Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 1
Katrs stāsts sākas ar to, ka viņš iet, viņš skatās, viņa pamostas, kāds atver durvis, līst lietus, kādam iezvanās telefons, viņa atceras, snieg un aizbrauc autobuss. Nosēžas lidmašīna. Tagad arī viņš atceras, uzvelk mēteli, sākas izrāde, pa ielu skrien avīžzēns, kāds saka, ka viņš neatceroties, kad tieši tas noticis. Viņš aizpīpē. Pacelta klausule, nokritis lietussargs, vēstule. Jā, kāds saka, es nudien nevaru atcerēties, kad tieši tas notika, bet.
Šajā stāstā viņš sākumā ilgi guļ, veroties griestos. Tie ir augstu virs viņa, daudz augstāk nekā bērnības mājās, bet tādiem pašiem smalku plaisu tīkliem klāti. Viņš miedz acis, cenšoties ieraudzīt šajā laika zīmējumā paslēpto dārgumu kartes vai smieklīgus viepļus, pūķus no pasakām un virves dejotājus.
Aiz loga lejā dun pilsēta, istabā krīt blāva ziemas pēcpusdienas gaisma. Tai īsti nav, kur pieķerties te, šajā lielajā, bet gandrīz tukšajā istabā. Bez viņa, kurš laiski zviln uz matrača istabas stūrī, otrā istabas galā stāv vien neliels galdiņš un krēsls. Uz galdiņa pelnu trauks un pāris grāmatas, uz krēsla — kaudzē samestas drēbes. Istabas sienas, kādreiz baltas, tagad nodzeltējušas, ir pavisam kailas, tikai stūrī virs matrača ar kniepadatu piesprausta neliela fotogrāfija. Kad viņš te ievācās, tā jau tur bija, viņš to nopētīja un izlēma atstāt.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.