas saistībā ar iesaldētajiem darījumiem, jāvērš uzmanība uz Ministru kabineta 2019. gada 9. jūlija noteikumu Nr. 327 “Starptautisko un nacionālo sankciju ierosināšanas un izpildes kārtība” 12. punktu. Tas paredz, ka tad, ja personai ir pienākums nodot sankciju subjektam, pret kuru noteikti atbilstoši finanšu ierobežojumi, finanšu līdzekļus vai finanšu instrumentus, lai izpildītu līgumsaistības, kas radušās pirms sankciju noteikšanas, vai izpildītu tiesas lēmumu, persona to, iepriekš saskaņojot ar Finanšu kapitāla un tirgus komisiju (FKTK), var darīt tikai tad, ja finanšu līdzekļus vai finanšu instrumentus paredzēts nodot glabāšanai FKTK uzraudzībā esošam finanšu un kapitāla tirgus dalībniekam, lai nodrošinātu, ka finanšu un kapitāla tirgus dalībnieks attiecībā uz šiem finanšu līdzekļiem vai finanšu instrumentiem veic noteikto finanšu ierobežojumu izpildi. Tiesiskais regulējums finanšu līdzekļu vai finanšu instrumentu nodošanai paredz iespēju izpildīt saistības, kas radušās pirms sankciju noteikšanas, saskaņojot darbības ar FKTK. Citos gadījumos būtu jāvērtē, vai saistības izpildījums ir sasaistāms ar sankcijām un no tām izrietošiem ierobežojumiem.
Ko komersantiem darīt, lai mazinātu iespējamo iesaldēto darījumu risku? Lūk, daži praktiski pasākumi. Pirmkārt, Ārlietu ministrija izstrādājusi ieteikumus komersantiem veikt savam biznesa darbības modelim atbilstošu risku novērtējumu un izstrādāt iekšējās kontroles sistēmu, ņemot vērā uzņēmuma darbības specifiku, ģeogrāfiskās darbības tvērumu un sadarbības partnerus.[4] Slēdzot līgumus, komersantiem ieteicams ar sadarbības partneriem un klientiem noskaidrot un vienoties, kādas ir to iekšējās kontroles sistēmas un vai viņi veic sankciju pārbaudes. Izstrādājot iekšējās kontroles sistēmu, jābūt pārliecībai, ka informāciju par valdi, padomi, dalībniekiem, patiesajiem labuma guvējiem ir iespējams iegūt no publiskajiem reģistriem. Ja informācijas iegūšana no publiskajiem reģistriem ir apgrūtināta vai nav iespējama, to var iegūt patstāvīgi, tajā skaitā pieprasot datus no komersanta, ar kuru noris līguma slēgšanas pārrunas. Risku monitorings var palīdzēt savlaicīgi pieņemt lēmumus attiecībā uz sadarbību ar kādu konkrētu biznesa partneri vai ģeogrāfisko reģionu.
Tāpat vērts izskatīt Finanšu nozares asociācijas radītos materiālus, kas var palīdzēt labāk izprast finanšu institūciju klientu un darījumu izvērtēšanas pamatprincipus. Piemēram, ir izstrādāta “ceļa karte”,[5] dokuments, kurā ir apkopoti un skaidroti kredītiestāžu iespējamie jautājumi klientam “pazīsti savu klientu” ietvara kontekstā. Apkopojumā akcentētas banku tiesības uzdot jautājumus par klienta darījumiem un tos pamatojošajiem dokumentiem, kā arī skaidroti klienta pienākumi sniegt bankai pieprasīto informāciju, lai veiksmīgi turpinātu darījuma attiecības.
Būtu jāpievērš uzmanība arī materiālam “Mīti un patiesība par “naudas atmazgāšanas” apkarošanu un starptautisko finanšu sankciju ievērošanu”[6], kurā nepārprotami teikts, ka informācijas nesniegšana finanšu iestādei tās noteiktajā termiņā, lai finanšu iestāde veiktu klienta izpēti, ir stingrs bezkompromisa pamats sadarbības izbeigšanai ar klientu un finanšu pakalpojuma sniegšana personai var tikt ierobežota arī bez tiesas sprieduma. Līdz ar to iesaldēto darījumu gadījumos īpaši akcentējams, ka klienta un finanšu iestādes attiecībās ir svarīga patiesa, efektīva, atklāta un savlaicīga sadarbība. Tā nav saistīta ar juridiskajiem risinājumiem, tomēr var būt atspēriena punkts efektīvai komersantu problēmu, kas saistītas ar ģeopolitiskās situācijas saspīlējumu, risināšanai.
Autore ir advokātu biroja TGS Baltic zvērināta advokāte
[1] Latvijas kokrūpnieki ceļ trauksmi par banku lielo piesardzību darījumos ar Baltkrieviju.
[2] Baltkrievijas sankcijām uz Latviju paredz mazu ietekmi.
[3] Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likums.
[4] Starptautisko un nacionālo sankciju piemērošana Latvijā.
[5] Kāpēc bankas jautā?
[6] Mīti un patiesība par “naudas atmazgāšanas” apkarošanu un starptautisko finanšu sankciju ievērošanu.
Pagaidām nav neviena komentāra