Ilustrācija — Jurijs Tatarkins
Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 1
Pirmā
I
Tomēr uzvilku sarkano, Moriseja veikalā nopirkto džemperi ar lielu dzeltenu vārdu VULGAR slaidā lokā pāri krūtīm. Frankly vulgar red pullover, kā viņš dzied. Vienmēr man tās problēmas ar baznīcā ejamām drēbēm — gribas saģērbties pēc iespējas neuzkrītošāk, bet, jo vairāk gribas, jo uzkrītošāk sanāk. Un kāda tad vairs lūgšanās — pie katras klanīšanās tik paskaties uz leju un šausminies. Ja neesi laikus aizmiedzis acis. Te bikšu melnais tonis nesaskan ar žaketes melno, te kaut kas ne tā karājas, te kaut kas ne tā izspiežas, bet te atkal neizspiežas nemaz.
«Tu te pucējies kā veca meita!» mamma pirms simt gadiem teica tētim, kad tas Jāņu vakarā pie spoguļa uzlaikoja piekto kreklu, un es tagad tieši tāpat. Viens par īsu, otrs par šauru, trešais saburzīts, ceturtajam biga iespiedusies pāri krāgam. Nekas cits neatlika, kā vilkt to VULGAR. Žakete būs pa virsu, tās atvērumā redzami tikai burti LG, un vēders man arī novingrots mazāks — šaurais džemperis to vairs neizceļ. Nekas, domāju, iznesīšu savu VULGAR cauri templim, un, kas ir iznests cauri templim, tas ir iesvētīts. Tā ņemdamies un pārģērbdamies, atkal izgāju no mājas ar piecu minūšu nokavēšanos.
