Šonedēļ tviterī pamanīju zīmīgu foto — Maskavā pie Kremļa tūkstošiem demonstrantu, milzīga cilvēku jūra protestē pret armijas vardarbību. Grūti noticēt? Jā, bildēts ir 1991. gada janvārī, kad tauta vērsās pret brīvības cīnītāju apspiešanu Viļņā. Nekas tāds šobrīd nav iedomājams Putina vadītajā Krievijā, kur disidentus indē, bāž cietumos un psihenēs, bet «parastā tauta» ir propagandas TV nozombēta masa vai klusējošs vairākums, kas cenšas vienkārši izdzīvot. Skumji un biedējoši redzēt, ka laiks kopš PSRS sabrukuma, kas mūsu valstij nozīmēja nebijušas iespējas, viņpus robežas vairoja haosu, nabadzību un zaudēta diženuma grēmas. Iestrēdzis lēnajā Ukrainas karā un nupat nosūtījis armiju dzēst ugunsgrēku Kazahstānā, Putins kāpina likmes, izvirzot rietumvalstīm nereālas prasības par faktisku NATO demontāžu. No sirmgalvjiem, kas kara šausmas iezīduši ar mātes pienu, šajās nedēļās tik bieži kā nekad dzirdu — atmodušās senas bailes no kara. Tāpēc šajā janvārī, atceroties barikāžu upurus un Latvijas valstiskuma atjaunošanu, ir laiks padomāt, kā mums šodien jābūt gataviem aizstāvēt savu valsti un brīvību.
Abonē žurnāla digitālo versiju un atbalsti kvalitatīvu žurnālistiku!
Ja esi jau abonents, lūdzam autorizēties ar savu e-pastu.