Atgriešanās Bliksenas prozas barokāli ironiskajā pasaulē Pēdējos stāstos neliek vilties
Dāņu rakstnieces Karenas Bliksenas (1885—1962) aprakstītā pagātne šķiet daudz tuvāka kostīmdrāmām nekā realitātei, taču tā nav vēsturisko melodrāmu pasaule — pat ja viena no autores zināmākajām grāmatām saucas Septiņi romantiski stāsti. Arī šoruden latviski izdotajos Pēdējos stāstos nereti valda pārspīlētas emocijas un simboliskas sakritības, taču viscaur tekstam ir jūtams viegls autores smīns. Vai nebūtu skaistāk un interesantāk, ja pasaule kādreiz patiešām būtu bijusi tāda, viņa šķiet jautājam. Un lasot ir grūti to noliegt.
Bliksena šim laikam un pasaulei bija daudz tuvāk nekā lasītāji mūsdienās. Viņa kādu laiku bija baronese, titulu ieguvusi laulībā ar otrās pakāpes brālēnu, baronu fon Bliksenu-Fineku. Lai gan laulība izjuka un rakstniece zaudēja titulu, viņas pašas ģimene nāca no augstākajām aprindām, un Bliksena arī mūža beigās varēja uzstāt, ka vienmēr ir aprakstījusi pati savu laiku. «Mūsu vecvecāku laiks, tas gandrīz aizsniedzamais laiks, ļoti lielā mērā ir daļa no mums. Mēs to uzņemam, paši neapzinādamies,» 1954. gadā viņa sacīja intervijā žurnālam Paris Review.
Iespējams, tieši šis 19. gadsimta aristokrātijas un 20. gadsimta pieredzes sajaukums arī liek viņas stāstus lasīt kā visnotaļ mūsdienīgu parafrāzi par kādu iedomātu laiku. Pagātne tajos ir tik ļoti pārspīlēta, ka gribot negribot kļūst par vienu no galvenajiem varoņiem. «Paaudze, kas pierāda, ka ievainotā varoņa sāpes kaujaslaukā ir tikpat grūtas neatkarīgi no tā, vai viņš ir ievainots krūtīs vai mugurā, noteikti var radīt lielus zinātniekus un statistiķus. Bet traģēdiju tā nespēj uzrakstīt,» šūpodams galvu par 19. gadsimta otrās puses jauniešiem, saka vecs mākslinieks stāstā Ibs un Adelaīda. Pēc pārdesmit lappusēm šī atziņa patiešām arī kļūst par mīlnieku traģēdijas cēloni, jo viņi neatrod sevī vietu dramatiskiem žestiem, tā vietā izvēloties jokus un jaunajam laikmetam piederīgo racionalitāti.
Citos stāstos Bliksenas varoņi tomēr ir piederīgi traģēdiju laikmetam, spējīgi uz grandioziem žestiem un pašsadedzināšanos mīlestības vārdā. Stāsts Apmetnis — viens no spilgtākajiem krājuma darbiem — vēsta par valsts nodevībā apsūdzētu tēlnieku Leonidasu un viņa tuvāko audzēkni Andželo, kurš ir arī Leonidasa sievas mīļākais. Sargi atļauj uz nāvi notiesātajam Leonidasam pavadīt pēdējo vakaru pie sievas, ja viņa vietu cietumā ieņems māceklis, apzinādamies, ka meistara neatgriešanās nozīmēs viņa paša galu. Bliksenas stāstu realitātē viņa izvēle var būt tikai viena.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.