Valodu dievišķošana un profanācija

Foto: Edijs Pālens, LETA
Valdis Čeičs

Trīs skaidrojumi ievadam.

  1. Šis vērojums ir par latviešu un krievu valodu.
  2. Vārda “dievišķot” nozīme ir –  padarīt līdzīgu Dievam (izmantoju Skaidrītes Gūtmanes tekstus  www.telos.lv )
  3. Vārda “profanācija” nozīme. Vārds ir cēlies no latīņu vārda profnatio un tā nozīme – svētuma apgānīšana. Nozīmes skaidrojums – izkropļošana, sagrozīšana, primitivizēšana; necienīga izturēšanās pret ko cienījamu, nozīmīgu, vispāratzītu. (Avots: Ilustrētā svešvārdu vārdnīca, Rīga: Avots, 2005,604. lpp).

Šie skaidrojumi ir vajadzīgi, lai varētu patstāvīgi vērot un spriest par to, kā ir veidojušās domstarpības starp latviešu un krievu valodas lietotājiem, it īpaši starp tiem, kam viena no tām ir dzimtā valoda.

Konflikta vēsture

  1. citāts. “20. gadsimta 80. gadu beigās, sākoties Latvijas tā dēvētajai trešajai Atmodai, kuras rezultāts bija neatkarības atgūšana, valodas jautājums latviešu sabiedrībā ieguva īpašu aktualitāti un tika pacelts  gluži vai reliģiska svētuma līmenī.” (Dace Strelēviča-Ošina. Kāpēc mēs gribam, lai valoda ir pareiza? Rīga: LU Latviešu valodas  institūts, 2012, 262. lpp.)
  2. citāts. “Sarunvalodas veidošana mūsu skolā lielāku grūtību nesagādā, jo apkārtējo rūpnīcu krievu tautības strādnieku bērni satiksmē ar latviešu bērniem iemācījušies sarunāties latviski.” (K. Lazdiņš, Latviešu sarunvalodas mācīšana II klasē. No Teorija un prakse latviešu valodas mācīšanā krievu skolās (metodisku rakstu krājums). Latvijas PSR Izglītības ministrijas Skolu zinātniski pētnieciskais institūts, Rīga,1961, 5.lpp.) Šim citātam ir nepieciešami papildus komentāri. Pirmkārt, tajā viennozīmīgi un tendenciozi  tiek lietots vārds “krievi”, apzīmējot ar to visu citu tautību cilvēkus. Otrkārt, skolotājs Lazdiņš tomēr objektīvi raksturo situāciju 2.klasē – vispirms daži šādi skolēni klasē, bet pavisam drīz vēl daži – tomēr  kopīgie secinājumi ir patvarīgi.

Abi citāti, manuprāt, raksturo mūsdienu latviešu valodas un krievu valodas konflikta pirmcēloņus, kā arī tās sociālās attiecības, kas norisinājās agrāk un norisinās arī tagad gan izglītības iestādēs, gan izglītības birokrātijas kabinetos, līdz  beidzot tas nokļūst varas gaiteņos.

Skolotāja  apgalvojumi  par latviešu sarunvalodas patstāvīgu iemācīšanos, protams, ir tendenciozi un vienlaikus valdošajai sabiedriskajai situācijai padevīgi un neizbēgami. Svarīgākais ir tas, ka šādi autoritatīvu zinātnisku darbinieku akceptēti, tie palīdzēja radīt ilūziju ne tikai par normālu latviešu valodas apguvi, bet arī par tās normālu situāciju laikā, kad Latvijas iekļaušana PSRS sastāvā sāka iegūt konkrētas ekonomiskas un sociālas formas. Un tikai pēc gadu desmitiem, kad tas kļuva iespējams, šāda attieksme un pozīcija tika nosauktas par meliem.

Protams, arī latviešu valodas dievišķošanas situācija līdz pat Latvijas neatkarības atgūšanai bija likumsakarīga, jo/un tā bija godīga.

Pretēja situācija

Taču tagad ir citi laiki. Latviešu valodas un krievu valodas konflikts mūsdienās nu ir apvērsts. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas vārdi “valodas jautājums latviešu sabiedrībā ieguva īpašu aktualitāti un tika pacelts gluži vai reliģiska svētuma līmenī” (skat. 1. citātu) ir attiecināmi uz krievu valodu un krievu valodu lietojošiem cilvēkiem, starp kuriem daudzi no viņiem nemaz nav krievi. Uzskatu šādu secinājumu par adekvātu.

Savukārt skolotāju un skolu administrācijas publiski paustie padevīgie viedokļi par veiksmes stāstu latviešu valodas apguvē skolās ar krievu mācībvalodu, kā arī daudzu valodas pētnieku spriedumi, izglītības birokrātu un politiķu lēmumi atkal ir kļuvuši melīgi, un/jo rāda situāciju neadekvāti un tāpēc rada neadekvātu izglītības politiku latviešu valodas kā mācībvalodas izmantošanā mazākumtautību skolās ar krievu mācībvalodu. Arī vārds “krievu” joprojām tiek lietots  pavirši, tendenciozi un politizēti. Turklāt šādi to lieto abas konfliktā iesaistītās puses.

Tātad abi procesi – savas valodas dievišķošana un otras valodas profanācija – ir saistīti, vienlaicīgi un negatīvi visiem, kurus tas skar.

Iespējas

Kādas iespējas es saskatu šāda konflikta pozitīvā attīstīšanā?

1. Nevienam neļaut ieraut sevi politiskajās dzirnās, kuras darbina valodu dievišķotāji un profanētāji.

2. Dzīvot pilnvērtīgi: sazināties bez aizspriedumiem, interesēties par VISU, kas notiek apkārt.

3. Izglītības iestādēs nodalīt latviešu valodas kā VALSTS VALODAS apguvi un dot iespēju DAĻĒJI iegūt izglītību gan latviešu, gan krievu valodā. Tāpēc veidot šādai pieejai atbilstošu mācību saturu, mācību procesu un rezultātu novērtējumu.

4. Domāt par savu un citu nākotni šeit un tagad, jo viss sākas mūsos pašos.

 

Autors ir latviešu valodas un literatūras skolotājs

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu