Ilustratīvs attēls
Kopš vasaras vidus parādījies pirmais iespējamais saules stariņš drūmajā Covid-19 statistikas mākonī. Katru dienu ziņotajā par Covid-19 gadījumu skaitu pēdējās nedēļas skaitlis ir par 2,3% mazāks nekā nedēļu iepriekš. Ja tas noturēsies arī “oficiālajos” ECDC nedēļas datos un tendence turpinātos turpmākajās nedēļās, tad būtu pamats secināt par pagrieziena punktu saslimstības līknē. Roku rokā ietu arī hospitalizācija, bet praksē vērojam, ka hospitalizācija mainās lēnākā tempā nekā saslimstība. Būsim reālisti – pat vislabākajā gadījumā, ja slimnīcās klātpienākušo pacientu skaits sarūk par 2,3%, tad skaits nedēļas laikā mainītos no apmēram 1200 uz aptuveni 1180. Protams, labāk samazinājums nekā pieaugums, taču valstij un sabiedrībai stāv priekšā nopietns izaicinājums, kā šo procesu vēl paātrināt.
Man personīgi vislielāko vilšanos sagādā vienas sabiedrības daļas pretestība pret potēšanos. Tur ir dažādi iemesli – pshiloģiski, ideoloģiski vai arī dezinformācijas ietekme. Taču šī sabiedrības daļa nemaz nepalīdz krīzi pārvarēt, drīzāk otrādi. Un rodas jautājums – kā šo situāciju mainīt?
Pirms nedēļas ASV publicēja plašu pētījumu par dažādu pozitīvo stimulu iedarbīgumu uz vakcinācijas aptveri. Pētnieki nāca pie slēdziena, ka šāda veida stimuli ir neefektīvi. Atgādinājumi un 10 vai 50 dolāru balvas solījumi nepanāca potēto skaitu īpatsvara pieaugumu salīdzinājumā ar citām personām, kas šādus piedāvājumus nesaņēma.
Līdz Saeimas komisijām arī nonācis priekšlikums prasīt no nevakcinētiem Covid-19 slimniekiem vismaz daļēju savu ārstēšanās izdevumu segšanu. Taču priekšlikuma pretargumenti nāk no mediķiem – neesot pareizi radīt finansiālus šķēršļus medicīniskās palīdzības meklēšanai, jo cilvēki varētu izvēlēties neārstēties un tādējādi turpināt izplatīt vīrusu.
Manuprāt, ir pienācis brīdis ierosināt un debatēt par cita veida vakcinācijas veicināšanas stratēģiju, kas nebūtu saistīta ar individuālu pacientu ārstēšanās izmaksām. Es domāju par nodokļu piemaksu tiem iedzīvotājiem, kas brīvprātīgi un bez medicīniska attaisnojuma izvēlas nevakcinēties. Apdrošināšanas jomā šis princips sen pastāv un ir vispārēji atzīts. Ja cilvēks grib sevi nodrošināt pret zaudējumiem un viņa brīvā izvēle un uzvedība viņu ievieto lielāka riska grupā, tad ir pilnīgi normāli, ka šī apdrošināšana viņam būs dārgāka nekā citiem, kas ir mazāka riska grupā. Ja automašīnas vadītājs atkārtoti pārkāpj satiksmes noteikumus, viņam auto apdrošināšanas izdevumi atbilstoši pieaugs. Smēķētājs maksās vairāk par dzīvības apdrošināšanu nekā nesmēķētājs.
Veselības aprūpes sistēma ir tā kā liela apdrošināšanas kompānija - to finansē nodokļu maksātāji un sistēma pasargā nodokļu maksātājus no veselības traumu izraisītiem zaudējumiem. Katrs sistēmā kaut ko iemaksā, neskatoties uz to, vai konkrētajā periodā viņš izmantos sistēmas pakalpojumus. To mēs atbalstām, jo veselības traumas caurmēra cilvēks nemeklē, tās vienkārši notiek un principā var gadīties jebkuram no mums.
Diemžēl tagad esam nokļuvuši situācijā, kurā viena sabiedrības daļa izvēlas būt augsta riska grupā, ar lielākiem caurmēra zaudējumiem sistēmai, taču viņu maksājumi ir tie paši, kas visiem citiem. Tas nozīmē, ka brīvprātīgi vakcinētie nes slogu par brīvprātīgi nevakcinēto iedzīvotāju neproporcionāli lielajām izmaksām. No ētiskā viedokļa tas ir nepareizi. No finansiālā viedokļa tas ir ilgtermiņā neuzturams modelis. Veselības sistēmas kapitālu pamazām apēdīs nevakcinēto iedzīvotāju ārstēšanas izmaksas, bet kapitāls atbilstoši neatjaunosies, jo arvien vairāk un vairāk izdevumu pārsniegs ienākušos maksājumus. Valstij nāksies segt iztrūkumu, un tas savukārt palielinās - tieši vai netieši - visu nodokļu maksātāju slodzi.
Nodokļu sistēmas izmaiņas prasa grūtu politisku procesu, par to man nav ilūziju. Bet es vēlos atgādināt, ka mums ir pienākums domāt par nākotni. Pēc Delta varianta varētu sekot cits, un Covid-19 pandēmija nebūs pēdējā.
Es ceru, ka debates par šādu priekšlikumu arī mudinās pārdomas nevakcinēto vidū. Ja tā, tad labi.
Autoram ir Čikāgas universitātes izglītība - MBA ar specialitātēm finansēs un ekonometrijā; 20 gadu pieredze datu analītikas jomā; specializējies laikrindu, daudzvariantu un mašīnmācīšanās analīzes metodēs; attīstījis Covid-19 procesu aprakstošus ekonometriskos modeļus
