2021_12_Elina-Lice.-Foto-Vitalijs-Vinogradovs-1_150.png
Ω
Esmu zeme.
Dažādi laikmeti
vilkuši zīmes —
bet ne Kaina.
Esmu zeme,
smaržojoša, ataugoša vēlreiz —
ir bradāts, cirsts un laupīts,
bet palieku sava.
Kur sasaucas trūdi un sasaucas kauli,
kur atvases garo:
ka rētas ir Raksti,
un tajos nav kauna —
viss baro.
Pilsētā
Apsēsties un skatīties dzīvi,
kas demokrātiski izsvaida:
ne tikai elkoņu biezums
nosaka virzību un ietvi,
tempa dramatismu
ar sarkano sāli mutē.
Steidz jaunas meitenes
vai meitenes,
kuras gribētu būt jaunas.
Te apjaušamas sāpju smailes
un viengabalainības deficīts,
kam pāri slienas
Rīgu kā aknu knābājošais
Pētera gailis.
Rīsu zelmenī
meitenes maigais gurns —
Fudzi kalns.
Izspiest dzejoli
kā pilienu no pirksta,
kurā visu
asins elementu aina.
Vakar izplūktā nāve
no gladiolu padusēm
šodien jau
jaunos ziedos uzkāpusi.
