
Žebers. Ceļš pie patērētāja. Neputns, 2021.
Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 1
Latviešu dzeja pēdējos piecos gados — par atskaites punktu šeit, iespējams, jāņem Eināra Pelša krājums Mīļākais tētis pasaulē (2016) — piedzīvojusi žanra paplašināšanos. Proti, pateicoties Pelša un arī, piemēram, Annas Auziņas, Vasilija Karasjova un Krišjāņa Zeļģa eksperimentiem, par dzeju arvien biežāk dēvējam ne tikai no vārdiem veidotu estētisku objektu, bet arī sintētiskus darbus, kuros teksts vai nu pats kļūst par attēlu (vizuālā dzeja), vai arī kopā ar attēlu rada vienotu mākslas pieredzi (multimodālā dzeja). Vizuālā dzeja latviešu lasītājam ir labi pazīstama no Gijoma Apolinēra kaligrammām izlasē Gājiens (1985) un Leona Brieža «figurālajām dziesmām» (Mariagrammas, 2013). Šie teksti lielākoties pieprasa nelineāru lasījumu un līdzinās poētiskām ideogrammām. Nedaudz citādi ir ar multimodālo dzeju, kas latviešu literatūrkritikā ir jauns termins.