Solidaritāte

Kad Google lodziņā rakstu «solidaritāte», izpalīdzīgais meklētājs piedāvā gatavas frāzes, ko izcelt no interneta dzīlēm. Robotam šķiet, ka mani varētu interesēt «solidaritātes nodoklis» vai poļu atmodas kustība. Jau 20 mēnešus dzīvojam pandēmijas viļņos, bet acīmredzot par solidaritāti — īsto glābšanas riņķi krīzē — latviski nav izskanējis nekas tik svarīgs un populārs, lai iekļūtu mākslīgā intelekta topā.
Nepārsteidz, ka solidaritātes pietrūkst arī darbos. Sašķeltas domas, sašķelti darbi. Vakcinācijas mokošā gaita man šķiet kā ilgs referendums par veselo saprātu un solidaritāti, kurā jēdzīgs rezultāts lēnām veidojas tikai, kad izvēle padarīta obligāta.
Aizkustinošu solidaritātes piemēru šonedēļ intervijā piesauc Zane Daudziņa, atgādinot par japāņu vecīšiem, kuri pēc Fukušimas katastrofas upurēja sevi un devās novākt radioaktīvās drupas, lai pasargātu jaunākās paaudzes. Mūsu vecīšiem solidaritāte prasa tieši pretējo — ar poti paglābt sevi no mokošas nāves, tomēr daļa to nekādi nesaprot. Tāpēc slimnīcas ir pārpildītas un vīrusa nosmacēto Latvijā — sešreiz vairāk nekā ES vidēji.
Par to, cik saspringta ir ārstu un pacientu ikdiena, Ir pārliecinājās klātienē, apmeklējot Covid-19 nodaļu Gaiļezerā. Izlasiet reportāžu un iesakiet paziņām, kuri vēl «nav paspējuši» uz poti, lai pamēģina paelpot caur spilvenu. Ārsti saka, apmēram tāda ir sajūta, cenšoties elpot ar vīrusa sabeigtām plaušām.