Nākotnes izglītība – cilvēcīgums un sabiedriskais labums

Lai gan izglītības plānošanā Latvijā joprojām vadāmies pēc vīzijas 2030.gadam, jāskatās tālākā perspektīvā. Šī gada sākumā publicēts Starptautiskās komisijas par izglītības attīstību tālākā nākotnē ziņojums, kurā formulēta izglītības attīstības vīzija 2050.gadam.

Komisija izveidota pēc Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO) iniciatīvas. Dokumentā uzsvērts, ka izglītība patlaban nemazina plaisu starp to, ko apgūst formālajā izglītībā, un to, kas vajadzīgs ārpus skolas un augstskolas. Ziņojumā uzsvērts, ka nākotnē visos izglītības līmeņos aizvien vairāk jādomā par sabiedrisko labumu un ieguvumu visai cilvēcei.

Sociālās prasmes, nevis racionālais prāts

Pandēmijas un globālās klimata krīzes ietekmē pasaule ir ļoti mainījusies, tāpēc tam, ko mācāmies un mācam skolās un augstskolās, jāveido sasaiste ar to, kas pašlaik notiek pasaulē. Izglītībai jāpalīdz cilvēkiem tikt galā ne tikai ar profesionālajiem, bet arī sociālajiem uzdevumiem. Izglītībai jāveido jauns sociālais līgums ar pasauli. Lai gan pašlaiks augstākajai izglītībai un zinātnei lielākoties neinteresē ikdienišķums, nākotnē būtu jāorientējas uz sabiedrisko labumu visos līmeņos, kultivējot zināšanas, kas noder visiem, nevis padara privileģētu nelielu sabiedrības daļu.

Ziņojumā uzsvērts, ka izglītība nespēj atrisināt visas pasaules problēmas – tā var paveikt daudz, bet ne visu, tāpēc mums jāmaina izglītības process. Izglītība nākotnē ir visiem pieejama iespēja bez diskriminācijas, koncentrējoties uz cilvēktiesībām. Secināts, ka izglītības centrā nav jābūt racionālajam prātam, bet gan sociālajām prasmēm – līdzjūtībai, rūpēm, empātijai u.c., kas palīdzēs saglabāt sabiedrību un vairos kopējo labumu. Bērniem, kuri tagad ir 4-5 gadus veci, nākotnē būs jākonkurē ar mākslīgo intelektu, kas racionālo un faktu zināšanu aspektos vienmēr būs spēcīgāks, tāpēc izglītībai jāstiprina bērnu sociālās vērtības.

Mācās ne tikai bērni

UNESCO ziņojumā uzdots jautājums – ja cilvēks mācās atzīmēm vai diplomam, kāds labums no tā visai sabiedrībai? Uzsvērts, ka izglītībai jārada sabiedriskais labums jeb lietderīgums. Lai to sasniegtu, jāizpildās diviem principiem: kvalitatīvai izglītībai mūža garumā un izglītības sabiedriskās lietderības un kopējā labuma stiprināšanai. Eksperti kliedē mītu, ka mācās tikai bērni un jaunieši, norādot, ka izglītības procesā jāpiedalās visiem. Šo tēzi noteikti var attiecināt uz gadījumiem, kad mums šķiet, ka mācās tikai tie, kuri kaut ko nezina. Mūsdienu pasaule mainās tik strauji, ka visi kaut ko nezina, tātad zināšanas vajadzīgas ikvienam un tām jābūt pieejamām ikvienam.

Patlaban jādomā par 21.gadsimta otrās puses vai pat 22.gadsimta prasmēm. Ziņojumā uzsvērts, ka nākotnē izglītības pamatmērķim jābūt cilvēces, planētas un sabiedrības izdzīvošanai, vienlaikus sekmējot izglītības izplatību un nozīmes pieaugumu. Tāpēc varam secināt, ka iekļaujošā izglītība, kas pašlaika ir viena no prioritātēm, viennozīmīgi ir solis pareizajā virzienā.

Pie nākotnes prasmēm minētas digitālā, zinātnes un cilvēcības pratība ar piezīmi, ka zinātniskā pratība nav pretrunā ar cilvēciskajām vērtībām. Zinātniskums mūsdienās kļuvis par cilvēka ikdienas dzīves daļu – mēs katru dienu izmantojam zinātnes sasniegumus un izgudrojumus, un paredzams, ka nākotnē visas sabiedrības zinātnes pratības nozīmīgums tikai pieaugs.

Digitālā, zinātnes un cilvēcības pratība

Eksperti prognozē, kāda būs nākotnes skola – stāsts par solidaritāti un vietu, kur notiek sadarbība. Tas sekmēs indivīda atbildību pret sabiedrību un iespējām mainīt pasauli. Patlaban aktuālā caurviju kompetenču pētniecība saglabās aktualitāti arī nākotnes skolā un augstskolā.

Pētnieciskās, inovatīvās, digitālās, uzņēmējspējas un globāli – pilsoniskā un citu kompetenču attīstība mijdarbībā ar profesionālajām kompetencēm palīdz cilvēkam kļūt par autonomu profesionāli, kā arī sekmē uz sadarbību, nevis konkurenci orientētas sabiedrības veidošanos.

Digitālā pratība ceļ mūsu konkurētspēju un prasmi strādāt efektīvi, bet zinātniskā pratība ļauj darboties atbilstoši tendencēm un mainīgajam laikmetam, piemēram, novēršot dezinformācijas izplatību. Cilvēcības pratība jeb cilvēces vērtību apzināšanās sekmēs indivīdu izpratni par sabiedrības kopīgumu un savu lomu tajā.

Jāteic, ka mēs neatpaliekam no pasaules aktuālajām tendencēm par izglītības vīziju 2050.gadam. Pašlaik Latvijā pētām gan studējošo caurviju kompetenču novērtēšanu, gan vērtību un tikumu izglītību. Šogad ir sākts pētījums par skolotāju zinātnes pratību un skolas zinātnisko kultūru.

Uz sadarbību orientēta sabiedrība

Pie nākotnes izglītības jāmin arī polarizācija starp tiem, kuri mācījušies uz konkurenci orientētā formātā, un tiem, kuri mācīsies uz sadarbību orientētā veidā. Latvijā jau tagad ir populāras tās studiju programmas, kas vērstas uz sadarbību un sabiedrību – dažādas sociālo zinātņu un komunikācijas programmas. Ziņojumā uzsvērts humanitāro un sociālo zinātņu nozīmīgums blakus eksaktajām zinātnēm, jo tieši pedagoģija, vēsture, māksla palīdz veidot kopīgās zināšanas par vērtībām, empātiju un kritisko domāšanu. Nākotnes svarīgākā pratība – būt atvērtam un gatavam mainīgajam – veidosies, apvienojot minētos aspektus.

Arī pedagogiem būs vairāk jāorientējas uz sadarbību ar skolēniem un studentiem, ne tikai uz monologu. Izglītība no “vietas” pārcelsies uz “telpu” – digitālu un globālu. Arī nākotnē mācību saturs un pedagoģija nebūs iedomājama bez skolotāja klātbūtnes, taču šī klātbūtne būs pieejama dažādos formātos.

Zanda Rubene ir Latvijas Universitātes profesore, Neatkarīgās izglītības biedrības valdes locekle.