2021_11_1635750418841.png
Atgriešanās Bliksenas prozas barokāli ironiskajā pasaulē Pēdējos stāstos neliek vilties
Dāņu rakstnieces Karenas Bliksenas (1885—1962) aprakstītā pagātne šķiet daudz tuvāka kostīmdrāmām nekā realitātei, taču tā nav vēsturisko melodrāmu pasaule — pat ja viena no autores zināmākajām grāmatām saucas Septiņi romantiski stāsti. Arī šoruden latviski izdotajos Pēdējos stāstos nereti valda pārspīlētas emocijas un simboliskas sakritības, taču viscaur tekstam ir jūtams viegls autores smīns. Vai nebūtu skaistāk un interesantāk, ja pasaule kādreiz patiešām būtu bijusi tāda, viņa šķiet jautājam. Un lasot ir grūti to noliegt.
Bliksena šim laikam un pasaulei bija daudz tuvāk nekā lasītāji mūsdienās. Viņa kādu laiku bija baronese, titulu ieguvusi laulībā ar otrās pakāpes brālēnu, baronu fon Bliksenu-Fineku. Lai gan laulība izjuka un rakstniece zaudēja titulu, viņas pašas ģimene nāca no augstākajām aprindām, un Bliksena arī mūža beigās varēja uzstāt, ka vienmēr ir aprakstījusi pati savu laiku. «Mūsu vecvecāku laiks, tas gandrīz aizsniedzamais laiks, ļoti lielā mērā ir daļa no mums. Mēs to uzņemam, paši neapzinādamies,» 1954. gadā viņa sacīja intervijā žurnālam Paris Review.
