piemineklis paradīzes atlūzai

Henrika Eliasa Zēgnera debijas dzejas krājumu Elementi (2013), kas tika nominēts vairākām balvām, Pēteris Draguns uzteica par «svaigu dzejas malku». Tolaik intervijā Zēgners teica: «Ja ne ironizēju, tad vismaz mēģinu kritiski skatīt pusaudžu pasauli, no kuras tomēr tikai tagad esmu izrāpies vai rāpjos laukā. Tomēr lielākā daļa tekstu (..) ir filozofiski, konceptuāli, abstrakti, vairāk runā tēli un idejas, mazāk — reālijas.»¹ Tas uzsvērts jau krājuma pirmā dzejoļa pirmajā rindā «Paradīze ir divos pusaudžos…» (6), tomēr tālākais bija pieaugušāk. Klātesot jaunības maksimālismam, Zēgnera pieteikums literatūrā tomēr izskanēja pārliecinoši.