Iepretī Krievijas vēstniecībai notiek pikets pret Krievijas agresiju Ukrainā. Foto: Evija Trifanova, LETA
Mēs, Igaunijas, Latvijas un Lietuvas parlamentu deputāti, kas 1990. un 1991. gadā balsojām par savu valstu neatkarības atjaunošanu, paužam dziļu satraukumu par Krievijas uzsākto militāro iebrukumu Ukrainā. Izsakām dziļu nožēlu par to, ka Krievija pēc PSRS sabrukuma ir gājusi pa totalitārisma, nevis brīvības, tiesiskuma ceļu, ko iezīmēja Andrejs Saharovs un citi izcili krievu demokrāti. Krievijā varu sagrābuši visreakcionārākie spēki, kas izmanto hitleriskās Vācijas taktiku savu agresīvo plānu īstenošanā. To bīstamību vairo kodolieroči, kas mantoti no bankrotējušā PSRS režīma.
1939. gada 23. augusta bēdīgi slavenās Hitlera un Staļina vienošanās rezultātā Baltijas valstis zaudēja neatkarību un tika pakļautas ilgstošam komunistiskajam genocīdam. Tikai 1989. gada 24. decembrī, jau pēc igauņu, latviešu un lietuviešu bezprecedenta solidaritātes akcijas, kas pasaules vēsturē guvusi Baltijas ceļa apzīmējumu, PSRS Tautas deputātu kongress Maskavā bija spiests Hitlera un Staļina “velna paktu” par Eiropas sadalīšanu atzīt par spēku zaudējušu un noziedzīgu kopš parakstīšanas brīža. Nevardarbīgā parlamentārā cīņā Igaunija, Latvija un Lietuva atjaunoja zaudēto valstiskumu, kļūdamas arī par Eiropas Savienības un NATO dalībniecēm. Nepārvērtējama nozīme šai procesā bija baltiešu solidaritātei ar citām PSRS apspiestajām tautām, tostarp ukraiņiem.
Mēs uzskatām, ka šis brutālais uzbrukums Ukrainai un tās teritoriju aneksija ir tikai pirmais solis uz daudz ambiciozākiem Krievijas Federācijas impēriskajiem plāniem.
Krievijas prasības par NATO spēku atvilkšanu no Austrumeiropas, tās vadītāju murgainā vēstures interpretācija, draudi pārskatīt aukstā kara rezultātus, solījumi atjaunot PSRS, liecina, ka tiek kaldināti plāni par tālāku uzbrukumu demokrātiskajai pasaules daļai.
Vēlamies atgādināt, ka arī šobrīd, kad Krievijas revanšisti un neostaļinisti tiecas Eiropu atgriezt 1939. gada realitātē, nelokāma demokrātisko valstu solidaritāte ar Ukrainu, neielaišanās amorālos kompromisos ar Kremli ir vienīgais veids, kā apturēt Krievijas uzsākto karu pret mūsu tiesībām dzīvot saskaņā ar Rietumos pašsaprotamām vērtībām un brīvībām. Esam pārliecināti, ka mūsu tautas ir gatavas aizstāvēt gan sevi, gan Eiropas Savienības un NATO austrumu robežu. Patiesi novērtējam līdz šim sniegto palīdzību Baltijas valstīm. Lai varētu stiprināt mūsu kaujasspējas, vēlamies sagaidīt vēl lielāku sabiedroto militāri tehnisko palīdzību, kā arī pastiprinātu militāro spēku klātbūtni Igaunijā, Latvijā un Lietuvā. Aicinām sniegt Ukrainai tādu morālu, finansiālu, militāru palīdzību, lai tā spētu apturēt tālāku iebrukumu savā zemē. Darīt visu iespējamo, lai agresors būtu spiests izvest karaspēku no visām anektētajām teritorijām.
Aicinām rietumu demokrātiskās sabiedrības aizdomāties, ko Baltijas valstīm nozīmējusi un nozīmē dzīve blakus aktīvam agresoram, kurš grib atņemt mums mieru, zemi un visas tik pašsaprotamās tiesības un brīvības. Atceroties notikumus pirms Otrā pasaules kara, jāsaprot, ka
jebkura piekāpšanās agresora priekšā, cerības, ka izdosies to “nomierināt” ar atsevišķu valstu upurēšanu, izraisa tikai lielāku agresiju, vairo tā spēkus un gala rezultātā beidzas ar tādu globālu traģēdiju kā Otrais pasaules karš.
Uzskatām, ka pienācis brīdis, kad Baltijas Brīvības ceļa solidaritātes principiem kā vēl nekad jāaptver visas Eiropas Savienības un NATO dalībvalstis. Tie jāattiecina arī uz Ukrainu, kura ar milzīgiem upuriem sargā Eiropas Savienības un NATO austrumu robežu un mūs visus no Krievijas tālāka iebrukuma Eiropā.
Latvijas 4. maija Deklarācijas kluba vārdā prezidente Velta Čebotarenoka
Lietuvas Neatkarības akta parakstītāju kluba vārdā prezidente Birutė Valionytė
Igaunijas 20. augusta kluba vārdā prezidents Ants Veetõusme
