Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 1
Latviešu dzeja pēdējos piecos gados — par atskaites punktu šeit, iespējams, jāņem Eināra Pelša krājums Mīļākais tētis pasaulē (2016) — piedzīvojusi žanra paplašināšanos. Proti, pateicoties Pelša un arī, piemēram, Annas Auziņas, Vasilija Karasjova un Krišjāņa Zeļģa eksperimentiem, par dzeju arvien biežāk dēvējam ne tikai no vārdiem veidotu estētisku objektu, bet arī sintētiskus darbus, kuros teksts vai nu pats kļūst par attēlu (vizuālā dzeja), vai arī kopā ar attēlu rada vienotu mākslas pieredzi (multimodālā dzeja). Vizuālā dzeja latviešu lasītājam ir labi pazīstama no Gijoma Apolinēra kaligrammām izlasē Gājiens (1985) un Leona Brieža «figurālajām dziesmām» (Mariagrammas, 2013). Šie teksti lielākoties pieprasa nelineāru lasījumu un līdzinās poētiskām ideogrammām. Nedaudz citādi ir ar multimodālo dzeju, kas latviešu literatūrkritikā ir jauns termins.
Par multimodālu es saucu dzeju, kas jēgas radīšanai izmanto vairāk nekā vienu semiotisko līdzekli jeb modu — līdzās tekstam visbiežāk dažādu veidu attēlus, taču tie var būt arī, teiksim, shēmas un notis kā Jura Boiko un Hardija Lediņa romānā dzejā ZUN (1978). Multimodalitāti dzejas kontekstā savulaik ieviesuši 20. gadsimta sākuma avangarda dzejnieki, kombinējot tekstu ar glezniecību un zīmējumu, lai izkustinātu žanru rāmjus. Tristans Carā 1931. gadā aicināja dzejā neaprobežoties tikai ar valodu, bet veidot dzeju kā visaptverošu radošu nodarbi, kurā būtu vieta visdažādākajām skaņām, zīmēm, žestiem, attēliem un pat lietām, neatsakoties arī no ierastām izteiksmes formām. Šo ideālu spilgti iemieso Pelša monumentālā grāmata Digi Dīgi (2020) — verbālas konstrukcijas tajā nereti papildina zemas izšķirtspējas attēli ar komisku vai absurdu efektu, radot sajūtu, ka mums ļauts ieskatīties virtuālā mākslas studijā. Apmēram šāds ir vēsturiskais fons pērn izdotajai Žebera grāmatai Ceļš pie patērētāja.
Digi Dīgi attēlu funkcija mēdz būt neskaidra — Kārlis Vērdiņš recenzijā norāda, ka «par daudzu lappušu saturu nav skaidrs, vai tur vizuāls dzejolis, ilustrācija, papildinformācija vai jaunas nodaļas titullapa» —, turpretim Žebera grāmatā attēli kopā ar tekstu veido visnotaļ tieši uztveramus norādījumus jaunas dzīvestelpas iekārtošanai. Var teikt, ka Žebers strādā rafinētāk, savukārt Pelšs vairāk ļaujas improvizācijai. Multimodālos romānos, piemēram, latviski lasāmajos V. G. Zēbalda Austerlics (2001) un Marka Hedona Savādais atgadījums ar suni naktī (2003), neverbālie izteiksmes līdzekļi, lai gan ne vienmēr ilustratīvi, tomēr kalpo teksta vēstījuma pastiprināšanai. Žebera grāmatā attēla un teksta lomas ir līdzvērtīgākas — abi modi stāsta lasītājam, kā pie sienas pielikt lampu; no kā sastāv sliede; kā pie grīdas pieskrūvēt tabureti u. tml. Tas viss ieturēts labākajās IKEA pamācību tradīcijās, taču vienmēr ar kādu asprātīgu pavērsienu, mēģinot izdibināt, kā tehniskā zīmējumā risināt filozofiskākus jautājumus.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.